teikšu kā ir - šodiena bija dranķīga.
cik reizes bija jāsavācās, lai nesāktu skolā raudāt tā kārtīgi. dzīvoklī vairs nesavācos. sen nebija tiešām pretīgi skumīga sajūta.
bet nu es sevī iegruzu prieku. un man pat mazliet sanāk. mazliet gadu vecu pašas rakstītu uzmundrinošu iedvesmojošu tekstu un aidā !
un vēl brālis izķeksēja no telefona manu atmiņas karti [ to kuru dzērumā jau sen iestūķēju nevis caurumā paredzētajā, bet aiz tā ] un nu man ir mūzika aušos. oh yeah.
tagad ir cerība, ka līdz rītdienai iedvesma dzīvei nezudīs. kā nekā pati tak teicu, nevar visu laiku čīkstēt, ja neko nedari lietas labā!
iedvesmā pat piekritu aizdoties uz to aizputi. to gan droši vien nožēlošu, bet ko nu tur daudz.
žēl, ka tā iedvesma neiedarbojas uz ekonomikas pārsprieduma drukāšanu.

skolā viss pa vecam.
šodien braucu ar autiņu mājās. klausījos The Sunscreen Song. mazliet laikam kaut kur iekšā iezagās tāda kā sāpe. es pat nezinu par ko, par visu. par laiku, kas bijis. par to, kas būs. par cilvēkiem, kuri nāk un iet. par nākotni. par to vai mēs dzīvojam savu dzīvi pēc iespējas pilnvērtīgāk. vai pēc 20 gadiem neatskatīsimies uz to visu un neteiksim - kā es nožēloju, ka neizdarīju to.
kaut kā mēģinu izprātot, vai nevajag tā vienkārši, aši izmainīt visu. pagriezt savu dzīvi iespējams kājām gaisā, bet mainīt to. varētu jau varbūt pat mēģināt, bet kā lai zini, ka tā vajag? aijš, tādas visās domas skraida pa galvu. pie visa vainīgs m. ar savām runām par to, kā viņam viss pieriebās un pilnīgi uz dullo aizgāja pilnīgi pretējā virzienā, nezinot, kur dosies un arī šis te.
tādi lūk brīnumi šrīmuni.
ak es muļķa desa.
jāpačolē jauns telefons par sadabūto naudu, citādi tas jau kļūst apnicīgi, ka tevi nekad nevar dabūt rokā. jā, un tad varētu būt arī pie reizes mūzika, un iespēja no visa atslēgties uz mirkli.
rīt jāaizčāpo uz pagrabiņu, vai stāviņu vai kā viņu tur tagad sauc. jāpainteresējas par tam jauniešu dienām, tad jau redzēs, vai beigās sanāks tikt.