uzcepu keksiņus, sen nebiju to darījusi, pietrūka. un noskatījos jauku filmu, arī sen nebiju to darījusi, arī patika. 

sestdien pamodos ar asarām acīs. un viņas negāja prom visu dienu, sapratu, ka ļoti sen nebiju raudājusi. nāca viss uz ārā. un nu jau trešo dienu ļaujos visam tam. bet šī arī ir pēdējā diena, ar trim pietiek. 

konstantie deprešn mūdi un slimošana mani drīz pieveiks pavisam. tā sākt likties.
bet vismaz astro'n'out koncerts un stundām ilgais izraudājiens viņa apkampienos lika uz brīdi pasmaidīt.

kaut kāds deprešnmūds uznācis šodien.
jātveras laikam pie eseju drukāšanas būs.
..bēt man tikko piedāvāja skatīties 300. esejas - nebūs.

var vienkārši sēdēt un bimbuļot par to kā viss saiet vienk super dibenā.

tādas dīvainas pēdējās dienas. to vien redzēt, ka apkārt cilvēki jūk kopā. sākot ar zilo a., kurš vienmēr bijis stingrā un gudrā klints, kuru nesagraut, beidzot ar to pašu krustmāti. jau vairākas dienas bija sajūta, ka jāuzraksta viņai. tā izdarīju, un ieraudzīju, ka pilnīgs grausts tur slēpjas iekšā. ar pašu nav diži labāk. iekšā tādas negācijas un niknums. zemes iet pa gaisu vien. tagad vakarā laukā pasēdēju ar siltu krūzi rokā, parunāju ar q. un nomierinājos mazu liet. iedomājos palūkot, kā bija pirms gada. un te ieraugu ko līdzīgu. un saliekas, ka viss ir savās vietās varbūt tomēr.
rīt uz a. dārza kokteiļu ballīti, svētdien jau ceļā uz svētceļojumu. istabā jau mētājas piepakota soma. strange. nu neierasti. jau tagad zinu, ka nebūs viegli. nebrīnītos, ja ietu vēl jautrāk kā pagājušo gad, bet ko nu tur. pati uzprasījos.

skumt tomēr ir nedaudz skumīgi.