es nezinu - katram jau savs - es esmu švammītes būšanai šķiet tikusi pāri...
esmu sapratusi ka katram, lai cik viņš man mīļš nebūtu, sava dzīve dota (tapat kā man mana) - dota lai tas mācītos ikdienā - un es noteikti neesmu dota kā švamme, lai paralēli viņa dzīves likstas caur sevi filtrētu (jo dzīvos viņš tāpat - savu dzīvi - filtrēšu es (mēslus un co sevī paturot) vai nē :) )
man par bērnību un arī vēlāk - līdzīgi - vienmēr pārdzīvoju līdzi... kamēr aptvēru - nu nevaru es viņiem doto dzīvi viņu vietā izdzīvot... jo laimīgāka būšu es, jo laimīgāki mani vecāki.. jo mierīgāka es, jo mierīgāki mani bērni... galu galā - nonācu pie secinājuma - ja savedīšu savu dzīvi kārtībā, arī man apkārtējie jutīsieas labāk.. un ja šie jutīsies labāk - arī mana dzīve nomierināsies :)
kaut kā ta - aij nemāku paskaidrot :) bet tas strādā :)