man pašlaik liekas, ka man laikam ir jauns mīļartists Awolnation.
šodiena bija iedvesmu un labas noskaņas diena.
es nezinu, kas tam par iemeslu, bet gribas darīt labu.
es laikam negavēšu ne uz ko, ja nu vienīgi to var skaitīt gavēšana uz negācijām un egocentrismu.
piefiksēju, ka tad, kad jūtos labi, ļoti pamanu citu sajūtas / garastāvokļus. kad par to ieminējos, man teica, ka man tā esot jā.
tāpēc vien vajadzētu visu laiku justies labi, lai beidzot izvilktu galvu pati no sava dibena un caur tiem negāciju mākoņiem, kurus pati sev esmu apvilkusi apkārt, ieraudzītu arī kādu citu bez sevis.
lai uzskaitītu dienas skaistumus būtu daudz jādrukā, tāpēc teikšu vien - ir tik labi.

never let your fear decide your fate
laikam vienkārši pavasaris galvā. nē, galvā ne. dvēselē.

kaķis sēdēja klēpī, dusmojās uz austiņu mikrofonu un sita viņam. kad noņēmu mikrofonu, viņa uzbruka maniem cepures pušķīšiem.
un atcerējos šovakar, ka gribu dzīvot mazā mājiņā vai divstāvīgā dzīvoklī, gleznot un lai man vienmēr vāzē būtu mazliet maijpuķītes, puķuzirnīši, rudzu puķes vai frēzijas.
un gribas, lai tur ir labas grāmatas, lai varu tur sēdēt stūrī un gleznot. un lai tur ir foršas vecīgas lampas un daudz tējas un kafijas. vienmēr svaigi gatavota ēdiena smarža.
un lai ziemās pārnākot mājās var iešļūkt vilnas zeķēs, iekurt kamīnu, fonā uzlikt jauku mūziku un sasilt ne tikai no kamīna, bet no tā, cik mājīgi tur ir.
un lai ir kāds, kurš tevi tur sagaida, sasilda.
varbūt pat tas būtu mazs dzīvnieciņš?  bet par to vēl neesmu kārtīgi izdomājusi.
nedēļas nogalē staigājot pa Rīgu sajutu arī mazliet viņas šarma. varbūt kādu brīdi varētu arī tur padzīvoties, bet ne ilgi.
galvenais, lai jau ir tās mājas, kur jūties labi.
( this looks like how it should feel like )
 aizsapņojos.
nav tā, ka es pēdējā laikā būtu tur nenormāli laimīga, bet es vairākas reizes esmu saasarojusi acis no laimes.

nepietiek, ka pati kaut kādu draņķa vīrusu esmu saķērusi, arī datoram.
kaut kāds iekšējs sviests. apkārtējie apstākļi jau labi, bet iekšā kaut kāds sajukums. un besī arī tas, ka nespēju tamdēļ tagad arī šo laiku izbaudīt.
varu ne no kā sākt momentā raudāt, varu sākt psihot iekšēji un citus draņķus.
citējot duujuukeercitēto - </span>"(..) Vectētiņš stāsta savam mazbērnam: “Katrā cilvēkā ir divi vilki – viens ir labs, kas pamudina tevi uz labo, otrs ir ļauns, kas pamudina uz ļauno. Saprati?” “Sapratu,” mazbērns atbild. Padomā un pēc brītiņa jautā: “Vectētiņ, vectētiņ, bet kurš no šiem vilkiem beigās uzvarēs?” “Tas vilks, kuru tu barosi.”
es laikam to nepareizo baroju, vismaz tādas sajūtas rodas. ehh. kā lai iemācās šādi nekļūdīties ?
bams

man gribas vai nu kārtīgi piedzerties un izballēties, vai arī svētceļojumu.
tā kā beidzot sadabūju zāles, tad nu nedrīkstu ne tikai ēst kviešu miltus, bet nu jau arī alkoholu lietot.
bet svētceļojumu tagad man arī neviens nedos. jāizdomā kādas alternatīvas.

Laika ziņās solīts šonakt nepastāvīgs laiks, sildi mani 
man auksti, man bez tevis salst

ahh. grāmata un stereomood.com lasīšanas noskaņas mūzika uz ausīm, lai apslāpētu apkārt notiekošo. un vel tējas krūze.
tik jauki izrauties no tās trakās, stresainās ikdienas rutīnas šādi.
biju šodien uz bibliotēku, piereģistrējos un uzmeklēju kādu grāmatu angliski. nu manās rokās stāv paplukusi grāmatele -  Mario Puzo "Fools Die". es gan nemēdzu tādas lasīt, bet tieši tāpēc.
no rīta jau noskaņojos, ka būs laba diena. darīju visu, lai tāda būtu. tēja termosā uz skolu, mūzika jau dušā, utt. un ir labi tiešām.
ja neskaita to, ka esmu pirksta invalīds uz doto momentu. kaut kas, nez kas, bet piedurties nevaru. tagad lieku kompreses un metu visu pie zemes, jo tā redz labā roka vēl pietam.
rīt uz pirmo radošo darbu tikšanos or smt, un tad parīt jau paceļoties. palūkot kā citur Latvijas ceļos izskatās.
aij aij aij, temperatūra sakāpusi augšā ar. bet nav laika slimot.
nebūs organism, nebūs.
pacieties.
jā, ieraugot, ka daži dzīvo uz depresīvas nots tik tamdēļ, ka slinkums, gribot negribot, prasās pie savas laimes piestrādāt.

es tā sēdēju un centos domāt par skaistām lietām. ieraudzīju skaistu bildi un aizdomājos.
lai gan es baudu šo jauko rudeni un nemaz neskaitu dienas līdz vasarai, tomēr ienāca tā prātā. kā būtu, ja būtu. [lai gan man sev šādam vārdu salikumam domās vajadzētu liegt ieieju]
cik jauka gan būtu tāda vasaras diena, ar riteni aizbraukt līdz bibliotēkai, paņemt pāris skaistas grāmatas, piebraukt pie tirgus, nopirkt tādas vienkāršas, bet jaukas pļavu puķes, mazliet ogu, kuras iemest puncī vai pat vēl labāk kādu lauku maizes šķēli ar omes darinātu ievārijumu, un tādā mierīgā garā turpināt riteņot cauri pilsētai uz mājām, galvā skanot Би-2 izpildījuma "Shambala" vai arī Bītlu "All You Need Is Love".
tad noklāt pledu uz kāda mauriņa vai kaimiņu pļavā, apsēsties un vienkārši baudīt mirkli. lai gan, tam vajadzētu dzīvot mazliet mierīgākā un tukšākā pilsētā. un tomēr. ļaut vēja plūsmai sajaukt matus un saules stariem glāstīt nu jau atkailināto ādu.
ja ir vēlme, var arī tā tur gulēt un baudīt līdz pat vakaram, kad pie debesīm sākt spīdēt naksnīgās zvaigznes, sagaidīt vēl kādu kompānijas biedr-u/-us vēl bez odiem un aizvadīt nakti harmoniskās sarunās un smieklos.

tāda īpatnēja noskaņa pārņēma. savā ziņā patīkama un pat skumīga, tomēr ne jau nostaļģijā pēc vasaras. nē. tas ir kaut kas cits.
vai kā es dažbrīd mīlu neizskaidrojamas jūtas, kuras plosās un meklē mājvietu manī. vai kā es mīlu izjust dzīvi. tā līdz mielēm.

I hurt myself today
to see if I still feel