pēdejās dienās kaut kā nerakstās, tā pavisam vienkārši.
ā, mani beidzot var sakarīgi sazvanīt, tā teikt, es dzirdēšu, ka jūs man zvanat, vai nav šiki?
tāds filosofiski tizli sajāts garastāvoklis, bet patiesībā jau tas tik tā sajūtu līmenī, laikam. tā teikt, arī nedomājot jau ir dranķīgi. bet nu hop vop, jāsaņemās?
piektdien, sestdien ar māšeli aizlaidām uz laukiem. ja atgriezies vietā, kur esi vien savu bērnību pavadījis, tad viss liekas sasodīti sarucis. pat suns, kurš diemžēl pieklibo, kaut kas ar kāju nav kārtībā, k. jau vedāja pie veterinārārsta, cerams saveseļosies. ome un opis mīlīgi. arī visas tās viņu attiecības tādas mīlīgas, ko es bērnībā galīgi nebiju pamanījusi. pilnīgi citādākas nekā tiem vecvecākiem, kurus regulāri sanāk satikt. patiesībā jau galīgi savāda noskaņa ir pa reizei tur ierasties, tas ceļš uz turieni vien jau tāds.. ehh.. bet nu jā, esam atpakaļ.
rītdien jāatgriežas ikdienas realitātē, tad jau redzēs, kā tas mani iespaidos. uz kuru pusi nosvērsies mans pašsajūtu stāvoklis.