nezinu, kas tev lika taisni šo šovakar iedomāties - bet dikten līdzīgas sajūtas (resp. līdzīgas atziņas šodien pa galvu vandās)...

taapeec, ka lidziigas sajuutas galvas rosaas. lieku to, kas tajaa dienaa shkjiet iistais teksts. nevaru ielikt neko taadu, kas tajaa briidi neuzrunaa. neceljas roka, jo shkjiet, ka meloju.
b

jo sev jau nemelosi tak - neapmānīsi...
jā saprotu
dīvains laiks šobrīd

pilnmeeness tuvojas :) laikam taapeec visaadas paardomas.
lai gan.. man regulaari kaadas paardomas, jo visu laiku domaaju, domaaju, domaaju.. beidzu vienu lietu apsmadzenjot, saaku citu..
kaa pati saku, man vislielaakais posts buutu vecuma plaanpraatiiba. dikti gribas nodziivot ilgi un saglabaat skaidru praatu liidz peedeejai stundai..

vienmēr uz pilnmēnesi novelt - tas ir ērti, bet neatrisina samilzušo problēmu...
šogad tādas dienas jau vairākas bijušas - saules aptumsums, mēness aptumsums utt... sliktas dienas - nomācošas :( dienas, ko vislabāk pavadīt esot ūdenī (da kaut vannā)...
bet tie "tārpi", kas pa smadznēm joņo un uzņem ātrumu kā reiz sliktajās dienās - ne jau no zila gaisa radušies... viņi ir prātā un nomāc un brīdina:
laiks pārdomāt savas prioritates, laiks pārskatīt savu rīcību un laiks ko mainīt, lai ikdiena un dzīve atkal būtu balansā...
/tās tikai manas pārdomas, mana pieredze/

a tu man vaardus no pirkstiem shajaa gadiijumaa iznjeemi.
zinu, ka divarpus dienas briselee nedaudz paliidzees salikt galvaa lietas, jo - prombuutne no ierastaas vietas, ierastaas vides, cilveekiem, apstaakljiem, notikumiem, paliidz paraudziities uz lietaam no cita skatupunkta. nedaudz jau biedee tas, jo tas, ko sapratiisi varbuut nebuus gluzhi tas, ko gaidiiji. bet no otras puses - viss, kas notiek, notiek vienmeer uz labu. lai arii reizeem uzreiz to labumu nesaredzi.
shodien vakaraa, kameer metu mazu loku ar auto, sapratu, ka man tomeer pietruuka shii celja briiviiba. braukshana vienalga-kur, paliidz arii smadzenjpodam atslegties no ierastaa un paarsleegties uz citu dimensiju, vai. buus vien jaaatsaak biezhaak braukt.

par tavu pēdējo teikumu - aij kur labi saprotu - man ir traisni tāpat - bet... nu zemāk jau uzrakatīju - tas nav pareizi, nav labi...

cita vide ir labi - tā ļauj paskatīties no malas uz savu situāciju, uz sevi...
bet izmainīt to situāciju - to varam diemžēl (vai labi vien ir ka tā) tikai reālajā vidē un situācijā iekšā esot..

mhm! un pats gruutaakais jau ir saakt ieviest kaartiibu jebkuraa situaacijaa. it kaa neapmierina tas, kas ir (vienalga, par kuru teemu runaajam), bet saakt to visu shkjetinaat reizeem krietnu briidi nepaceljas rokas. kaa es pati smejos - es kaa ezis - lepns putns, kameer neiespers, nelidoshu. liidz ar to - kameer situaacija neiespiediis stuurii, reizeem varu krietnu briidi neko nedariit, tikai taapeec, ka.. nav iistenas motivaacijas. kad atnaak motivaacija, tad arii viss saak notikt/attiistiities/raisiities utt.

/vēl viena jogas/budisma gudrība, kas man ikdienā ļoti palīdz/ - viss, aber pilnībā viss - vai tie cilvēki, vai situācijas ir dotas mums par mācību - pieņem to kā faktu, paņem savu mācību, pasaki paldies, ka tādu iespēju deva - iespējo ko iemācīties, un ej talāk :)
viss notiek tā kā tam jānotiek, kā paredzēts - izmainīt varam tikai mācoties no pieredzētā un piedzīvotā (un nenesot ļauno līdz, jo tas ir bezjēdzīgi - jo ļaunais, kas bija, tā tikai tāda "riebīga ķimijas stunda pie štruntīga skolotāja - stunda, kurā viela jāapgūst, tālāk jāmācās un nav jēga uz pasniedzēju dusmot, jo tāds ir viņa darbs)
un arī mēs esam kādam par mācību doti ;)

/ak jē - aizrunājos :D nemāku īsi paskaidrot - mans brālis to visu smuki 5'os vārdos ietvertu :D/
tie mani tādi prātuļojumi - pēc tiem vados - pasarg dies' - tik neustver to kā kaut kādu pamācību kā tev dzīvot! es prosta nemāku smuki izteikties ;D

a vot zini, likshu Tev vilties :D saprotu tieshi taa, kaa vajag saprast, jo patiesiibaa pati tieshi taapat jau arii domaaju. katra lieta, katrs notikums, katrs cilveeks pie tevis (manis) atnaak ar kaadu meerkji. un tev (man) jaamaacaas no taa kaut kas. ja ar vienu reizi nepieshkjiljas, tad dabuusi veelreiz tam visam iet cauri.. un diemzheel tad shii atkaartotaa stunda buus smagaaka nekaa pirmaa - ja dabuusi to, ko vajadzeeja sanjemt pirmajaa reizee, gan to, ko buusi pelniijis kaa sodu par to, ka tik aatri nepieshkjiilaas izpratne.
un katrs cilveeks ir dots tavaa dziivee, lai maaciitos. labo un ljauno, saprast patieso un speet atshkjirt graudus no pelavaam. un gala rezultaataa panjemt no visa to, kas tieshaam tev ir vajadziigs. un tieshi taapat arii preteejais - arii tu pats katram, ko satiec, esi dots ar kaadu meerkji.. tu neesi tikai njeemeejs, bet arii deveejs.

bet vispaar. nezinu, laikam esmu paaraak toleranta un iecietiiga kljuvusi - censhos neuztvert cilveeku viedokli kaa pamaaciibu. viedokli uztveru kaa viedokli. ja pienjems tas man, tad priecaajos par to, jo redzu, ka tuvumaa ir radnieciigi domaajosha buutne. ja nepienjemams, tad saprotu, ka arii citaadajam shajaa pasaulee ir jaabuut. pamaaciiba, manupraat, ir tad, kad kaads paar visaam variiteem censhas uztiept to, ko domaa, tev pasham, nepaarliecinoties par to, ka esi no taadas pashas domaataaju kastas kaa tas uztiepeejs. :)

bet - jaukum - tu man neliki vilties (ja tas vispār kaut reizi būtu "stāvējis uz svariem" - tu man nevari likt vities, jo es neko negaidīsju... nekādus rezultātus... tu esi tu - un man ne mazakās vēlmes kaut kāda veidā iedomaties tevi citādu, kur nu vel likt mainīties)

es no tevīm esmu ko mācījusies (jā - vari barabānot dūres sev pie krūtīm un saukt aleluja) - bet, japa nopietnam... tu man esi daudz ko devusi - neizplūdīšu te tagad, bet esmu ļoti mācījusies! paldies!

"laikam esmu paaraak toleranta un iecietiiga kljuvusi" - varbūt tas ir taisni tas, no kā tu mācies? saproti, ka tolerance un iecietība ne vienmēr nes augļus ;)
tak viss tevis rakstītais augstāk - ir liels atziņu kopums - atziņas kuras pati tu apzinies ;) par toleranci, par iecietību, par citu viedokļiem utt... tas ir tas, ko esi kaut kādā veidā pati sev atklājusi mācoties no situācijām kurās "apdedzinājies" ;)

nu, taa 'vilshanaas' jau bija vairaak kaa vilkshana uz zoba :D iz seerijas ne dozhdjetisj :D

bet ja nopietni, tad pati sevi peedeejaa laikaa uztveru kaa shvammiiti. uzsuucu visu, kas notiek ap un ar mani, bet to, ko izlaizhu aaraa, jau ir cita lieta.
bet, ja taa pavisam atklaati, tad kopsh beerniibas vienmeer ir gribeejies, lai cilveekiem, kas ir man apkaart, kurus paziistu, kuri shaadaa vai taadaa veidaa ir tuvi, buutu viss labi. lai visi ir liidzsvaraa un apmierinaati. lai neceptos un neuztrauktos, un neraizeetos un nesaapeetu. un tas, ko es no savas puses varu censties dot shiem tuvajiem un svariigajiem - uzklausiit, buut blakus, iedvest mieru vai vienalga, ko citu, bet..lai vinjiem buutu labi..

es nezinu - katram jau savs - es esmu švammītes būšanai šķiet tikusi pāri...
esmu sapratusi ka katram, lai cik viņš man mīļš nebūtu, sava dzīve dota (tapat kā man mana) - dota lai tas mācītos ikdienā - un es noteikti neesmu dota kā švamme, lai paralēli viņa dzīves likstas caur sevi filtrētu (jo dzīvos viņš tāpat - savu dzīvi - filtrēšu es (mēslus un co sevī paturot) vai nē :) )
man par bērnību un arī vēlāk - līdzīgi - vienmēr pārdzīvoju līdzi... kamēr aptvēru - nu nevaru es viņiem doto dzīvi viņu vietā izdzīvot... jo laimīgāka būšu es, jo laimīgāki mani vecāki.. jo mierīgāka es, jo mierīgāki mani bērni... galu galā - nonācu pie secinājuma - ja savedīšu savu dzīvi kārtībā, arī man apkārtējie jutīsieas labāk.. un ja šie jutīsies labāk - arī mana dzīve nomierināsies :)
kaut kā ta - aij nemāku paskaidrot :) bet tas strādā :)

kad tev pasham labi, tad arii apkaarteejiem ir labi. ja taa iisi un kodoliigi :)
bet attieciibaa uz shvammiiti - es vairaak censhos uzsuukt to, kas noderiigs. taa teikt, censhos maaciities ne tikai no savaam kljuudaam, bet arii no citu kljuudaam. un gudriiba, es ceru, arii pieliip, taapeec visu jauno arii uzsuucu, jo zinaashanas ir bagaatiiba ;) bet emocijas.. ar emocijaam ir sarezhgiiti. censhos nelaist sevii paaraak dzilji sveshas emocijas, tomeer ne vienmeer tas izdodas. bet censhos tomeer.. joprojaam :)
bet jebkuraa gadiijumaa, kaa saka mana mamma - muzhu dziivo, muzhu maacies - jau shkjiet, ka esi pietiekami nodziivojis, lai daudz ko zinaatu, bet..jo vairaak dziivo, jo vairaak uzzini, jo vairaak uzzini, ka patiesiibaa zini pavisam maz.. un kaa veel mamma meedz teikt, ka, ja kaadreiz agraak vinjai kaads buutu to pateicis, ko tagad vinja uzzina, tad buutu daudzas lietas pavisam savadaak, bet nekad jau nav par veelu..

es atbildēšu rīt ;)

bet šovakar - tev un man:
Lois Armstrong
http://www.youtube.com/watch?v=bOH_mioL3TU

shis ir lieliski ;) arii shovakar :)
paldies ;)

p.s. pēc jogas un budisma "pamatlikumiem" - tas, ka tev ar auto joņot patīk, ka mierā netiec, visu laiku kustībā gribi būt - tas nav labi... disbalanss... miers nevar būt kustībā - kustība ir haoss - jo vairāk gribas kur skriet un joņot, jo lielāks nemiers un bardaks iekšā, nesakārtotība un nespēja gūt mieru iekšā...
(tas uz mani taisni tapat attiecas - pa visiem 150%)

zini, laikam peedeejaa laikaa aizvien mazaak gribas skriet. jaa, gribas redzeet, bet gribas taa mieriigi redzeet. aizbraukt paseedeet kaadu stundinju, divas, triis, paveerot visu, iedzert teeju un braukt maajaas. laikam jau taapeec tagad gribas suni, kas piesien vairaak maajai. jo pashaa vairaak iesleedzas veelme buut uz vietas un staaveet stabili, nevis leekaat apkaart. noguru no leekaashanas. pati biezhi pie sevis domaaju par sevi, ka esmu kaa taada leeceejvarde - te te, te tur.bet tagad... tagad vairaak esmu taads tupeeaajzvers.
vecums? vai liidzsvara mekleejumi? nezinu...

domāju, ka otrais (līdzsvara meklējumi - ar vecumu tam nav nekāda sakara)...

es diemžēl vēl neesmu tiktālu - man tas adrenalīns kā narkotika - ik pa laikam dikti vajadzīga, kas izdalās joņojot (jo es jau nebraucu - es joņoju, apdzenu utt.) - noēd visas sliktās domas, tjip. izvēdina glvu (kas ir pierādījies, kā aplams - ne vella nevēdina, tik tai brīdī tā šķiet)...

kaut gan pēdējā laikā - aizvien vairāk spēju vērot, nevis uzreiz piedalīties... spēju pasākumos sēdēt, nevis rūpējoties apkārt skriet...
mācos - bet tālu vēl..

nu, man ir tipiskaaka taada veeroshana no malas :) un braucu jau arii vairaak taapeec, lai kaut ko redzeetu. laikam jau mani auto disciplinee, jo mazmotorinjam jau ir savi limiti un iespeejas :)
bet nu jaa. man shkjiet, ka agri vai veelu gandriiz ikvienam pienaak briidis, kad apstaajies un saac raudziities apkaart. un centies atrast atbildes uz daudziem jautaajumiem par sevi, par savu tuvaako apkaartni, par savaam veelmeem, vajadziibaam, ilgaam..