p.s. pēc jogas un budisma "pamatlikumiem" - tas, ka tev ar auto joņot patīk, ka mierā netiec, visu laiku kustībā gribi būt - tas nav labi... disbalanss... miers nevar būt kustībā - kustība ir haoss - jo vairāk gribas kur skriet un joņot, jo lielāks nemiers un bardaks iekšā, nesakārtotība un nespēja gūt mieru iekšā...
(tas uz mani taisni tapat attiecas - pa visiem 150%)

zini, laikam peedeejaa laikaa aizvien mazaak gribas skriet. jaa, gribas redzeet, bet gribas taa mieriigi redzeet. aizbraukt paseedeet kaadu stundinju, divas, triis, paveerot visu, iedzert teeju un braukt maajaas. laikam jau taapeec tagad gribas suni, kas piesien vairaak maajai. jo pashaa vairaak iesleedzas veelme buut uz vietas un staaveet stabili, nevis leekaat apkaart. noguru no leekaashanas. pati biezhi pie sevis domaaju par sevi, ka esmu kaa taada leeceejvarde - te te, te tur.bet tagad... tagad vairaak esmu taads tupeeaajzvers.
vecums? vai liidzsvara mekleejumi? nezinu...

domāju, ka otrais (līdzsvara meklējumi - ar vecumu tam nav nekāda sakara)...

es diemžēl vēl neesmu tiktālu - man tas adrenalīns kā narkotika - ik pa laikam dikti vajadzīga, kas izdalās joņojot (jo es jau nebraucu - es joņoju, apdzenu utt.) - noēd visas sliktās domas, tjip. izvēdina glvu (kas ir pierādījies, kā aplams - ne vella nevēdina, tik tai brīdī tā šķiet)...

kaut gan pēdējā laikā - aizvien vairāk spēju vērot, nevis uzreiz piedalīties... spēju pasākumos sēdēt, nevis rūpējoties apkārt skriet...
mācos - bet tālu vēl..

nu, man ir tipiskaaka taada veeroshana no malas :) un braucu jau arii vairaak taapeec, lai kaut ko redzeetu. laikam jau mani auto disciplinee, jo mazmotorinjam jau ir savi limiti un iespeejas :)
bet nu jaa. man shkjiet, ka agri vai veelu gandriiz ikvienam pienaak briidis, kad apstaajies un saac raudziities apkaart. un centies atrast atbildes uz daudziem jautaajumiem par sevi, par savu tuvaako apkaartni, par savaam veelmeem, vajadziibaam, ilgaam..