ahh. grāmata un stereomood.com lasīšanas noskaņas mūzika uz ausīm, lai apslāpētu apkārt notiekošo. un vel tējas krūze.
tik jauki izrauties no tās trakās, stresainās ikdienas rutīnas šādi.
biju šodien uz bibliotēku, piereģistrējos un uzmeklēju kādu grāmatu angliski. nu manās rokās stāv paplukusi grāmatele -  Mario Puzo "Fools Die". es gan nemēdzu tādas lasīt, bet tieši tāpēc.
no rīta jau noskaņojos, ka būs laba diena. darīju visu, lai tāda būtu. tēja termosā uz skolu, mūzika jau dušā, utt. un ir labi tiešām.
ja neskaita to, ka esmu pirksta invalīds uz doto momentu. kaut kas, nez kas, bet piedurties nevaru. tagad lieku kompreses un metu visu pie zemes, jo tā redz labā roka vēl pietam.
rīt uz pirmo radošo darbu tikšanos or smt, un tad parīt jau paceļoties. palūkot kā citur Latvijas ceļos izskatās.
aij aij aij, temperatūra sakāpusi augšā ar. bet nav laika slimot.
nebūs organism, nebūs.
pacieties.
jā, ieraugot, ka daži dzīvo uz depresīvas nots tik tamdēļ, ka slinkums, gribot negribot, prasās pie savas laimes piestrādāt.

''Mīlestības dabā nav uzspiest attiecības, bet mīlestības dabā ir atvērt ceļu.''
Viljams P. Jangs "Būda"

uz misi, pēcāk pagrabiņš un tad jau redzēs, iespējams došos pie c., iespējams, palikšu mierīgi dzīvoklī ar māsu vai brāli.
nesaistīti ar to.
notiek kaut kas dīvains.
esmu kļuvusi mazliet ambicioza. es gribu sasniegt. manī ir satraukums pa retam vakaram tāds, ka nevaru aizmigt. jaucas miljons domas pa galvu, un liekas, ka spēju sasniegt visu to, kas tai galvā jaucas.
un smieklīga sakritība ir tā, ka manās rokās vakar nonāca Ričarda Baha "Kaija Vārdā Džonatans Livingstons". pirmo reizi.
un tas notika tieši tagad.
un esmu apņēmusies darīt vienu lietu, ko iespējams man vajadzēja darīt jau sen. un man nav ne jausmas pie kā tas novedīs.
iespējams, viss saies pa grīsti, bet ja tā būs, tad tā būs lemts.
bet iespējams, tas beidzot būs nolikts malā.
patiešām pagātnē.

kārtīga vannā gulšņāšana un pēcāk mazliet Gētes Fausta, vakara tējas un pāris skolas darbu.
un nu uz gultas pusi jāveļas.
ps. man kā jau parasti vannā savajadzējās ņemt līdzi savu naktsgrāmatu ar visiem līdzi sekojošajiem skricelējumiem. lieki laikam piebilst, ka tagad bars lapeļu gulstās uz radiatoriem.
pps. rīt uz britu tētra izrādi.

lasu grāmatu. tur ir teksts par to, ka katrai valstij, pilsētai ir savs vārds. savs vārds, kas ir prātos lielākajai daļai cilvēku, kuri tur dzīvo. vārds, kurš vairāk raksturo to, kas ir cilvēkos.

kas ir tavas pilsētas vārds ?

satuntulējiens, deguna pilieni un kārtējā tēja. būšu visas sortes uzmēģinājusi gan no lauku tējām, gan maisiņu.
vienai no labotājām nav patikusi mana esejas ideja, tamdēļ dalu piekto vietu pagaidām. tikšot lapele aiznesta vēl citai angļu valodas skolotājai, un tad jau redzēs kā būs tālāk.
vēl man ir maza ideja aizmaukt piektdien palūkoties angļu debates, sevis prieka dēļ, kā arī uzmēģināt to tekstu pārtulkošanas konkursu. parasti es tā nedaru, bet tas ir viens no pāris retajiem priekšmetiem, kuri mani tiešām interesē. blakus tam ir arī literatūra, un tā kā šie abi saskan!
izskatās, ka pēc šīs dienas snaudas, man tagad miegs nenāks. varētu palasīt grāmatu..
māju atmosfēra tāda, klusa jau atkal un ne īpaši pozitīvā noskaņā, bet ko nu tur. cēlonis ir aspekts, kuru es nevaru mainīt. gandrīz neviens nevar.

sēžu pie k. darbā, dzeru kafiju un graužu skittles. pēc pāris minūtēm jau mēģis.
šodien priecēju pati sevi, ja neskaita neplānoto celšanos jau 5os no rītā. bet tā rītu sāku ar labas grāmatas lasīšanu un turpināju ar labu filmu. dienvidū ieprovēju jauno dušu ar masāžas strūkliņām, gaismiņām un rādžiņu iekšā - trakoti smieklīgu.  tad nolēmu iziet pastaigāties, jāsaka gan, ka liepājā visu dienu līst, bet tas jau man netraucēja. baudīju dienu ar smaidu uz sejas. tīk man pastaigas. iečāpoju beķerejā nopirkt kaut ko pusdienām, piečāpoju pie s. darbā, paspēlēju novusu,bet tagad jau esmu šeit.
vakars jānobeidz ar dzīvokļa spodrināšanu, negaidīti aši ciemiņi - brālim prieki.

ps. spriežot pēc grāmatas, manai sapņu valstij būtu jābūn Itālijai. he.

tējas krūze rokā, murrājošs kaķis klēpī un tāda mazliet melanholiska mūzika fonā.
vakar, lasot tik daudz aprunāto eat, pray, love., iedomājos, kā man patiktu vienkārši klimt apkārt pa vēl neiepazītu pilsētu ielām un iemūžināt tās. iemūžināt vecas tantiņas, kuras baro baložus, bērnus, kuri lēkā pa peļķēm, laternas, sadotas rokas, sarunas, trepes, maiznīcas un citus niekus. iedomājos, ka, ja pa rokai būtu foto aparāts, atmestu visus organizējošos pasākumus, sapulces un citas lietas, kuras piepilda manu dienu ar steigu. vienkārši staigātu pa rudenīgajām ielām un iemūžinātu jeb ko, kas pieķertu manu acu skatu. ehh.
laikam jāuzrok kāda iespēja sapelnīt naudiņu, piemēram, vasarā. bet kā būs ar tā piepildīšanu, šaubas par to māc, tāpēc īpaši nesaceros. bija arī ideja iztaujāt paziņas, radus, vai kādam nav aizķēries lieks zenīts.
hmm.. kā mani tā ideja savaldzināja.

enjoy the sunday.
jāuzmeklē kāda laba, nomierinoša grāmata, kuru lasīt, ja gadījumā uzrodas kāds brīvs brīsnis.
skolotāja uzvaicāja mums, kurš vēlas brīvprātīgi pieteikties angļu valodas olimpiādei. pēc neilga klusuma brīža viņa teica - nu labi, tad es brīvprātīgi piespiežu iet tevi.
thanks. viens jautrs piektdienas rīts garantēts.
jāiet pievākt istaba, kā nekā svētdiena, manuprāt, tam ir īsti piemērota. un tad jau varēs atļauties arī kaut ko neierastāku parakstīt. aijš, vēl taču mazliet jāpaskicē.

šodienas sapulcei nebija nekādas jēgas, bet arī nekas, vismaz pastaigājos.
kas padara šodienu vērtīgu ? - beidzot iegādājos taustāmā veidā O. Vācieša dzejas krājumu. ne visus protams, bet tos, kam beidzot bija uzmesta atlaide. un vēl kas, man tagad ir jauks rūtains rudens mētelītis.
patiešām jāsāk  barot k. citādi viņš sāks pārtikt no hesburgeriem.
tā kā šodien sanāca satikt a. tad nonācām pie kopīga secinājuma, ka man noteikti drīzumā jāiet ievērtēt viņas jaunais dzīvoklītis. tiešām. jāpalūko, kad brīvāks laiks, jānopērk kaut ko jauku, un jādodas!
vispār, šis dzīves posms tāds īpatnējs. it kā būtu iemesta kaut kādā ūdens tilpnē un īsti nesaprastu, kas notiek. pat ne tā. tāda neizskaidrojama sajūta. saprotama viņa droši vien būs tikai tad, kad šis posms dzīvē beisies.
ā, šodien ieraudzīju to čali no pēdējā klases pasākuma. ha.
piekāst apņemšanās.
es eju gulēt.

sēžu, dzeru kakao, un vēl joprojām manī ir šī dīvainā sajūta, ka šīs pāris nedēļas ir kā tilts no iepriekšējā laika posma uz jauno posmu. tā sirreāli mazliet. bet jāsaņemās ir, jāstrādā pie sevis. un šajā situācijā jāpārstāj būt egoistiskai.
sāku lasīt Klaiva Steipa Luisa "Skrūvšnores Vēstules". pagaidām liekas sasodīti laba un, iespējams, šim brīdim ļoti noderīga.
"..Katrā ziņā, viņiem var iestāstīt, ka ķermena stāvoklim lūgšanas laikā nav nozīmes, jo viņi patstāvīgi aizmirst to, kas Tev būtu jāatceras vienmēr - ka viņi ir dzīvnieki, un viss, kas notiek ar viņu ķermeņiem, ietekmē viņu dvēseles.."
iepatikās doma, tai skaitā arī atgādināja manu, māsas un a. sarunu par dejošanu. to, ka patiesībā tā var ļoti labi iespaidot tavu garīgo stāvokli. arī ar savu ķermeni mums jāprot izpausties, jo tas ir mūsu instruments. gribot negribot, esam ar to saistīti, laikam jau.
jāpiebeidz mest z. i podā svētceļojuma bildes. tik vien kā 7GB, un jādodas turpināt lasīt.

bet vispār, būs labi, es to jūtu.

ehh, biju piemirsusi, ka piecelties agri mēdz būt arī tīri patīkami. bet tā diez tagad kļūs par tradīciju pēc ballītēm celties vismaz sešos no rīta?
bet no pozitīvā skata lūkojoties, esmu jau uzspējusi basām pēdām pačāpot pa zāli, sakārtot istabu, nočiept brāļa portatīvo, ielūkoties  GivesMeHope, lēnām malkojot kafiju, palasīt grāmatu, saņemt uzaicinājumu uz izlaidumu[jā, to kas būs vēl pēc gada], notiesāt pāris sviestmaizes un salabrītoties ar visiem mājas iemītniekiem, kas nepavisam nav maz, tai skaitā suni.
diez visi pagājušās vasaras fragmenti ir nolēmuši ieķeksēties šajā vasarā?  vispār tiem vārda brāļiem ir tendence vienam pēc otra uzrasties. ja  uzrodas viens, ilgi nav jāgaida, kad uzrodas nākošais.
jūtama viegla gatavošanās vakara ballītei. turpmākās vismaz 72h nespēs paspert soli, lai kādam ballētājam neuzskrietu virsū, tādēļ labi, ka man ir sava istaba, kurā ieslēgties, kad tas viss apniks.

sēžu klausos just-wake-up mūziku. respektīvi, iesaku, mūzika noskaņojumam!

ps. a. uzdāvināja man vakar kēksu auskarus no manas to buy listes. thank you very much

sēžu malkoju brenguli. dzīve tomēr liekas skaista. mazliet bail būt tik laimīgai.
sākās minimāla gatavošanās brāļa dzimumsvētkiem. vispār tagad gaidam kopā 23.45, lai uzzvanītu viņam un sasveiktu.
un pēc pirmajām lapām grāmata "mīlas meistars" liekas diezgan laba. gala recenziju vēl pēcāk piedrukāšu, kad izlasīšu.