mistiski galvā sāka skanēt Aerosmith - Jaded. 

skatījos vecās bildes un sapratu, ka man pietrūkst mani draugi.

drausmīgi sakrājušās visādas lietas, kuras jāizdara. esmu darbos līdz ausīm. sāk apnikt, it īpaši šādā laiciņā.
tomēr vēl tikai šī nedēļa, mazliet vēl nākamā. tad jau...!
bet nu vismaz viens no lielajiem darbiem smuki pabeigts un viens no lielajiem kontroldarbiem pārrakstīts.
varētu pat tā -

rīt es iešu attīstīt bildes.
un vēl es rīt nebraukšu mājās. palikšu dzīvoklī un veltīšos savai dvēselei.
es gribēju teikt vēl kaut ko, bet aizmirsu ko.
ā.
nevaru vien sagaidīt, kad varēšu atsākt skriet.

tējas krūze rokā, murrājošs kaķis klēpī un tāda mazliet melanholiska mūzika fonā.
vakar, lasot tik daudz aprunāto eat, pray, love., iedomājos, kā man patiktu vienkārši klimt apkārt pa vēl neiepazītu pilsētu ielām un iemūžināt tās. iemūžināt vecas tantiņas, kuras baro baložus, bērnus, kuri lēkā pa peļķēm, laternas, sadotas rokas, sarunas, trepes, maiznīcas un citus niekus. iedomājos, ka, ja pa rokai būtu foto aparāts, atmestu visus organizējošos pasākumus, sapulces un citas lietas, kuras piepilda manu dienu ar steigu. vienkārši staigātu pa rudenīgajām ielām un iemūžinātu jeb ko, kas pieķertu manu acu skatu. ehh.
laikam jāuzrok kāda iespēja sapelnīt naudiņu, piemēram, vasarā. bet kā būs ar tā piepildīšanu, šaubas par to māc, tāpēc īpaši nesaceros. bija arī ideja iztaujāt paziņas, radus, vai kādam nav aizķēries lieks zenīts.
hmm.. kā mani tā ideja savaldzināja.

sākumā jau bija doma aprobežoties ar vienu bildi, bet nu, es jau tā neprotu..
( vasarai uz atvadām.. )

sēžu, dzeru kakao, un vēl joprojām manī ir šī dīvainā sajūta, ka šīs pāris nedēļas ir kā tilts no iepriekšējā laika posma uz jauno posmu. tā sirreāli mazliet. bet jāsaņemās ir, jāstrādā pie sevis. un šajā situācijā jāpārstāj būt egoistiskai.
sāku lasīt Klaiva Steipa Luisa "Skrūvšnores Vēstules". pagaidām liekas sasodīti laba un, iespējams, šim brīdim ļoti noderīga.
"..Katrā ziņā, viņiem var iestāstīt, ka ķermena stāvoklim lūgšanas laikā nav nozīmes, jo viņi patstāvīgi aizmirst to, kas Tev būtu jāatceras vienmēr - ka viņi ir dzīvnieki, un viss, kas notiek ar viņu ķermeņiem, ietekmē viņu dvēseles.."
iepatikās doma, tai skaitā arī atgādināja manu, māsas un a. sarunu par dejošanu. to, ka patiesībā tā var ļoti labi iespaidot tavu garīgo stāvokli. arī ar savu ķermeni mums jāprot izpausties, jo tas ir mūsu instruments. gribot negribot, esam ar to saistīti, laikam jau.
jāpiebeidz mest z. i podā svētceļojuma bildes. tik vien kā 7GB, un jādodas turpināt lasīt.

bet vispār, būs labi, es to jūtu.

es taču varētu[nu labi, es to jau daru] stundām sēdēt un priecāties par skaistām bildēm.
ar k. tagad sēžam home alone un graužam ābolus un pašu taisīto saldo desu. šī grib mani pielauzt skatīties kaut kādu tur šausmu filmu, kaut kāds slice bija vai kkas tāds. neteiktu, ka esmu kaut kāds baigais fans, bet ko nu tur daudz.
tad nu aiziet !

sēžam ar k. katra pie sava datora un runājam pa dzīvi. pa filosofisko, smieklīgo un citiem stafiem.
jā. esmu atpakaļ un tā. kā pagāja festiņš ?
labi daudz statoil kafijas, kaut cik civilizētu tualešu meklēšana, ne tik civilizētu grāvju atrašana, ar bi ok pudelītēm basketbola spēlēšana, trakas vārtīšanās pa uzkarsušām teltīm, garas sarunas par smieklīgo bērnību, saldējumi, kuri veidoti no paniņām, skraidīšana pa rīgas lielveikaliem, kebabošana, muļķīga dejošana un lēkāšana, jaunu labu grupu atklāšana, mazliet arī paraudāšana, jo to jau es daru, kad piedzeros un klausos labu mūziku, želejas končes, trakas blondīnes, kuras kaut kur triecas un atduras pret mums un paniski raud no priekiem un met savus matus mums sejās, vīrieši, kuri izklausās pēc sievietēm, balonu pūšanas, saules puķes stutēšana un vispār, lai arī cik dīvaini, tagad atskatoties atpakaļ uz to visu - ne īpaši daudz domāšanas. nu gruzītas domāšanas vairāk tā.
vakardien jāatzīst bija skaists laiciņš. negaiss, ceļš un labības lauki. savienojums vienreizējs, manuprāt pirmais darbs pārrodoties bija aiziet uz misi, par cik svētdiena, un tad jau ta dā - kārtīga duša. uz vakara pusi nolēmu arī beidzot noskatīties filmu Veronica Decides To Die. nebija baigi laba, bet nebija arī tik draņķīga kā biju gaidījusi.
šis rīts gan likās netīkams. tāds neērts un nebaudāms tā teikt. divos izčāpoju tikties ar meitenēm. staigājām gar jūru, pļāpājām kā gāja un tā. k. apvaicājās - tu uz salacgrīvu aizbrauci, lai sevi apkaunotu? jāatzīst, ka viņai bija savi pāris, nu labi trīs vismaz iemesli man to teikt.bet ko nu tur daudz.
vispār pēdējā laikā mani biedē bērni. nu tādi mazi, bet patiešām.
un jā, mēs ar k. esam nolēmušas nemaz nedoties gulēt, kam gan miegs. abas tēmas, kuras pārspiedām, par kurām izteicu savas domas, būs jāpārlasa, jāpārdomā. it kā teicu ar domu priekš viņas, bet patiesībā abas tēmas arī man tā kā šobrīd nozīmīgas.

rītdienu droši vien nogulšņāšu.
pie bildēm jāpierod, tās pēdējā laikā uzrunā manu dvēseles tipiņu, iekšā sēdošo, nu laikam. tā teikt, acīm tīk.