vakar vakarā pēc Svētās Mises ne tikai pasmējāmies paši par sevi, bet arī jauki sanāca atslēgties no ikdienas.

uz misi, pēcāk pagrabiņš un tad jau redzēs, iespējams došos pie c., iespējams, palikšu mierīgi dzīvoklī ar māsu vai brāli.
nesaistīti ar to.
notiek kaut kas dīvains.
esmu kļuvusi mazliet ambicioza. es gribu sasniegt. manī ir satraukums pa retam vakaram tāds, ka nevaru aizmigt. jaucas miljons domas pa galvu, un liekas, ka spēju sasniegt visu to, kas tai galvā jaucas.
un smieklīga sakritība ir tā, ka manās rokās vakar nonāca Ričarda Baha "Kaija Vārdā Džonatans Livingstons". pirmo reizi.
un tas notika tieši tagad.
un esmu apņēmusies darīt vienu lietu, ko iespējams man vajadzēja darīt jau sen. un man nav ne jausmas pie kā tas novedīs.
iespējams, viss saies pa grīsti, bet ja tā būs, tad tā būs lemts.
bet iespējams, tas beidzot būs nolikts malā.
patiešām pagātnē.

diemžēl galīgi nav noskaņojums uz mācīšanos, kas droši vien rezultēsies ne īpaši smuki sekmīga atzīmē rītdienas kontroldarbā, bet ko nu tur daudz.
šodienas vakara puse bija sasodīti tīkama. tas saucās, lūdz un tev taps dots. 17tos aizgāju uz adorāciju, minūtes divas tur atrados, kad sajutu, ka man vajag grēksūdzi. pēc stundas ieradās brālis, izrādās viņam schedulā bija ielikts mani nomainīt. galu galā iznāca vēl vērtīgāk nekā cerēju. tad jau daudz patīkamāk uzstellētā gara stāvoklī čāpoju pa apkārtceļiem uz mājām, klausoties lieliskas dziesmas iekš rādžiņa 101. jāatzīst, pāris garāmgājējiem mans priecīgais smaids likās mulsinošs vai vienkārši muļķīgs, bet tas man tikai lika sasmaidīties vēl vairāk. pēcāk dzīvoklī jau tēja, cepumi, atkal jau laba mūzika un mazliet skolas darbi. paķēru no brāļa "ir", pāris rakstiņi ieinteresēja, jāpačolē.
ja neskaita notikumus māju atmosfērā, man ne pavisam tiešām, bet tiešā mazliet gan, tad būtu sasodīti skaista diena.
ā un b. ietekmēta iemetu jums meitenes šo.