jau kādu laiku dzīvojos pa lauku mājām. uzkopju visu, gatavoju tētim un sunim ēst. vāru tomātu sulas, kopju augus un ko tik ne.
tāds mieriņš. civilizācijā parādos labi ja reizi nedēļā. tomēr pēc šādām dienām man noteikti sagribēsies kārtīgi izārdīties kādu nakti. vispār, sen nekas tāds nav darīts.
ir tāda īpatnēja sajūta, kad vari iet uz visām pusēm, iesākt ko vien vēlies, it kā. ehh
un opja apciemojumi, aizrādījumi un citi ne tik patīkami komentāri par to, kas kā nav vai ir izdarīts, atgādina to, cik man ļoti svarīgi ir, lai man būtu pašai sava vieta.

mēģinu sevi noskaņot uz pozitīvas nots ar Train - If It's Love klausīšanos. patīk meldiņš. tīri labi izdodas, bet šis noskaņojums galīgi nesaskan ar kārtīgu mācīšanās sesiju, kas būtu vajadzīga.
tā kā mans ieilgušais klepus ir pārvērties par traki kaitinošu, nepārstājošu klepu un paķēris līdzi vēl neciešamas kakla sāpes, tad nu bez savas plāksnītes dekatilena, es siekalas norīt, papusdienot vai pažāvāties nevaru.
mierinu sevi ar domu, ka jādarbojās vien vēl rītdien. tad piecas dienas gandrīz praktiski brīvas. he. pa vidam vēl baigais raduradu pasākums sakarā ar opja 80 gadu jubilācijas un 18tā novembra apvienojumu. man kaut kā tomēr patīk tā, ka sanāk tā šiki atzīmēt katru gadu to 18to datumu !
un par spīti visiem dranķiem un problēmām, gribas jums pateikt -

pasmaidiet mazie !