Ceļš
Pie visa, kā eju
es eju kājām.

Es gribu atnākt
un nevis -
ierasties.

Bez ceļa piekusuma.
Bez ceļa vientulības.
Bez sevis satikšanas.
Bez ilgošanās pēc tevis.

Es gribu pienākt
un nevis -
uzrasties.

Bez attāluma.
Bez soļiem.
Bez soļu balss,
kas runā
neizrunājamo.

Jā, es noplēšu daudz
zoļu,
bet es nenoplēšu daudz
cilvēku.
/O. Vācietis/

Es atnācu pateikt,
ka tev viss būs labi.
Nemierinu
un nemāžojos -
"būs labi" ir tas tukšais pūslis,
ar kuru mēs jautrinām
nelaimīgos.
Es zinu -
ap tevi ir tumsa
tā savilkusies,
ka neredzi izstieptu roku.
Man ir ticībai līdzīga
nojauta,
ka viss būs labi.
Pie manis
to pasacīt atnāca stariņš,
kas jau ir pārcirtis
tavu tumsu.
Ar savu ticību
tev ir jāpalīdz viņam
no iekšas
atliekt tās
šausmīgās knaibles.
Stariņš nopūtās -
tu vairs neticot,
ka ir ticība.
Stariņš sūtīja mani
parādīt tev,
ka ticība
pastāv.