pārāk bieži sāk atkal nākt tie momenti, kad liekas, ka viss iekšā uzsprāgs. sīkas lietas, kuras kādreiz man neko neizteiktu, vai pat patiktu, var nokaitināt tikai tāpēc, ka man iekšā ir tā slimā sajūta. un es jūtu, kā tas viss mani ēd kopā. gribas bļaut un vispār es nesaprotu, kas ar mani notiek. 

vairs pat neatliek laika čīkstēšanai par to, ka nav laika!
rīt pa vidu skriešanai paredzēta patversmes suņu pastaigās vešana kopā ar q. . vismaz kaut kas ar mieru saistīts, laikam, cerams.
un starp citu, Gustavo ir lieliska jauna dziesma.

puf pu duf.

šī bija viena izdevusies diena. par spīti tam, ka gulēts jau atkal bija vien divas stundas. dienas gaitā viss sakrita tieši tā, kā tam bija jābūt, tā, kā man patīk ! he. darbus pieveicu. biju pat uz kori, lai arī kori man tā ne pārāk. ne jau kori, nu dziedāt korī, bet tā ir iespēja vispār dziedāt. biju uz adorāciju, kurā beidzot pa ilgiem laikiem neatslēdzos. atbraucu mājās, paskrēju, izdejojos. tagad gan jādodas uz miegu.
vajadzētu vēl piektdien aiziet uz grēksūdzi. un atsākt zīmēt pa laiciņam, lai tā sevi savāktu ierindā.
šodien atgādinājās pašai sev, ka, ja vēlos, varu dzīvi sev darīt skaistu. un ka man tas tik tiešām arī jādara.
ā un jā. z. teica, lai es iztēlojoties, ka koris ir glee. tas bija uzjautrinoši. man liekas, ka mūsu kora skolotājs ir vēl uzjautrinošāks.

rīt es iešu attīstīt bildes.
un vēl es rīt nebraukšu mājās. palikšu dzīvoklī un veltīšos savai dvēselei.
es gribēju teikt vēl kaut ko, bet aizmirsu ko.
ā.
nevaru vien sagaidīt, kad varēšu atsākt skriet.

Ir jau gandrīz gads apkārt. Es nezinu vai gluži skaitot dienās, nedēļās vai mēnešos, bet apmēram apstākļveidotās situācijās. Jāatzīst, ka sajūta īpatnēja. Nevaru īsti saprast, vai pat nav nepatīkama. It kā tiktu atrauts kaut kur atpakaļ, tātad, atrauts atpakaļ ari savā attīstībā. It kā nebūtu neko pa šo laika posmu sasniedzis. Bet nu tā jau arī gluži nav. Esmu citādāka. Nezinu vai labāka, vērtīgāka, pareizāka, bet savādāka noteikti. Tāds mulsums.

Nezinu kāpēc, bet man tīk šāds laiks. Vai tas tāpēc, ka tas tik ļoti līdzīgs manām iekšejām sajūtām, bet tas liekas skaists.

Tā sajūta ir dīvaina, kad liekas, tik ļoti gribas kādam uzticēties. Just tuvumu. Brīžiem man liekas, ka pieķertos jeb kuram cilvēkam, kurš pretim man nāktu. Liekas, ka, ja satiktu kādu, kas manī klausītos, es runātu. Runātu, raudātu un smietos, bet izkratītu visu, kas manī iekšā. Tomēr savā ziņā apzinos, ka tā nebūtu. Tad ja tā būtu, tad jau sen būtu to visu izgāzusi virsū kādam, jo nav jau tā, ka nav neviena ar kuru runāt.

Tā nu es esmu, ar to kas manī. Nav jau tā, ka es justos tik slikti, nē. Šis vienkārši ir tāds interesants periods, vēl nepiedzīvots.

Tā nu es esmu. Tā nu es skrienu. It kā vēlme saukt šo par sajūtu rudeni. Pat tad, ja tā gluži nav. Ir tik daudz potenciālu domu un sajūtu, bet tajā pat laikā, tās tiek atliktas malā. Ne jau speciāli. Vienkārši skrienu. Neapzināti. Eju, daru.

Pat tad, kad ir laiks, atrodu kaut ko, ko parasti nedarītu, un padaru.

Domāju un nedomāju.

Nu labi. Pietiek domāt to visu. Jāatgriežas pie skolas darbiem sakrājušiem.

egocentrisms. cerams šī nav tā reize, kad cita acī skabargu redzu, bet savējā baļķi ne. bet laikam der par to padomāt. nav īsti vēlme kādam gandēt garīgo, kā viņa to pēdējā laikā dara man.

ps. man trūkst manu māšeļu. jā, varbūt ir savs šarms, nu noteikti ir savs šarms dzīvoties vienai gandrīz, bet man viņas trūkst.