sēdēju un sapratu, ka man beidzot sagribējās ballīti. tādu, kur basi dun ausīs un pat bļaujot grūti vienam otru sadzirdēt. tādu, kurā ilgi kremtušas lietas tiek pārrunātas fonteina tualetēs. tādu, ka nākamo dienu vari atļauties nobumbulēt gultā līdz 15tiem un izvilkties no mājām tikai lai samestu matus čupčikā, aizietu līdz fonteinam un kanālmalā izdzertu vēl pāris glāzes sidra.

nez kāpēc likās, ka bilde ir piedienoša šim ierakstam. jūtos yappy. lai arī kas tas būtu.

Liepājas nostūri bija nolēmusi apciemot mana dzīves prieka un harmonijas mūza. nu labi, nu jau pārspīlēju. ag. vienkārši ir tāds īpašs cilvēks.

viņa skaisti spēlēja klavieres, un es tā pavadījumā piezīmēju savā plānotājā, cik dzīve ir skaista.

man vēl joprojām pietrūkst rakstīt, bet pēdējā laikā es cenšos atsākt. mazliet sanāk.

līdz ar gavēņa iestāšanos arī man ir radušās dažas apņemšanās un tās nav tikai atteikšanās. viena no tām - lasīt ikdienas Svētos Rakstus. man tas vienmēr ir bijis klupšanas akmens, tāpēc sāku ar mazumiņu. nesaprotu, vai līdz šim nekad tajos nebiju tā īsti ieklausījusies, vai vienkārši šis ir tāds gads, bet sajūta rodas, ka katru dienu kaut kas no tā visa mani spēcīgi uzrunā.