litrīga krūze tējas pildīta.

sidrs un frī kartupeļi brokastīs pie fonteina liek sajusties mazliet pohainam pat bez pohām.
vilkačošana iepriekšējā vakarā jūras malā gan bija negaidīti interesanta, būs jāaizved c. ar kādu dien.
nezinu vai pie vainas tas, ka par daudz laika pavadīju ar a., bet gala rezultātā ne viņa vien apgalvoja, ka zaudējusi prātu. pilsēta likās šizo, visas šīs aizvasarotās dienas liekas šizo un kaut kur mistiskā melnajā caurumā nozudušas. samulsums pa dzīvi. bet gan jau pāries. vai arī es likšu tam pāriet. jāsapurinās.

ps. pēc vakardienas strādāšanas uz zemeņu lauka man sasodīti sāp dibens.

ir jauki mazliet pavadīt laiku ar radiniekiem.
jāiet snaust. arī šodien savu daļu darbu esmu padarījusi, vēl rītdien šis tas. nākamā nedēļa un jā.
nai nia. kaut kā īpatnēji.
ā un bija šampanietis un jaunā seriāla sērija.
vienkārši saulē snaust, ar cilvēkiem, kuriem gribas parunāt par to, ko vēl nezini par viņiem. baudīt mirkli. nav vajadzīga mūzika, pietiek ar dzīvi skanam fõnā.

nedabīgos daudzumos dzeru zaļo mango tēju [ kuru mamma meklēja pa visu pilsētu līdz mums izdevās atrast TO īsto!], iegraužu kopā ar tēti pa cepumam un skatos glee. jā, esmu glīks un gandrīz lepojos ar to.!
patiesībā tīri jauki. ārste bija galīgi sajaukusies pati sevī, tā ka apmeklējums pārcelts uz tālo maiju. ahh.
vakar uzzinājām, ka alus sēta vaļā. brengulīīīīs! to prieku mūs spiegšanā nevarēja samērīt. jāsagaida vien gavēņa beigas.
vismaz šodien sanāca kopīgi pavadīt laiku ar mumi. ir tik jauki, ka vari ar mammu paālēties uz ielas gluži tāpat kā ar savu labāko draudzeni.
un jā, viss atgādina pagājušo vasaru.

šodien dzīve ar mani jokojas.
no rīta, kad notika pirmo reizi, likās muļķīgi. pasmējos un nodomāju :"labs jociņš, Dievs".
nu jau vakara beigās - doma, kuru uzrosināja alcoholic iepostotā bilde, un viens, divi, atkal jau. nē, es to neuztveru par zīmi. tik vien kā liktens humors.
ehh, atmetam spriedelējumus par dienas izgājieniem, jādodas mācīties.
ps. vēl joprojām apdomāju, ka jāizlasa Dieva Komēdija.

</span>

es tā sēdēju un centos domāt par skaistām lietām. ieraudzīju skaistu bildi un aizdomājos.
lai gan es baudu šo jauko rudeni un nemaz neskaitu dienas līdz vasarai, tomēr ienāca tā prātā. kā būtu, ja būtu. [lai gan man sev šādam vārdu salikumam domās vajadzētu liegt ieieju]
cik jauka gan būtu tāda vasaras diena, ar riteni aizbraukt līdz bibliotēkai, paņemt pāris skaistas grāmatas, piebraukt pie tirgus, nopirkt tādas vienkāršas, bet jaukas pļavu puķes, mazliet ogu, kuras iemest puncī vai pat vēl labāk kādu lauku maizes šķēli ar omes darinātu ievārijumu, un tādā mierīgā garā turpināt riteņot cauri pilsētai uz mājām, galvā skanot Би-2 izpildījuma "Shambala" vai arī Bītlu "All You Need Is Love".
tad noklāt pledu uz kāda mauriņa vai kaimiņu pļavā, apsēsties un vienkārši baudīt mirkli. lai gan, tam vajadzētu dzīvot mazliet mierīgākā un tukšākā pilsētā. un tomēr. ļaut vēja plūsmai sajaukt matus un saules stariem glāstīt nu jau atkailināto ādu.
ja ir vēlme, var arī tā tur gulēt un baudīt līdz pat vakaram, kad pie debesīm sākt spīdēt naksnīgās zvaigznes, sagaidīt vēl kādu kompānijas biedr-u/-us vēl bez odiem un aizvadīt nakti harmoniskās sarunās un smieklos.

tāda īpatnēja noskaņa pārņēma. savā ziņā patīkama un pat skumīga, tomēr ne jau nostaļģijā pēc vasaras. nē. tas ir kaut kas cits.
vai kā es dažbrīd mīlu neizskaidrojamas jūtas, kuras plosās un meklē mājvietu manī. vai kā es mīlu izjust dzīvi. tā līdz mielēm.

I hurt myself today
to see if I still feel

sākumā jau bija doma aprobežoties ar vienu bildi, bet nu, es jau tā neprotu..
( vasarai uz atvadām.. )

mm..
tā kā karstums neatkāpjas, jāatrod līdzekļi kā šo laiku padarīt baudāmāku. turpinām spēlēt volejbolu, vārtīties pa sīko baseineli un tikko vēl uzčinīju piena-jāņogu-melno jāņogu-zemeņu-ledus kokteili.! āh, a tas jau sasilis, jāiet piesviest vēl pāris ledus gabali.

vēl tikai pietrūkst batuts!

ehh.. nočiepu brālim disku, un tagad priecājos. dzeru kõlu, tīru kõlu, bet sajūta tāda piedzerta. viegls reibums un maza gruzõna izjūta ieslīgusi manī.
vakar ar z. sēdējām kāpās, priecājāmies par saulrietu un par to kā jūra ar debesīm saskrien pēc skata kopā zūdot horizontam. ešs. skaisti tā teikt baudīt. un šodien pa dienu arī uz to pusi aizčāpojām. jā, es beidzot esmu bijusi nopeldēties jūrā ! ūdens visai auksts vēl, bet tas arī nekas. un vispār šodien esmu uzņēmusi tik daudz šķidrumu tik dažādos veidos, cik nu var.
bet vispārīgi, jūtos mazliet pazudusi. es nezinu, vai pašizgudrotās mini bohēmas dēļ vai kā. bet kurš tad lai man pasaka, kāda tad es būtu nezudusi? un vispār, pat nezinu ko iesākt ar dzīvi, tādēļ kā jau parasti plūstu pa straumīti. bet ziniet ko ? pēc vasaras šitais jāizbeidz. es jau zinu, ka visi jūs sakāt, ka nevajag atlikt, citādi nekad jau nebūs īstais laiks. es jau piekrītu, bet šoreiz tas citādāk.
un veltīšanos sev esmu pārdēvējusi pati savā prātā. nu ne pārdēvējusi gluži. bet nu, pamainījusi kā pati to uztveru. tagad tas izpaužās ne tikai baudīšanā, bet arī sevis izglītošanā pa dzīvei un visādi citādi sevis uzlabošanai. un tas, ka es sevi esmu nolikusi vienā no pirmajām vietām nenozīmē, ka man nav svarīgi citi. tā nemaz neprotu. gribas jau visiem savējiem palīdzēt un tā, bet jāiemācās, ka tā ir viņu dzīve, viņiem jādzīvo.
un vispār, ziniet ko man pašlaik patiešām prasās ? labi stingru apkampienu un dejot. jā, man pēdējā laikā nenormāli prasās iet dejot, tā pavisam muļķīgi, bet vispār dejot.
laikam jāiet ieliet vēl netīri neķītrā ķīmiski ķēmojošā susla. jap, es teicu susla. tas man jaunais lietojamais vārds, tāpat kā ķupķēze. un vispār, es varētu sākt cilvēkus par muļķa desām saukāt.