Man patīk retu reizi saskrieties ar s. kādā mēģinājumā vai citā smieklīgā aktivitātē, lai bezloģiski zviegtu kā vaļi skan riesta laikā [es nezinu, kā viņi to dara, tas tik tāds izteiciens], lai aprunātu paši sevi un saprastu, ka mums nesanāk paveikt visu, ko gribas un kā gribas.

Es it kā tiecos ikdienā darīt lietas, kas darītu manu dzīvi labāku, vērtīgāku, laimīgāku, tomēr nez kapēc manī metas virsū šīs agresijas un dzīves nolemtības izjūtas tik bieži ? Maybe I’m just some kind of bipolar. 

vakar vakarā pēc Svētās Mises ne tikai pasmējāmies paši par sevi, bet arī jauki sanāca atslēgties no ikdienas.

šovakar, pirms jāturpina lielā mācīšanās tūre, uzskrēju divām dzīves iedvesmām tepat internetā

tad nu tā, ierāvu pāris ripas pārmaiņas pēc, lai aizgaiņātu to neciešamo, man uzēdušo, ilgstošo galvu sāpi.
tad nu tagad jāķeras pie darbiem, lai pēc tam atliktu laiks piepildīt iedvesmas.
iedvesmas nedrīkst laist garām, nea.
man vajag jaunas austiņas, vecajām uzkāpu virsū. - krakšķis un uz pusi !

man pašlaik liekas, ka man laikam ir jauns mīļartists Awolnation.
šodiena bija iedvesmu un labas noskaņas diena.
es nezinu, kas tam par iemeslu, bet gribas darīt labu.
es laikam negavēšu ne uz ko, ja nu vienīgi to var skaitīt gavēšana uz negācijām un egocentrismu.
piefiksēju, ka tad, kad jūtos labi, ļoti pamanu citu sajūtas / garastāvokļus. kad par to ieminējos, man teica, ka man tā esot jā.
tāpēc vien vajadzētu visu laiku justies labi, lai beidzot izvilktu galvu pati no sava dibena un caur tiem negāciju mākoņiem, kurus pati sev esmu apvilkusi apkārt, ieraudzītu arī kādu citu bez sevis.
lai uzskaitītu dienas skaistumus būtu daudz jādrukā, tāpēc teikšu vien - ir tik labi.

never let your fear decide your fate
laikam vienkārši pavasaris galvā. nē, galvā ne. dvēselē.

es nezinu, kas pie vainas, bet man ir mini iedvesma.
uz visādām mazām lietām. kā rezultātā nākas iedvesmot sevi uz mācīšanos, lai varētu piepildīt tiešām īstās iedvesmas.
ak jā, smaids uz lūpām man. cik neparasti.
gribas teikt - gribu būt naiva, gribu būt brīva visiem par spīti. teksts it kā no dziesmas, bet nesaistīti.
drīz taču pavasaris būs. un pavasaris taču ir dvēseles atdzimšanas laiks.
kur tai nolemtības sajūtai var sekot tāda laimes sajūta?

šodien viena pa mājām - nepierasti pēc visa šī.
sēžu un tirpinu savu dibenu. rakstu esejas un laužu zobus ar konfektēm ārā.
cenšos kaut kur paceļam nenozaudēt mazo iedvesmu veiklāk dzīvot.

teikšu kā ir - šodiena bija dranķīga.
cik reizes bija jāsavācās, lai nesāktu skolā raudāt tā kārtīgi. dzīvoklī vairs nesavācos. sen nebija tiešām pretīgi skumīga sajūta.
bet nu es sevī iegruzu prieku. un man pat mazliet sanāk. mazliet gadu vecu pašas rakstītu uzmundrinošu iedvesmojošu tekstu un aidā !
un vēl brālis izķeksēja no telefona manu atmiņas karti [ to kuru dzērumā jau sen iestūķēju nevis caurumā paredzētajā, bet aiz tā ] un nu man ir mūzika aušos. oh yeah.
tagad ir cerība, ka līdz rītdienai iedvesma dzīvei nezudīs. kā nekā pati tak teicu, nevar visu laiku čīkstēt, ja neko nedari lietas labā!
iedvesmā pat piekritu aizdoties uz to aizputi. to gan droši vien nožēlošu, bet ko nu tur daudz.
žēl, ka tā iedvesma neiedarbojas uz ekonomikas pārsprieduma drukāšanu.