it kā dzimšanas diena. it kā tāds dīvains noskaņojums. it kā nesaprotu, ko ar to visu gribēju sev pateikt.
kas tai manā galvā darās. kas tai manā iekšā slēpjas.

visu šo laiku domāju, kā uzrakstīt. ko uzrakstīt. kā var piecās minūtēs tik ļoti izmainīties viss. kā var diena tā iegrozīties, ka pēc tam ir sajūta, ka tieši tādai bija jābūt viņas pēdējajai dienai. katru reizi, kad palūkojos uz viņas ķermeni, likās, ka viņa vēl elpo. bet nu jau tas viss ir aiz muguras. trīs dienu ievilktās bēres jau pagājušo nedēļ notika. vēl joprojām gan ir tie mirkļi, kad liekas, ka viņa vēl joprojām atrodas tur pat, kur atradusies šos gadus, bet nē. nav. bet ir labi. viss lika manīt, ka tā bija jābūt.
tagad mammai sanāk jauna dzīve. jāsāk visu kārtot pašai. viņa vairs nav pakļauta tam visam. un tas nebūs viegli, bet tā vajag.
māsa arī dosies prom uz Skotiju ar pārceltu reisu. tas tā ievirzījās bēru dēļ.
un pirmā septembrī jau semestris tiek it kā aizsākts un dzimumdiena arī jau klāt.
vispār aizgājusī nedēļa bija tik savdabīga.
jā.
look at your life from a different point of view.

ā, un pie r. gāja tīri okej. man patika. bija jautri. un nebrīnīšos, ja vilkačošana kļūs par kaut kādu trendu. he.

ir tādas dienas kā šī. tādas nav bieži, bet kad ir, tad liekas, ka jāieslēdzas mazā būrītī un nedrīkst nākt ārā.
ar nazi iegriezu rokā, uzplēsu kāju, iebraucot grāvītī gandrīz pārlidoju pāri riteņa ragiem, rezultātā iegūstot trīs zilumus, sabojāju visas pankūkas un uz līdzenas vietas nokritu pie zemes. labi, ka vismaz citiem jautri.
šodien svinam pāragru manu dzimumdienu, apvienojumā ar atvadām.
šodien vispār diena ir interesanta, es mazliet jūku prātā. bet pozitīvi tas, cerams.