nezinu, ko iesākšu ar nākotni. pašlaik laikam spīd brīvprātīgais, bet es nezinu. itin nemaz.
vēl divi eksāmeni. viss kas notiek, bet nav dvesmas piespraust.
es protu baudīt gan būt vienai, gan kopā ar kādu. tomēr, kad esmu pilnībā tā dziļi ar kādu kopā, tad, laikam, neprotu domāt kā indivīds.
vai kā tur to sauc.

centies vai necenties, tomēr sanāk mazliet pret sienu ar sevi zvetēties.
šodien vismaz skolā saņēmu mazu mīļuma devu, kas bija patiesi vajadzīgs pēc manām šaubām un pārdomām vakarnakt.
un nu, kārtējā mācību kaudze priekšā. neatminos, kad būtu tā normāli gulēts pa nakti ? vai darbi vai q., bet miegam laika kā nav tā nav.

nesaprotu, kur es no savas iekšējās būtības esmu izrāvusi tik sasodīti daudz šaubas un neticību.
kam man regulāri ir jāapšauba citu nodomi un vārdi.
kamdēļ es neprotu vienkārši un akli uzticēties.
kamdēļ nevaru pati sev beigt krist uz nerviem un citus baidīt prom ar saviem pārliekajiem neticības pilnajiem jautājumiem un šaubu skatieniem.
un es viena nakts tumsā, izvārtījos sniegā, jo jutu, ka tā vajag.

dziesmu listē pēc kārtas skan tik īpatnējas noskaņas dziesmas, kā Woman Like A Man, Little Lion Man un Lesson Learned.par spīti tam, ka tur ir miljons citu dziesmu.
un visa tā noskaņa saskan ar manu noskaņu. pieriebusies tā sajūta, ka liekas, ka visi grib, lai sajūti kaut kādu vainas apziņu vai kaut ko tamlīdzīgu, kad tik sasodīti esi cīnījies par to mazo laimi, kas tev tagad ir.
šo nedēļas nogali aizdzīvojos pie q. un ir tik labi, ka var justies tik labi ar to, kāds viņa klātbūtnē esi. ne tikai labi, arī biedējoši.