man ir pilnīgi piedrāzt. es zinu, ka tajā nedēļas nogalē man ir jāpiedalās vismaz divos pasākumos reizē, bet es gribu būt tajā trešajā pasākumā vismaz tās pāris stundas un man ir vienalga, es tur būšu.
jo es zinu, ka, ja es tur nebūšu, es ienīdīšu sevi vēl vairāk.
vēl vairāk nekā tagad, katru savu poriņu, katru mazāko lietu, kas saistīta ar mani un manu dzīvi.
protams, ne tā. es vienkārši sevi vairs nemīlu, vispār. un jo vairāk es to jūtu, jo vairāk es sevi nemīlu, jo es liekos pati sev stulba, ka ienīstu sevi par to visu.
liekos tik zemiski idiotiska, ka veltu tam visam uzmanību. ka nevaru no sava pakaļgala izraut nevienu pašu varavīksni, kaut arī pēc idejas varētu, bet nespēju.
es ienīstu sevi vēl vairāk par to, ka zinu, ka varētu būt miljons reižu sliktāk, bet es jūtos jau tagad šādi.
es ienīstu sevi par to, ka man apkārt ir tiešām labi cilvēki arī, bet es jūtos šādi un nevaru no sevis izvilkt vairs neko, lai turpinātu feikot laimi, jo, manuprāt, viņi nav pelnījuši saņemt tos sūdus, kuri plūst pāri manām malām.
