šovakar kaut kā mazliet truli. nav iemesla, bet tā ir.
vismaz jauka dziesma.

ir jauki paņem vēlo rītu un ierasties skolā vien ap divpadsmitiem.
lēnām mierīgi pamožamies, paklausamies labu mūziku, palūkojamies labas bildes, lēnam pabrokastojam..
pēc skolas beidzot jāaiziet uz norunāto tikšanos ar ārstu. tad nu redzēs kādus izskaidrojumus sagudros maniem simptomiem. galvenais, lai to visu varētu dabūt prom.
un man patiesi svarīgāks ir process. vakardien brālis teica, ka es tāda labi noskaņota atgriežos no scenogrāfijas[tekstā turpmāk vienmēr pieminēta tā, lai arī tā nebūt nav scenogrāfija. tā vienkārši ir vieglāk noformulēties] un tā patiešām mazliet ir! lai arī pagaidām man neko sakarīgu izdomāt vai saskicēt neizdodas, tomēr mīlu to procesu. mīlu vērot radošus cilvēkus ideju rašanās procesā. mīlu novietoties netradicionālā vietā telpā un mēģināt kaut ko no prāta izlobīt pati. ehh.
un nu, ja šis skaistums ir tevī, ej dzīvē un dāvā to citiem.

Joined at the soul with a pair of headphones
We need nobody to let ourselves go

mani gan biedē, gan ļoti tīk, ka ieraugot pie apvāršņa pazīstamas situācijas, man ieslēdzas tāda kā signalizācija. jādara savādāk, jācīnās par savu laimi.
vēl mani mierina/priecē tas, ka beidzot varu konkrētajā jomā visu pagātni nolikt malā. sākt no jauna. ar sajūtu, ka tiešām jauna balta lapa, kaut arī mazliet saņurcīta no dzēšanas.
un pavisam noteikti mani priecē gaidāmais vakara pasākums fonteinā ar Dzelzs Vilku. lieliska mūzika. emociju uzlāde/izlāde.
hell yeah.

Ir jau gandrīz gads apkārt. Es nezinu vai gluži skaitot dienās, nedēļās vai mēnešos, bet apmēram apstākļveidotās situācijās. Jāatzīst, ka sajūta īpatnēja. Nevaru īsti saprast, vai pat nav nepatīkama. It kā tiktu atrauts kaut kur atpakaļ, tātad, atrauts atpakaļ ari savā attīstībā. It kā nebūtu neko pa šo laika posmu sasniedzis. Bet nu tā jau arī gluži nav. Esmu citādāka. Nezinu vai labāka, vērtīgāka, pareizāka, bet savādāka noteikti. Tāds mulsums.

Nezinu kāpēc, bet man tīk šāds laiks. Vai tas tāpēc, ka tas tik ļoti līdzīgs manām iekšejām sajūtām, bet tas liekas skaists.

Tā sajūta ir dīvaina, kad liekas, tik ļoti gribas kādam uzticēties. Just tuvumu. Brīžiem man liekas, ka pieķertos jeb kuram cilvēkam, kurš pretim man nāktu. Liekas, ka, ja satiktu kādu, kas manī klausītos, es runātu. Runātu, raudātu un smietos, bet izkratītu visu, kas manī iekšā. Tomēr savā ziņā apzinos, ka tā nebūtu. Tad ja tā būtu, tad jau sen būtu to visu izgāzusi virsū kādam, jo nav jau tā, ka nav neviena ar kuru runāt.

Tā nu es esmu, ar to kas manī. Nav jau tā, ka es justos tik slikti, nē. Šis vienkārši ir tāds interesants periods, vēl nepiedzīvots.

Tā nu es esmu. Tā nu es skrienu. It kā vēlme saukt šo par sajūtu rudeni. Pat tad, ja tā gluži nav. Ir tik daudz potenciālu domu un sajūtu, bet tajā pat laikā, tās tiek atliktas malā. Ne jau speciāli. Vienkārši skrienu. Neapzināti. Eju, daru.

Pat tad, kad ir laiks, atrodu kaut ko, ko parasti nedarītu, un padaru.

Domāju un nedomāju.

Nu labi. Pietiek domāt to visu. Jāatgriežas pie skolas darbiem sakrājušiem.

egocentrisms. cerams šī nav tā reize, kad cita acī skabargu redzu, bet savējā baļķi ne. bet laikam der par to padomāt. nav īsti vēlme kādam gandēt garīgo, kā viņa to pēdējā laikā dara man.

ps. man trūkst manu māšeļu. jā, varbūt ir savs šarms, nu noteikti ir savs šarms dzīvoties vienai gandrīz, bet man viņas trūkst.

vīns raisa netikai mēli, bet arī domas un sajūtas. vēlmi just. izjust.
tas, ka mēdzam dzert lētu šņabi, nenozīmē, ka nespējam novērtēt izcila vīna garšu apskalojam mūsu lūpas.
tikai nepadoties.
nepadoties un nepārstāt just.
dzīvot un baudīt dzīvi.