kristīne
18 August 2018 @ 09:54 pm
 
tāds beigu sākums. šoreiz, liekas, pa īstam.
Tags:
 
 
kristīne
06 January 2018 @ 10:14 pm
 
man darba nav jau gandrīz trīs mēnešus, un nupat sākt piezagties besis
 
 
mūzika: mogwai - take me somewhere nice
 
 
kristīne
01 January 2018 @ 10:08 pm
 
pirms pāris dienām izlēmu beidzot saņemties un izkustināt savu milzīgo pakaļu un atgādināt sev, ka man tak kādreiz patika skriet. ja neskatās uz to, ka necik daudz jau neizdarīju un visu laiku bija jārausta bikses, kas spītīgi turpināja šļūkt uz leju, bija ok. nākamā diena pagāja galvassāpju, nepārtrauktā 'man gribas vemt' sajūtā un sāpošu ausu zīmē. ejot ziemā skriet (pie jūras un pēc vairāku gadu pārtraukuma), noteikti būtu bijis prātīgāk uzvilkt cepuri
 
 
mūzika: red hands - sara
 
 
kristīne
26 November 2017 @ 09:36 pm
 
moš jāšķiras
 
 
kristīne
03 August 2017 @ 09:58 pm
 
šodien pa ilgiem laikiem rakstīju savā papīra dienasgrāmatā (aka pārdzīvojumu klade). sakrājies laikam. šķiet, vēl burtiski pirms pāris dienām runājām, cik forši tomēr ir būt kopā, ka joprojām esam blakus, tuvāki kā jebkad, tomēr ikdienas sīkumi, neuzmanība liek atkal un atkal apstāties, dusmoties, nesaprast, sēdēt katram savā istabas stūrī (jo tā ir vienīgā iespēja) klusumā. nekas nav noticis, taču nekas nav kārtībā.
pāries jau un aizmirsīsies. žēl tikai, ka atkārtosies.


pirmā darba nedēļa. nav daudz darāmā, bet sajūta, ka neesmu tur, kur vajadzētu būt, jau atkal ir atgriezusies. šodien sapratu, ka nu jau apmēram gadu vairs nezinu, ko es īsti gribu darīt, tomēr palieku tajā pašā vietā, kur nav miera, kur ne prātam, ne sirdij nepatīk. 
 
 
mūds: blah
 
 
kristīne
18 August 2016 @ 09:24 pm
 
ciba, piedod, esmu par tevi galīgi aizmirsusi. gribētu pastāstīt daudz ko (vienmēr tāda sajūta iekšā ir), tomēr, šķiet, ka visi skaistie vārdi un ne tikai, arī pārdzīvojumi, nu ir atraduši sev dzirdīgas un sevi pelnījušas ausis un sirdi.
 
 
mūzika: lietus
 
 
kristīne
28 February 2016 @ 08:51 pm
 
liekas, ka notiek tik daudzas lietas vienlaicīgi un tai pat laikā nekas. laiks uz priekšu kaut kā tomēr ļoti, ļoti steidzas, par ko man arī ir divējādas izjūtas.
šobrīd joprojām esmu savos šķietami nebeidzamajos miera meklējumos, pēdējo apmēram trīs mēnešu laikā manās rokās (plauktos) ir nonākušas vairākas meditācijas/mindfulness/how to find your inner peace tipa grāmatas, tāpat nesen sāku katru dienu vismaz pārdesmit minūtes krāsot mandalas.. es nezinu, vai palīdz, jo vēl pirms pāris dienām bija dikti melna diena, kad atkal pār mani uznāca kaut kas nesaprotams un atklāti, histērijā raudot un sevi ienīstot, atzinu, ka viss, ko daru un kā mēģinu sev palīdzēt, ir pilnīgs sūds. bet ir, ir kaut kāda apziņa un arī sajūta, ka galīgi veltīgi tas nav.
es priecājos, ka man blakus ir kāds, kas manu nemieru var pārvērst mierā, par ko esmu bezgala pateicīga.
 
 
mūzika: balmorhea