tādas dīvainas pēdējās dienas. to vien redzēt, ka apkārt cilvēki jūk kopā. sākot ar zilo a., kurš vienmēr bijis stingrā un gudrā klints, kuru nesagraut, beidzot ar to pašu krustmāti. jau vairākas dienas bija sajūta, ka jāuzraksta viņai. tā izdarīju, un ieraudzīju, ka pilnīgs grausts tur slēpjas iekšā. ar pašu nav diži labāk. iekšā tādas negācijas un niknums. zemes iet pa gaisu vien. tagad vakarā laukā pasēdēju ar siltu krūzi rokā, parunāju ar q. un nomierinājos mazu liet. iedomājos palūkot, kā bija pirms gada. un te ieraugu ko līdzīgu. un saliekas, ka viss ir savās vietās varbūt tomēr.
rīt uz a. dārza kokteiļu ballīti, svētdien jau ceļā uz svētceļojumu. istabā jau mētājas piepakota soma. strange. nu neierasti. jau tagad zinu, ka nebūs viegli. nebrīnītos, ja ietu vēl jautrāk kā pagājušo gad, bet ko nu tur. pati uzprasījos.