kurš to būtu domājis, ka šis rudens spēj mani valdzināt ? un vai viņš ir
vienīgais, kurš to dara ? nevaru saprast, vai par laimi tā ir, vai arī
tomēr skumji.
vakardien, ar viņiem visiem esot kopā, tā it kā neitrāli, kā jau
vienmēr, tomēr kopā, pārņēma tā jaukā sajūta. tāda, kura būtu jauki, ja
būtu biežāk un ar visiem. tomēr labi jau apzinamies, ka, ja tā būtu, tad
tā vairs nebūtu tā sajūta.
šodien angļu valodas konkursā esejas tēma bija par to, ka our attitude
to life is the key to success. jāatzīst, trīssimts vārdos nepratu
ieļauties. rakstīju visu, kas mirklī skrēja prātā, par citroniem un
shitiem ar. ehh, mans plāniņš/ķēpa arī jāatzīst bija nesalīdzināms ar
pārējo cilvēkveidīgo melnrakstiem.
jāizdomā, ko šajā nedēļā jāpaveic, citādi tāds nekvalitatīvi nobumbulēts
laiks sanāks, kurš mani pašu vedīs uz sajukuma robežas, kura kaut kur
netālu aiz horizonta jau rēgojas.
ir gads rinķī. jāatzīst, vairāki gadi. un ir situācijas, nē, mazas
dzīves lietiņas, tik mazas vien kā saspraudītes, kuras te vēl aiz vien
ir. pa brīdim, dienai, mēnešiem, gadiem nozūd. tad atkal parēgojas un
pazūd. cerams, pēc gadiem desmit, mazas saspraudītes vēl aiz vien kā
mazas saspraudītes arī lūkosies.
