whole world under my feet
pēc dabas esmu
pilnīgs sliņķis. brīžiem tik tiešām uzvedos kā tas dzīvnieks.
tomēr, kad
darbojos tā kārtīgi ar atdevi, es jūtos tik piepildīta, ka neticu, ka esmu
radīta savādākai dzīvei.
man liekas, ka
es tiešām spētu atrast līdzsvaru starp to plānotājs melns piedrukāts dzīves
skriešanā un visas dienas noņuņņošanu gultā, kādam azotē, kad aiz loga līst.
sen nebija
bijis šis trakais nelīdzsvarotais hiperaktīvisms, kurš man rodas pēc negulētas
nomācītas nakts.
nav ne vainas,
nav ne vainas.
spriežot pēc
tuvākā mēneša plānu skata, tādas naktis drīz jau atkal nebūs retums.
One day baby, we'll be old
Oh baby, we'll be old
And think of all the stories that we could have
told.
sākumā mājas kopdama, nu jau slimodama, esmu pārāk aizdzīvojusies viena mājās. pilnīgi nemaz pat vairs nekārojas izrauties ārpus, kas nozīmē, ka ir jau pavisam traki.
bet jāatgriežas vien realitātē ir. jāsāk varbūt kaut kur stāties - jā, tagad. beidzot jāpaveic sen plānotās idejas, kuras kāpelē pa galvu jau sen.
un ceturtdien vēl radu radu pasākums, un turpat sestdien jau pašai dzimumdiena. un vispār acu priekšā patiešām kaut kāds mudžeklis rādās, kad veros uz savu nākotni.
tad redzēs ? pasaule mainās, bet vai es tai līdzi ?
Pieradums nav pietiekoši spēcīgs
un barojošs, lai uzturētu cilvēku laimīgu. Tieši otrādi, pieradums ir tas, kas
barojās ar mūsu dvēseli. Pieradums pārvērš dzīvesprieka pilnus rituālus par
rutīnu, kura bendē. Pieradums zog iespējas kļūt laimīgākam un bagātākam.
Pieradums maskējas. Tas pielavās nemanot. Tas nepazūd pats, tas tikai grauž mūs
aizvien vairāk, līdz no mums ir palaicis pāri vien vecs, dzīvē vīlies grausts.
jau kādu laiku dzīvojos pa lauku mājām. uzkopju visu, gatavoju tētim un sunim ēst. vāru tomātu sulas, kopju augus un ko tik ne.
tāds mieriņš. civilizācijā parādos labi ja reizi nedēļā. tomēr pēc šādām dienām man noteikti sagribēsies kārtīgi izārdīties kādu nakti. vispār, sen nekas tāds nav darīts.
ir tāda īpatnēja sajūta, kad vari iet uz visām pusēm, iesākt ko vien vēlies, it kā. ehh
un opja apciemojumi, aizrādījumi un citi ne tik patīkami komentāri par to, kas kā nav vai ir izdarīts, atgādina to, cik man ļoti svarīgi ir, lai man būtu pašai sava vieta.
tik sen šeit nav rakstīts. kaut kā nespēju pietverties tam.
un šeku reku, protams, kad pietveros, tā ir čīkstēšana.
r. tikko pajautāja, vai nākamajā dzīvē visi pasaules iemītnieki būs slaidāki. sasmējos.
aij, pukojos par q., ka viņš nenāk ar mani ballēties.
dusīgs.
un vispār pasaule šobrīd liekas tik plaši apaļi kretīniska.
tikko saņēmu e-pastā lielisku brīvprātīgā darba piedāvājumu, tādu kādu gribētu, diemžēl, sākas jau 1. jūnijā. varbūt tomēr nebeigt skolu?
esmu pārliecināta, ka ar nelielu piepūlu tas spritual awakening will come. lai gan drīzāk laikam vajadzētu uzrīkot kārtīgu sevis attīrīšanu.
es nezinu, sagribējās tādu lietu piespraust.
bet nu jāturpina meklēt lielisku atspoguļojumu manai idejai par senlatvisku/puķu bērna/vasaras vienkāršai izlaiduma kleitai.
nekas cits neatliek kā secināt, ka ne jau visi citi ir slikti un kaitinoši, bet gan es pati esmu palikusi ļoti viegli aizkaitināma un agresīva.
ja veselība ļautu - piekautu kādu boksa maisu.
vēl es esmu pensionārs. morālā un fiziskā stāvoklī. jā gan. īpaši veca sajutos busā uz kora skati.
mana dzīve - aizraujoši.
pasaule jūk prātā. tik tiešām ! vismaz manā horizontā.
kaut kā pretstatus gribas. gribas ārdīties bohēmā un tajā pat laikā gribas savu miera telpu, harmoniju un līdzsvaru.
da skuj viņ zin.
pārāk daudz pagātnes pēdējās dienās bija izvilkts uz āru.
esmu tāds cilvēks, kuram patiess ir svarīga pašam sava telpa. un lai tā sava telpa ir tieši tāda, kādu to vēlos.
šķiršanās brīžos lielākais mierinājums ir prieks par kaut kā jauna sākumu.
I feel it.
Oh tonight's the kind of night
Where everything could change
looking back in the past I have come to a conclusion - that kind of night / day is everyday of our life.