vakar vakarā pēc Svētās Mises ne tikai pasmējāmies paši par sevi, bet arī jauki sanāca atslēgties no ikdienas.

uz misi, pēcāk pagrabiņš un tad jau redzēs, iespējams došos pie c., iespējams, palikšu mierīgi dzīvoklī ar māsu vai brāli.
nesaistīti ar to.
notiek kaut kas dīvains.
esmu kļuvusi mazliet ambicioza. es gribu sasniegt. manī ir satraukums pa retam vakaram tāds, ka nevaru aizmigt. jaucas miljons domas pa galvu, un liekas, ka spēju sasniegt visu to, kas tai galvā jaucas.
un smieklīga sakritība ir tā, ka manās rokās vakar nonāca Ričarda Baha "Kaija Vārdā Džonatans Livingstons". pirmo reizi.
un tas notika tieši tagad.
un esmu apņēmusies darīt vienu lietu, ko iespējams man vajadzēja darīt jau sen. un man nav ne jausmas pie kā tas novedīs.
iespējams, viss saies pa grīsti, bet ja tā būs, tad tā būs lemts.
bet iespējams, tas beidzot būs nolikts malā.
patiešām pagātnē.