tagad tik ļoti kārojas aizmukt prom uz kādu nedēļu. nekādu pienākumu, nekādas skriešanas, nekāda stresa.
bet ne. jāturas, un kas to lai zina, cik ilgi vēl.
gribu ziemassvētku sajūtu un vārdos neizsakāmu mieru.
dungo: klusums
un ko saki tu ?
whole world under my feet

pēc dabas esmu
pilnīgs sliņķis. brīžiem tik tiešām uzvedos kā tas dzīvnieks.
tomēr, kad
darbojos tā kārtīgi ar atdevi, es jūtos tik piepildīta, ka neticu, ka esmu
radīta savādākai dzīvei.
man liekas, ka
es tiešām spētu atrast līdzsvaru starp to plānotājs melns piedrukāts dzīves
skriešanā un visas dienas noņuņņošanu gultā, kādam azotē, kad aiz loga līst.
sen nebija
bijis šis trakais nelīdzsvarotais hiperaktīvisms, kurš man rodas pēc negulētas
nomācītas nakts.
nav ne vainas,
nav ne vainas.
spriežot pēc
tuvākā mēneša plānu skata, tādas naktis drīz jau atkal nebūs retums.
One day baby, we'll be old
Oh baby, we'll be old
And think of all the stories that we could have
told.