nošmaucos no stundām pēdējam, atnācu pie q., dzeru kafiju un drīz laikam iešu cept viņam pankūkas, ar kurām viņu sagaidīt.

starp visiem tiem darbiem atļāvos apciemot nedēļas nogalē fonteinu.
sastapu arī a. tik tīkami beidzot ar viņu parunāties visa vakara garumā. viņa šaus uz rumāniju un tā.
pēc kāda sarunas laika no viņas izskanēja teksts - kas ar tevi ? pilnīgi emocijas spraucas pa visām porām laukā, nevar saprast, kas tev vainas. vai kaut kā tā, pēc to skrūvju daudzuma precīzi vairs neatminos.
un tā jau ir. vai nu ir pilnīgs izmisums, dusmas, asaras vai laime pilnīga.
emocijas - laikam nav tas trakākais, kas varētu notikt.
bezmiegs, galvassāpes un temperatūra. no tiem gan varētu atbrīvoties.
un mans labākais draugs ir kafija. man pārāk bieži labākie draugi ir lietas, šķidrumi, ēdieni vai interneta vietnes.
ak vai.
pilnīgi prasās masāžu.

kaķis sēdēja klēpī, dusmojās uz austiņu mikrofonu un sita viņam. kad noņēmu mikrofonu, viņa uzbruka maniem cepures pušķīšiem.
un atcerējos šovakar, ka gribu dzīvot mazā mājiņā vai divstāvīgā dzīvoklī, gleznot un lai man vienmēr vāzē būtu mazliet maijpuķītes, puķuzirnīši, rudzu puķes vai frēzijas.
un gribas, lai tur ir labas grāmatas, lai varu tur sēdēt stūrī un gleznot. un lai tur ir foršas vecīgas lampas un daudz tējas un kafijas. vienmēr svaigi gatavota ēdiena smarža.
un lai ziemās pārnākot mājās var iešļūkt vilnas zeķēs, iekurt kamīnu, fonā uzlikt jauku mūziku un sasilt ne tikai no kamīna, bet no tā, cik mājīgi tur ir.
un lai ir kāds, kurš tevi tur sagaida, sasilda.
varbūt pat tas būtu mazs dzīvnieciņš?  bet par to vēl neesmu kārtīgi izdomājusi.
nedēļas nogalē staigājot pa Rīgu sajutu arī mazliet viņas šarma. varbūt kādu brīdi varētu arī tur padzīvoties, bet ne ilgi.
galvenais, lai jau ir tās mājas, kur jūties labi.
( this looks like how it should feel like )
 aizsapņojos.
nav tā, ka es pēdējā laikā būtu tur nenormāli laimīga, bet es vairākas reizes esmu saasarojusi acis no laimes.

brālis atkal būs vainīgs pie tā, ka es atkal esmu atsākusi dzert daudz kafiju.

sasodīti skaista diena.

diena sākās ar vēlu rītu pēc vakardienas pasēdēšanas ar meitenēm līdz pussešiem rītā. pamazām sabozos augšā, piekārtoju dzīvokli līdz negaidīti dzīvoklī ieradās ne tikai brālis ar meiteni, bet pieciemojās arī vecāki un n. tā nu brālis pagatavoja viņa spešl kafiju ar putiņu un kanēli, piekodām pa kādai smalkmaizītei vai cepumam un fonā skanēja sen nedzirdētais gustiņš. iekšā pustumšajā dzīvoklī pa logu spraucās pāris pavasara saules stari. mirklis tā teikt.
pēcāk iešļūcu dzidriņās, vasaras pusgarajos svārkos, uzmetu jaciņu un devos uz māju mājām. tāda siltumdiena.
zinu jau zinu, ka ir sakrājušies nepadarīto darbu kalni, bet es izdošos tagad laukā padauzīties ar šuneli un paošņāt pavasara gaisa smaržu.

labi stipra tumša kafija un ekonomika.
aij piedod sirds. nāksies vienu vakaru pieciest, kā nekā sen neesmu tevi mocījusi.

sēžam ar k. katra pie sava datora un runājam pa dzīvi. pa filosofisko, smieklīgo un citiem stafiem.
jā. esmu atpakaļ un tā. kā pagāja festiņš ?
labi daudz statoil kafijas, kaut cik civilizētu tualešu meklēšana, ne tik civilizētu grāvju atrašana, ar bi ok pudelītēm basketbola spēlēšana, trakas vārtīšanās pa uzkarsušām teltīm, garas sarunas par smieklīgo bērnību, saldējumi, kuri veidoti no paniņām, skraidīšana pa rīgas lielveikaliem, kebabošana, muļķīga dejošana un lēkāšana, jaunu labu grupu atklāšana, mazliet arī paraudāšana, jo to jau es daru, kad piedzeros un klausos labu mūziku, želejas končes, trakas blondīnes, kuras kaut kur triecas un atduras pret mums un paniski raud no priekiem un met savus matus mums sejās, vīrieši, kuri izklausās pēc sievietēm, balonu pūšanas, saules puķes stutēšana un vispār, lai arī cik dīvaini, tagad atskatoties atpakaļ uz to visu - ne īpaši daudz domāšanas. nu gruzītas domāšanas vairāk tā.
vakardien jāatzīst bija skaists laiciņš. negaiss, ceļš un labības lauki. savienojums vienreizējs, manuprāt pirmais darbs pārrodoties bija aiziet uz misi, par cik svētdiena, un tad jau ta dā - kārtīga duša. uz vakara pusi nolēmu arī beidzot noskatīties filmu Veronica Decides To Die. nebija baigi laba, bet nebija arī tik draņķīga kā biju gaidījusi.
šis rīts gan likās netīkams. tāds neērts un nebaudāms tā teikt. divos izčāpoju tikties ar meitenēm. staigājām gar jūru, pļāpājām kā gāja un tā. k. apvaicājās - tu uz salacgrīvu aizbrauci, lai sevi apkaunotu? jāatzīst, ka viņai bija savi pāris, nu labi trīs vismaz iemesli man to teikt.bet ko nu tur daudz.
vispār pēdējā laikā mani biedē bērni. nu tādi mazi, bet patiešām.
un jā, mēs ar k. esam nolēmušas nemaz nedoties gulēt, kam gan miegs. abas tēmas, kuras pārspiedām, par kurām izteicu savas domas, būs jāpārlasa, jāpārdomā. it kā teicu ar domu priekš viņas, bet patiesībā abas tēmas arī man tā kā šobrīd nozīmīgas.

rītdienu droši vien nogulšņāšu.
pie bildēm jāpierod, tās pēdējā laikā uzrunā manu dvēseles tipiņu, iekšā sēdošo, nu laikam. tā teikt, acīm tīk.

ehh, biju piemirsusi, ka piecelties agri mēdz būt arī tīri patīkami. bet tā diez tagad kļūs par tradīciju pēc ballītēm celties vismaz sešos no rīta?
bet no pozitīvā skata lūkojoties, esmu jau uzspējusi basām pēdām pačāpot pa zāli, sakārtot istabu, nočiept brāļa portatīvo, ielūkoties  GivesMeHope, lēnām malkojot kafiju, palasīt grāmatu, saņemt uzaicinājumu uz izlaidumu[jā, to kas būs vēl pēc gada], notiesāt pāris sviestmaizes un salabrītoties ar visiem mājas iemītniekiem, kas nepavisam nav maz, tai skaitā suni.
diez visi pagājušās vasaras fragmenti ir nolēmuši ieķeksēties šajā vasarā?  vispār tiem vārda brāļiem ir tendence vienam pēc otra uzrasties. ja  uzrodas viens, ilgi nav jāgaida, kad uzrodas nākošais.
jūtama viegla gatavošanās vakara ballītei. turpmākās vismaz 72h nespēs paspert soli, lai kādam ballētājam neuzskrietu virsū, tādēļ labi, ka man ir sava istaba, kurā ieslēgties, kad tas viss apniks.

sēžu klausos just-wake-up mūziku. respektīvi, iesaku, mūzika noskaņojumam!

ps. a. uzdāvināja man vakar kēksu auskarus no manas to buy listes. thank you very much