Vairs nav baiļu no sevis.
Vairs nav baiļu būt ar sevi vienā personā.

 Varbūt, agrie rīti.


 Lanterns On The Lake - If I Have Been Unkind

piesúcos vínu un eju gulét. Vienígais veids ká pilnméness laiká dabút pievért acis. Pats process jau pabaudíts uz balkona sarunás.
Bet já, tad man ir iemesls lietot stimulatorus veiksmígákai aizmigšanai.

last.fm saka ka pēdējo aptuveni 5 stundu laikā Manic Street Preachers noskanējuši 90 reizes.
nu uznāk tak visiem tādas dienas kad nevar atklausīties,ne?

Lasīt grāmatas par nedziedināmām un postošām mīlām, pilnām tumsas un indes kā čūsku midzenis. Iet uz veikalu pēc alus un saldējuma. Skatīties uz Tevi, mīļotā zeme. Kā Tu, nogulējusi visu ziemu zem sniega, tagad izsapņo gaismēnu rotaļas, saplaukušo lapu atspulgus uz vecās, nogurušās ielas. Zini, mīļotā zeme, starp mums vienmēr intrigas pin Realitāte. Garlaicīgas, nogurdinošas un beigās vienmēr cauras intrigas, tik cauras, ka aizlāpīt nav iespējams. Vai Tu uzrotīsi bikšu staras un iebridīsi jūrmalas smiltīs, uzkarsušās no saules(?). Vai Tu ļausi ledainajiem viļņiem apskalot Tavas pēdas līdz potītēm(?), vairāk ne, tad Tu paleksi malā, sīkajiem akmentiņiem un gliemežvāku šķembām graužoties Tev ādā. Vai Tev būs silti šovasar(?). Tev noteikti būs silti šovasar. Ja es kādu dienu neieslēgtu internetu, es domātu tikai par Tevi, mīļotā zeme. Jo domas par Tevi mani padara par mani, bez intrigām.

Heh... multfilmas iedvesmo!
Sāku domāt varbūt sākt trenēties lokšaušanā.
Varbūt beigu beigās sanāks kas līdzīgs.


Un bonusā varbūt pabraukāt uz Gandra kāpšanas torni. Vajag ko darīt, lai atkal neieslīgstu depresijā.
Atsākt jāšanas nodarbības (?), kaut arī finanses man to nekādīgi neļaus darīt. Bet gribās- pietrūkt tā brīvības sajūta ko sniedz sēdēšana zirga mugurā!
Un vispār, pēdējais laiks līst ārā no vannas :D

Vanna, kafija manā mīļajā oranžajā krūzē, pretsāpju tabletes.
"American horror story" otrā sezona.
Visu nedēļu esmu izklaidējusies ārpus Rīgas, bet nu pienācis laiks ķerties klāt bakalauram atkal.
11.06. aizstāvēšana, tā nu sanāks doties no sacensībām uz Jelgavu. Saspringta nedēļa būs.
Bet izturēšu.

"Я не могу говорить лживые комплименты, поэтому говорю искренние гадости."

Reizēm es iedomājos, kas notiktu utopiskā pasaulē, kurai varētu izkrist cauri. Zem kājām sagrīļotos pamats, atvērtos milzīgs, cilindrveidīgs caurums, un es, ar milzīgu paātrinājumu, kristu cauri mūsu zemeslodes bumbai.
Nez, kas, cauri krītot, notiktu Zemes centrā?
Mēs esam gravitācijas slazdā . Tā darbojas starp visiem ķermeņiem. Tie savstarpēji pievelkas ar spēku, kas atkarīgs no masas un attāluma starp ķermeņiem. Mijiedarbība starp matērijām. Starp neskaitāmi daudz šķietami nesaistītām pasaulēm, mēs tomēr pamanāmies būt saistīti viens ar otru. Starp protonu, neitronu, atomu un izotopu jūkļiem, labirintiem, un režģiem. Starp „F” un „G”, un „R”, un "Kg". Koperniks, Ņūtons, Keplers, Einšteins, Maksvels un arī mēs ar Tevi.

Kas notiktu Zemes centrā, ja pēkšņi kāds liktu tur nonākt? Gravitācija pazustu? Vai pievilkšanās zūd, ja spēks velk vienādi uz visām pusē? Varbūt tas atstāj vidū karājamies, vai saplēš miljardiem mazos putekļos?
Tevi velk, tu karājies, tu sašķīsti. Zemeslode radās eksplozijas rezultātā. Šķiet, es arī.

Reizēm mūs velk uz visām pasaules pusēm. Tā, ka apjukt, sajukt pat var, nezinot uz kurieni skriet. To var apjaust. Tikai nezināt kur. Bezmiega naktīs, kad domas kā uzmācīgs Lietuvēns tracina prātu. Pilsētas, cilvēku, mašīnu skaļajā drūzmā, kad apstājoties var spējāk sajust savu vienpatību. Rītos, skatoties kā nekurienes vidū, saulei lecot, kāpj migla. Var just kā pasaule mūs caurauž ar neskaitāmi daudz, neredzamām saitēm, savijot kopā - tādu krāsainu, izturīgu segu. Kā viens vesels auduma gabals mēs apvijam šo pasauli. Un ir grūti saprast kuram dieziņam velkoties, mums ir jāstiepjās līdzi.

Cik jocīgi gan reizēm strādā atmiņa, atceroties to, ko gribētu aizmirst un aizmirstot to, ko par visām varītēm gribētos paturēt.
Arī Tavs vārds nu skan pilnīgi svešādi. Pirms cik pasauļu galaktikām mēs tikāmies! Cik daudz dzīves nodzīvojām!
Kādreiz es gribēju saprast Visumu, zināt galaktikas aiz mūsējās, gribēju atrast Dievu pasaules relativitātē, nesaprotot, ka, lai redzētu vistālāk, ir jāskatās vistuvāk.

Vairums no stāstiem esot par mīlestību. Un ziniet, man pat šķiet, ka visi. Arī šis.

Ar vienu aci sekojot līdzi bērnu pētījumiem, sapratu, ka mani vairs nespēs uzrunāt tādi saukļi kā "dzīvs produkts", "dzīva pārtika".

Nespēja, nespēks, vēlmes zudums, negribēšana, ne un ne....ne....

Saņēma bērns divas dzimumdienas dāvanas - mikroskopu un lego. Mirkli pasvārstoties starp abām pasaulēm, zinātkārā kompānija uzklupa pirmajam. Cieta sīkbūtnes puķūdenī, zirnekļi, odi un kodes.

Visiem, kas gulēja piesaulē, vispirms atkusa acis. Tās zaudēja glāžaino spulgu, un zīlītes uzblīda. Ledus tajās izkusa un lēnām tecēja pār vaigiem – it kā miroņi raudātu. 

The Cure,glāze viskija un "gulta".
jā,es vēljoprojām guļu uz grīdas.

argh, nu kas tā par modi, ka visi man stāsta tādas lietas, kuras es nevienam nedrīkstu stāstīt? tik daudz noslēpumu zinu + vēl mani skeleti skapī, ka skatos, ka tur jau sāk veidoties masu apbedīšanas kapi

Debešķīgi!
Mati atpakaļ krāsās, un nedaudz apcirpti, bet tā bauda ko sniedz matu mazgāšana, ir vienkārši neaprakstāma- tik aizvērt acis un izbaudīt!

Zobiņu pēdas tomēr nav. Edit- mazi sarkani zobu nospiedumiņi, kurus īpaši nevar pamanīt.
Toties ir neliela ziluma josliņa pār kaklu...

Šodien uzsāku darbu jaunajā kompānijā, ir tik dīvaini atkrist uz tik zemu amatu, kad vēl 3 dienas atpakaļ biju team leader 8 menedžeru un 14 menedžera asitentu komandai. I'll just suck it up.