s. šodien mācīja man dziedāt. nu vienkārši, kā viņš teiktu - trenēt manas balss diapozonu or smt. vēl daudz smējāmies, kjb tikšanās no sākuma trīs, pēcāk divu cilvēku ietvarā. as always.

rīt man it kā jāpieskata bērni, nu cik nu vairs bērni. nezinu, vai esmu minējusi, bet man ar viņiem tās attiecības nav no stiprākajām,
tomēr es ceru, ka man ļaus veltīt laiku džakuzi, saunai un beidzot manas grāmatas lasīšanai.
pa vidu bestselleriem, kuriem biju pieķērusies, gribu bibliotēkā mēģināt uzrakt Ziedoņa epifānijas.

gribu mazu dzīvoklīti. savu individuālo telpu, kur vienīgi es esmu noteicēja, kur vienīgi es izlemju, kas un kā.
vietu, kur piemosties, ieslēgt rīta mūziku, nodušoties, mierā un harmonijā pagatavot brokastis un baudīt.
būt pašam ar sevi.
pēdējā laikā vispār daudz dīvainu vēlmju piemeklē, un iekšā tāda pilnīga sajūta, ka viņas jāpiepilda.

es tā sēdēju un centos domāt par skaistām lietām. ieraudzīju skaistu bildi un aizdomājos.
lai gan es baudu šo jauko rudeni un nemaz neskaitu dienas līdz vasarai, tomēr ienāca tā prātā. kā būtu, ja būtu. [lai gan man sev šādam vārdu salikumam domās vajadzētu liegt ieieju]
cik jauka gan būtu tāda vasaras diena, ar riteni aizbraukt līdz bibliotēkai, paņemt pāris skaistas grāmatas, piebraukt pie tirgus, nopirkt tādas vienkāršas, bet jaukas pļavu puķes, mazliet ogu, kuras iemest puncī vai pat vēl labāk kādu lauku maizes šķēli ar omes darinātu ievārijumu, un tādā mierīgā garā turpināt riteņot cauri pilsētai uz mājām, galvā skanot Би-2 izpildījuma "Shambala" vai arī Bītlu "All You Need Is Love".
tad noklāt pledu uz kāda mauriņa vai kaimiņu pļavā, apsēsties un vienkārši baudīt mirkli. lai gan, tam vajadzētu dzīvot mazliet mierīgākā un tukšākā pilsētā. un tomēr. ļaut vēja plūsmai sajaukt matus un saules stariem glāstīt nu jau atkailināto ādu.
ja ir vēlme, var arī tā tur gulēt un baudīt līdz pat vakaram, kad pie debesīm sākt spīdēt naksnīgās zvaigznes, sagaidīt vēl kādu kompānijas biedr-u/-us vēl bez odiem un aizvadīt nakti harmoniskās sarunās un smieklos.

tāda īpatnēja noskaņa pārņēma. savā ziņā patīkama un pat skumīga, tomēr ne jau nostaļģijā pēc vasaras. nē. tas ir kaut kas cits.
vai kā es dažbrīd mīlu neizskaidrojamas jūtas, kuras plosās un meklē mājvietu manī. vai kā es mīlu izjust dzīvi. tā līdz mielēm.

I hurt myself today
to see if I still feel

sēžu pie k. darbā, dzeru kafiju un graužu skittles. pēc pāris minūtēm jau mēģis.
šodien priecēju pati sevi, ja neskaita neplānoto celšanos jau 5os no rītā. bet tā rītu sāku ar labas grāmatas lasīšanu un turpināju ar labu filmu. dienvidū ieprovēju jauno dušu ar masāžas strūkliņām, gaismiņām un rādžiņu iekšā - trakoti smieklīgu.  tad nolēmu iziet pastaigāties, jāsaka gan, ka liepājā visu dienu līst, bet tas jau man netraucēja. baudīju dienu ar smaidu uz sejas. tīk man pastaigas. iečāpoju beķerejā nopirkt kaut ko pusdienām, piečāpoju pie s. darbā, paspēlēju novusu,bet tagad jau esmu šeit.
vakars jānobeidz ar dzīvokļa spodrināšanu, negaidīti aši ciemiņi - brālim prieki.

ps. spriežot pēc grāmatas, manai sapņu valstij būtu jābūn Itālijai. he.

vienu dienu, sēžot pie k. darbā, pētīju bukletu ar tuvākajos mēnešos notiekošajām izrādēm un sapratu, ka mīlu vērot izrādes dzīvajā.
pagaidām manā vēlams-noskatīties izrāžu sarakstā ir "Killera dienasgrāmata", "Viss par vīriešiem" un jaunā izrāde "Mīla, džezs un velns" arī izklausās visai piesaistoša. ja paliks pāri nauda pēc jauna mobilā telefona iegādes, tad kādu noteikti tuvākajā laikā apmeklēšu. zinu jau zinu, ka būtu naudu jākrāj vēl daudzām citām lietām, bet patiesi prasās pēc kādas labas izrādes.

sēžam ar k. katra pie sava datora un runājam pa dzīvi. pa filosofisko, smieklīgo un citiem stafiem.
jā. esmu atpakaļ un tā. kā pagāja festiņš ?
labi daudz statoil kafijas, kaut cik civilizētu tualešu meklēšana, ne tik civilizētu grāvju atrašana, ar bi ok pudelītēm basketbola spēlēšana, trakas vārtīšanās pa uzkarsušām teltīm, garas sarunas par smieklīgo bērnību, saldējumi, kuri veidoti no paniņām, skraidīšana pa rīgas lielveikaliem, kebabošana, muļķīga dejošana un lēkāšana, jaunu labu grupu atklāšana, mazliet arī paraudāšana, jo to jau es daru, kad piedzeros un klausos labu mūziku, želejas končes, trakas blondīnes, kuras kaut kur triecas un atduras pret mums un paniski raud no priekiem un met savus matus mums sejās, vīrieši, kuri izklausās pēc sievietēm, balonu pūšanas, saules puķes stutēšana un vispār, lai arī cik dīvaini, tagad atskatoties atpakaļ uz to visu - ne īpaši daudz domāšanas. nu gruzītas domāšanas vairāk tā.
vakardien jāatzīst bija skaists laiciņš. negaiss, ceļš un labības lauki. savienojums vienreizējs, manuprāt pirmais darbs pārrodoties bija aiziet uz misi, par cik svētdiena, un tad jau ta dā - kārtīga duša. uz vakara pusi nolēmu arī beidzot noskatīties filmu Veronica Decides To Die. nebija baigi laba, bet nebija arī tik draņķīga kā biju gaidījusi.
šis rīts gan likās netīkams. tāds neērts un nebaudāms tā teikt. divos izčāpoju tikties ar meitenēm. staigājām gar jūru, pļāpājām kā gāja un tā. k. apvaicājās - tu uz salacgrīvu aizbrauci, lai sevi apkaunotu? jāatzīst, ka viņai bija savi pāris, nu labi trīs vismaz iemesli man to teikt.bet ko nu tur daudz.
vispār pēdējā laikā mani biedē bērni. nu tādi mazi, bet patiešām.
un jā, mēs ar k. esam nolēmušas nemaz nedoties gulēt, kam gan miegs. abas tēmas, kuras pārspiedām, par kurām izteicu savas domas, būs jāpārlasa, jāpārdomā. it kā teicu ar domu priekš viņas, bet patiesībā abas tēmas arī man tā kā šobrīd nozīmīgas.

rītdienu droši vien nogulšņāšu.
pie bildēm jāpierod, tās pēdējā laikā uzrunā manu dvēseles tipiņu, iekšā sēdošo, nu laikam. tā teikt, acīm tīk.