Es mīlu tevi, bērnišķīgā iela,
Ar visu tavu izdomāto mieru,
Ar kilogramos sasvārstīto prieku
Un to, kas visām strīpām pāri rauj.
Es mīlu tevi tumsas antracītā
Un laimes lietus noraudātos logos,
Un tagad – ne ar pirmo mīlestību –
Ar pēdējo, aiz kuras nav nekā.
Ar to, kur beidzas ikdienas gaisi,
Ar to, kur beidzas viss un sākas kosmoss,
Ja tikai vispār kosmosam ir sākums.
Es nezinu. Es zināšu varbūt.
Es mīlu tevi, mīlu dzīvi tevī,
Es mīlu visus vējus tavā vējā
Un visus ziedus tavos pieneņziedos.
Es nezināju, ka tā mīlēt var.
Es nezināju, ka var laime sāpēt.
Es domāju, ka visas sāpes smagas,
Es domāju, ka visas sāpes ļaunas.
Es mīlu tevi, dzīve.
Sāp?
Jā. Beidzot sāp.

./Ojārs Vācietis/

jā...