|
Marts 24., 2017
 | 09:35
Sāku lasīt The Bell Curve, šķiet normāls veids, kā patrenēt argumentācijas/loģikas skiļļus (ietverot izaicinājumu būt max labvēlīgam pret avotu, tb apzināties savus biasus un neļaut, lai tie man traucē). Man nav galīgi nekāda treniņa loģikā (nu tb esmu šo to paskatījusies, šo to palasījusi, bet ne tuvu ne pietiekami, un apzinos to kā reālu mīnusu), attiecīgi būšu riktīgi pateicīga (pat ja lecīga) par visādiem komentāriem.
Izejas pieņēmums:
JA grāmatas loģika ir valīda UN korekti pētījumi apliecina, ka premisas ir patiesas, TAD grāmatas secinājumi ir patiesi
Princips: ja grāmatas autori apgalvo, ka x ir kaut kas tāds, ko viņi pierāda, tad x tiek iekļauts viņu argumentā (update: nu visu to, ko viņi apgalvo, ka pierādīs, laikam nebūtu gan labvēlīgi likt pierādāmo premisu sarakstiņā, jo daudz kas no tā, ko viņi apgalvo, ka pierādīs, ir ļoti grūti/neiespējami pierādāms, turklāt nav relevants argumentam - vismaz es pieņemu, ka "Amerika ir lieliskākā valsts pasaulē ever yeah!" varētu nebūt izšķiroši)
Kamēr, ja vienkārši tiek izteikts kāds apgalvojums, kuru viņi pat netaisās pierādīt (piemēram, apgalvojums, ka "lietojot dzimtes vietniekvārdus, ir 'fair' lietot teksta pirmā autora dzimti, tāpēc mēs lietosim vīriešu dzimti"), bet tas tiek formulēts kā autoru privātais viedoklis, tad pierādījums šādiem apgalvojumiem netiek prasīts, bet šādi apgalvojumi arī netiek iekļauti galvenajā argumentā kā pierādīti (nu šeit droši vien jāskatās, ja dzimtes vietniekvārdu lietojums galīgi nav svarīgs gala argumentam, tad vienkārši ignorējam, braucam tālāk, ja tas vēlāk uzpeldētu kā svarīgs - kas ir mazticami - tad droši vien iekļaujam argumentā kā pārbaudāmu premisu)
Par pierādījumiem - domāju, ka ir max labvēlīgi, ja mēs ņemam vērā ne tikai tos pētījumus, kas ir actual tekstā, bet arī jaunākus pētījumus? Vai arī tas ir negodīgi?
Par "valīdu loģiku" - ir pareizi tā, ka mēs mēģinām uztaisīt šo loģiku valīdu arī tad, ja tekstā nav minētas visas nepieciešamās (pierādāmās) premisas, vai ne? Ajmīn, ja autors saka "ja ārā līst un man nav lietussarga, tad es kļūstu slapjš", tad godīgi pret autoru ir nevis teikt "lol losis, a ja nu tu sēdi istabā? visa tava grāmata nav valīda, ej mājās nokaunēties", bet gan pieņemt, ka autors gribēja teikt "ja ārā līst un man nav lietussarga, un nav citu faktoru, kas ietekmē manu samirkšanu, tad es kļūstu slapjš" un attiecīgi sagaidīt/sameklēt visu šo premisu pierādījumu. Vai arī kā to parasti dara?
Tas, protams, nebūs ātri, bet varētu būt fun-fun-fun.
|
Comments:
čitalņepoņal.
Kāds bija jautājums?
jautājums basically bija "ja tu kādreiz esi mācījies atšķetināt argumentāciju tekstā, vai tu, lūdzu, nepaskatītos uz manu domu gaitu un nesakliegtu par gļukiem tajā"
Mans ikdienas darbs ir predikātu loģika un kopu teorija, jūtos autorizēts :)
| From: | ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) unpy |
|---|
| Date: | 24. Marts 2017 - 10:17 |
|---|
| | | (Link) |
|
Nu, bet rakstīts taču "Man nav galīgi nekāda treniņa loģikā".
Tu par loģiku kā matemātikas disciplīnu?
Par loģiku, kā tā tiek lietota argumentācijas analīzē (cik es saprotu, tas ir drusku savādāk nekā "tīrā" matemātika)
Nu jā, es esmu saskāries tikai ar matemātisko loģiku. Uz pašām premisēm mēs nefokusējāmies. Es gan atceros mīļāko sadzīves loģikas kļūdas piemēru, ka vienādojumiem ir virziens, citiem vārdiem sakot, ja visi zaķi ēd burkānus, tad ne visi, kas ēd burkānus, ir zaķi.
Tas nav par virzienu, tas ir piemērs ar nepietiekami izvērstu jēdzienu premisās.
Tu ēd burkānus.
Visi zaķi ēd burkānus.
- - -
(Secinājums nav iespējams, jo nav zināms, no kā sastāv kopa "ēd burkānus")
Tu ēd burkānus.
Visi, kas ēd burkānus, ir zaķi.
- - -
Tu esi zaķis.
Es te mazāk par argumentāciju, vairāk par matemātiku. Ja tev nepatīk vārds virziens (atzīstu, terminoloģiju es tiešām vairs neatceros), tad var formulēt šādi: "visi zaķi ēd burkānus" un "visi, kas ēd burkānus, ir zaķi" ir divi dažādi viens ar otru nesaistīti predikāti. Sadzīviskās situācijās cilvēkiem ir tendence uzskatīt, ka no viena predikāta var izdarīt secinājumus par citiem, jo tīri intuitīvi tas mēdz šķist pareizi.
Es, savukārt, ar matemātisko loģiku pazīstama neesmu.
Lai gan, tieši šāda tipa piemēri (par loģisku vs. intuitīvu slēdzienu) ir loģikas kursu pašā sākumā.
Tīrā matemātika ir atvasināta no tās, ko izmanto argumentācijā, tik tāl viss ir OK . Vienkārši paralēli T/F ievieš vērtību 'nil'.
Ar zaķiem un burkāniem atšķirība ir sekojoša:
Klasiskā loģika.
'Visi zaķi ēd burkānus ir patiess tātad:
Eksistē daži zaķi, kas ēd burkānus=patiess
Neeksistē zaķi, kas neēd burkānus=nepatiess
Eksistē daži zaķi, kas neēd burkānus=nepatiess
Matemātiskā loģika:
Visi antarktīdas zaķi ēd burkānus ir patiess
Eksistē daži antarktīdas zaķi, kas ēd burkānus=nav zināms (var būt gan patiess, gan nepatiess)
Neeksistē antarktīdas zaķi, kas neēd burkānus=nav zināms (var būt gan patiess, gan nepatiess)
Eksistē daži antarktīdas zaķi, kas neēd burkānus=nepatiess
t.i. atšķirība tajā, ko iesākt ar antarktīdas zaķiem, ja nu izrādās, ka to nav. Klasiskā loģika saka 'pirmais apgalvojums ir nepareizs', sāc no jauna; matemātiskajai nav problēmu - 'technically correct, the best kind of correct!'.
Citādi atšķirības tajā, uz ko fokusējas, teksta argumentācijai tev vairāk par pāris soļiem slēdzienos nevajadzēs (prātā neviens vairāk par kādām 6 laikam nevar paturēt), toties premisu patiesums vienmēr ir biš apšaubāms.
Matemātiskajā premisas vienmēr ir valīdas, bet slēdzienu virknes ir garas un prātā nepaturamas un satur sarežgītas darbības.
Sorry par piesiešanos, bet premisas nevar būt valīdas vai nevalīdas. Tādi var būt tikai argumenti.
Un matemātikā tās pat nesauc par premisām.
Par valīdu loģiku. Jā, tā ir, to prasa tā saucamais labvēlības princips. Proti, ja argumentam ir kādas noklusētas premisas, tad savā argumenta rekonstrukcijā mēs pieņemam, ka tās nav nepatiesas (t.i. nepiedēvējam tādas autoram), ja vien, protams, nav kādi apstākļi, kas mums neatstāj citas iespējas.
Pagaidi, "pieņemt, ka tās nav nepatiesas" meaning what? Nu tb mēs tās iekļaujam argumenta rekonstrukcijā, bet tāpēc vien, ka premisa ir noklusēta, tai vēl nevar piešķirt vērtību patiess/nepatiess (ajmīn ja nu autors tiešām sēž istabā un klusītēm ķiķina)
tur augstāk, ar mindbound izvērsām
> "Par pierādījumiem - domāju, ka ir max labvēlīgi, ja mēs ņemam vērā ne tikai tos pētījumus, kas ir actual tekstā, bet arī jaunākus pētījumus?"
Ja uzdevums ir analizēt specifiski doto tekstu, nevis tajā apskatīto problēmu in general, tad domāju, ka nē, jaunākus pētījumus nevarētu ņemt vērā, jo teksta autori, to rakstot, par tiem nevarēja būt neko zinājuši un, attiecīgi, apdeitojuši savas hipotēzes.
> "Par "valīdu loģiku" - ir pareizi tā, ka mēs mēģinām uztaisīt šo loģiku valīdu arī tad, ja tekstā nav minētas visas nepieciešamās (pierādāmās) premisas, vai ne?"
Tik ilgi, kamēr nav papildus evidences, kas liecinātu, ka noklusētās premisas būtiski maina uzstādījumu – jā, tas būtu pareizi.
(1) aha, okei, es samulsu pie tā, ka, no vienas puses, jaunāki pētījumi var būt, bet tie var gan apstiprināt, gan apgāzt hipotēzi. BET tādā gadījumā izrietošs jautājums: vai mēs ņemam vērā pētījumus, kuri ir *vecāki*, bet nav minēti tekstā?
(2) paga, ko? izskaidro uz pirkstiem
pieņemsim, ka autors saka:
JA ((a) ārā līst UN (b) man nav lietussarga), TAD (c) es kļūstu slapjš
kāda ir labvēlīga attieksme:
- parādīt, ka ir situācijas, kurās pie patiesiem (a) un (b) neizpildās (c), tātad arguments nav valīds, case closed
- pieņemt, ka šajā apgalvojumā ir bijis implicīts "(d) un nav citu faktoru, kas ietekmē manu slapjumu" un attiecīgi rekonstruējam argumentu
JA ((a) ārā līst UN (b) man nav lietussarga UN (d) nav citu faktoru, kas ietekmē manu slapjumu), TAD (c) es kļūstu slapjš
un pieņemam to kā valīdu. Bet, lai noskaidrotu, vai secinājums ir ne tikai valīds, bet arī patiess, skatāmies, vai ir pierādījumi gan (a), gan (b), gan (d), lai noskaidrotu, vai ir patiesi, ka (c) es kļūstu slapjš
- vai arī šajā gadījumā (d) tiek automātiski pieņemts par patiesu, bez pārbaudes, un attiecīgi mēs piekrītam, ka (c) ir patiess? That doesn't sound right (nu tb ja nu cilvēks sēž istabā un ir apzināti to noklusējis, lai mūs piečakarētu?)
"vai mēs ņemam vērā pētījumus, kuri ir *vecāki*, bet nav minēti tekstā?"
Tas vairs nav loģikas jautājums. Vispār jau izejas dati (premisu patiesums) nav loģikas jautājums, tas ir labas vai sliktas pētījuma metodoloģijas jautājums. Ja ir vecāki pētījumi, kuru iekļaušana būtiski maina premisas struktūru, tad tas ir vai nu bad research vai apzināta manipulācija ar pieejamajiem datiem.
nu es mēģinu ne tikai tikt galā ar loģiku (ir/nav valīds), bet arī paskatīties uz patiess/nepatiess, argh, ka nemāk runāt
vai arī ir pareizi sākt TIKAI ar loģiku un pēc tam skatīties uz to, kas ir pateikts? vai tas vispār ir iespējams?
Iespējams ir, protams. Es mēdzu lietot izteicienu "iekšējā loģika". Piemēram, kad redzams, ka izejas dati ir neatbilstoši realitātei, taču pats domu gājiens ir loģisks.
Bet loģika ir tikai viens no rīkiem, ko izmantot teksta analīzē, ja vien, protams, nav specifisks mērķis tikai pārbaudīt grāmatas autoru loģiku.
jā, forši, tu tā kā mani pasniedzēji, tipa es esmu beidzot samācījusies kaut kādu vienu rīku/metodi, ko var darīt, un man šķiet, ka to var darīt arī šajā gadījumā, un tad viņi visi tādi smaidīgi "nu bet tas jau nav vienīgais rīks, tu vari izmantot arī b,c,d un e, paskaties pati, kura pieeja tev sniegs labākos rezultātus" jebal acī!!! :D
nu tb mans izejas punkts ir loģikas kurss ar pakāpenisku pāreju uz teksta argumentācijas analīzi, tas ir vienīgais, ko es māku, un šitais totāli izskatās pēc naglas
/iet nošauties
Neej nošauties - es ļoti gaidīšu ierakstus par to grāmatu, jo pati neesmu lasījusi. :D
(bet nē, tādu izteiktu "iekšējo loģiku" es tur tā uz aci nenovēroju)
Ja pētījumi ir vecāki, bet ir uzskatāms, ka autoriem šie pētījumi nebija zināmi (un labvēlīguma princips - nebija zināmi, ja vien nav pierādīts pretējais) - tātad tie bija ārpus autoru zināšanu horizonta. Ja analizē loģiku atrautu no pārējā.
(Cits, ka ja nebija zināmi, bet tok bija jābūt zināmiem - tas ietekmē teksta akadēmisko vērtību, jo ir kļūda jau esošo zināšanu apkopošanas fāzē. Bet tas neietekmē loģiku. Loģiski var arī par apaļiem kvadrātiem rakstīt).
nujā, ciktāl par loģiku, tad neietekmē
- Vecākus pētījumus var ņemt, bet operatīvā heiristika te ir "ceteris paribus, jaunākie pētījumi overraido vecākos".
- Konstruktīva attieksme, IMO, te būtu "JA D ir "nav citu faktoru, kas ietekmē manu slapjumu" UN P(D | pārējās_zināšanas_par_situāciju) = augsts, TAD pieņemt, ka D apgalvojumā ir implicīts, nedaudz nočortoties par autoru, kurš nav norādījis, ka tie ir visi relevantie mainīgie, un rekonstruēt argumentu kā pēc Tava otrā punkta.
Atpako "P(D | pārējās_zināšanas_par_situāciju)", nezinu simboliņus
"Varbūtība, ka hipotēze D ir patiesa, pie nosacījuma, ka ņemam vērā pārējo, kas mums ir zināms par situāciju".
tātad ja mums ir premisas a, b un d, no kurām a un b ir formulētas argumentā, bet d ir implicīta, tad a un b mēs pārbaudām točna un d vispirms notestējam uz "vai šis ir kaut kas tāds, ko mēs zinām, ka tā ir" un, ja ir, tad uzskatām par patiesu, ja nav, tad pieliekam blakus pie pārbaudāmajām lietām?
nu tb lietussarga piemērā
a un b - līst, man nav lietussarga
implicītais d - nav citu faktoru, kas ietekmē manu slapjumu
implicītais e - lietussargs pasargā no slapjuma
paskatāmies uz d, padomājam "nu vispār jau visādi var gadīties, labvēlīgs nenozīmē akurāt naivs"
paskatāmies uz e, padomājam "nu labi, par šito dirsties jau būtu drusku perebors, turklāt tas īsti nav relevanti"
pieņemam e kā patiesu, pārbaudām d
kaut kā tā?
Jap, šis izskatās ļoti korekti.
ar "vecākiem pētījumiem" domājot "relevanti pētījumi, kurus autori būtu varējuši būt lasījuši, bet nav lasījuši/nav ņēmuši vērā, lai arī viņu laikā tie bija jaunākie pētījumi"
Jā, ja mums ir relevanti pētījumi, kas tobrīd ir bijuši pieejami un par kuriem ir pamatotas aizdomas, ka autori par tiem varētu būt zinājuši un nav ņēmuši tos vērā, tad tos var iekļaut analīzē kā papildmateriālu, sure.
"Tik ilgi, kamēr nav papildus evidences, kas liecinātu, ka noklusētās premisas būtiski maina uzstādījumu – jā, tas būtu pareizi."
Es gan teiktu, ka noklusētas premisas ir sloppy logic no autoru puses, jo vispār tas ir paņēmiens, ko izmanto demagoģijā. Tai pat laikā, protams, nevar zināt, vai tāds ir autoru mērķis, vai vnk paviršība.
nu vispār tā grāmata izskatās, emmm, drusciņ demagoģiska. bet cilvēki, kurus es cienu, uzskata šo grāmatu par pietiekami labu izejas punktu tālākai domāšanai, so.
Tā grāmata ir vismaz drusciņ demagoģiska. Tajā pašā laikā, tā ir diezgan solīds pētījums par ģenētikas un intelekta krustpunktiem priekš 1994. gada (t.i., kā vispārīgs ievads tēmā tā joprojām nav šausmīgi daudz par vecu, bet priekš darba ar šiem jautājumiem to būtu jāaugmentē ar up-to-date pētījumiem par tēmu).
94 gads, eeee, nujā par epiģenētisko regulēšanu vismaz medicīniskajā ķīmijā vēl praktiski nerunāja.
Tieši tā, tajā laikā par epiģenētiku dzīvniekos vēl praktiski nekas nebija zināms. Bija aptuvens priekšstats par to, ka augiem ir pazīmes, kas pārmantojas ne gluži darviniski, bet tas priekš tā laika ir aptuveni viss.
M, kā jau minēju, lasījusi neesmu, bet man likās, ka tur izejas dati ir dažādas sociālās statistikas. Tur tiešām ir arī kaut kas no ģenētikas pētījumiem?
Salīdzinoši nedaudz. Ģenētisko leņķi šim jautājumam tiešām ir daudz labāk ņemt no tekošajiem pētījumiem ( viens pavisam nesens piemērs), gan tādēļ, ka 1994. g. priekšstats par ģenētiku bija daudz rudimentārāks, nekā tas ir bijis pēdējā piecgadē, gan tādēļ, ka pašā grāmatā tas ir apskatīts diezgan shematiski. Korektāks mana komentāra pārfrāzējums būtu "par IQ/g kā daļēji pārmantotas īpašības un dažādu life outcomes krustojumiem".
Liela daļa loģikas problēmu ir valoda, kas implicē lietas, bet saglabā ambiguitāti. Piemēram, ja vajadzētu pārtulkot šo "(1) Ja ārā līst lietus" uz kādu hipotētisku valodu, kurā ir divas formas frāzei "ārā līst" – (1) "es sēžu iekšā, bet ārā līst" vai (2) "staigāju pa āru un līst lietus", tad tulkotājam nāktos jautāt autoram, kā tieši viņš ir domājis vai vismaz mēģināt secināt no konteksta, vai pat minēt uz labu laimi. Loģiskā ambiguitāte būtu pazudusi, toties tu varētu teikt, kāds gan tulkotājs ir losis, ka nav spējis saglabāt šo ambiguitāti, lai varētu apspriest šo loģikas problēmu.
Vispār jau loģika ir tieši tas rīks, ar ko izvairīties mazināt to valodas radīto neskaidrību. Šajā piemērā:
Ārā līst lietus.
Man ir lietussargs.
- - -
(Ē, jūsu premisām nav kopīga jēdziena, slēdziens nav iespējams)
Protams, ikdienas sarunvalodā tik precīza domāšana nav vajadzīga, jo tad, ja vienā teikumā ir "ārā līst" un "lietussargs", mēs labvēlīgi pieņemam, ka premisa ir "esmu ārā ar lietussargu". Taču, kā jau minēju augstāk, argumentācijā tas var tikt izmantots demagoģiski ("bet es nevienu brīdi neminēju, ka arī esmu ārā").
Bet implicēts pat vienkāršā teikumā ir ārkārtīgi daudz. Piemēram:
- ārā līst lietus (nepārtraukti, nevis pamīšus ar 1 stundas intervālu).
- man nav lietussarga (man nepieder lietussargs, bet esmu aizņēmies no drauga).
utt.
Kāpēc gan loģikai būtu jāapstājas tikai pie pirmās problēmas?
Tādēļ, ka bez papildus norādījumiem tas teikums nolasās kā vispārīgs jeb patiess visiem šāda veida gadījumiem (loģikā tas būtu universālais kvantors eksistenciālā vietā).
Tas taču var apzīmēt pilnīgi pretējas situācijas. Es saprotu par labticīgo pieņemšanu, bet ja nu autors to tīšām izmanto?
Ja nav datu, kas liktu domāt, ka šāda tīša izmantošana ir spēkā, tad nākas pieņemt īsāko hipotēzi (kur nefigurē papildus autora motivācijas u.c. neredzami blakus faktori) pēc Okama. Ja tādi dati ir, well, tad tos ņem vērā.
Es atkal iedomājos kādu valodu, kur ir jāprecizē šis implicītais, kas piespiež tulkotāju iegūt šos datus.
| From: | unpy |
|---|
| Date: | 24. Marts 2017 - 11:40 |
|---|
| | | (Link) |
|
Liela daļa problēmu ir liekas valodas lietotāju interpretācijas un bezjēdzīgas nevajadzīgu spriedumu ķēdes. Ja autors saka, ka "ja ārā līst un man nav lietussarga, tad es kļūstu slapjš", tad tieši to viņš ir pateicis - ir novērojis sakarību, ka, ja ārā līst un autoram nav lietussarga, autors kļūst slapjš. Viss. Nekas nav teikts par to, vai autors arī ir ārā, vai autors nekļūst slapjš arī tad, ja viņam lietussargs ir, nav vispār nekas stāstīts par to, no kā un cik daudz tas autors kļūst slapjš, kas arī ir pareizi, jo autoram ir visas iespējas palikt slapjam arī vannā, piemēram, turot lietussargu rokā, kamēr ārā nelīst itin nemaz.
Interesants uzdevums, katrā ziņā, kā reiz tāpēc, ka varēsi savu rezultātu salīdzināt ar citiem, kas to darījuši, kritikas netrūkst.
>JA grāmatas loģika ir valīda UN korekti pētījumi apliecina, ka premisas ir patiesas premisas ir pamatotas TAD grāmatas secinājumi ir patiesi, pamatoti.
Ieviešot 'korekti pētījumi' tu uzņemies pienākumi līdzīgi analīzēt visus avotus un to avotu avotus, kas darba apjomu palielinās eksponenciāli, kā arī rada tevis jau pamanīto problēmu 'a ko darīt ar pētījumiem, uz kuriem konkrētie autori neatsaucas, bet kas pierāda pretējo'. Pie tam, neviens pētījums nebūs 100% korekts, tā kā tāpat katrreiz būs tāds ambivalents 'vai šis ir gana korekts šim pielietojumam'.
Ir iespējami trīs dažādi uzdevumi:
'Vai grāmatas secinājumi ir pamatoti ar tiem avotiem, kuru analīze ir tajā iekļauta?
'Vai grāmatas secinājumi joprojām ir pamatoti, ja ņemam vērā visus avotus, par kuru esamību tās autori nenoliedzami zināja/tiem bija jāzin'?
'Vai grāmatas secinājumi uzskatāmi par pamatotiem arī šobrīd'?
Grūti uzminēt, tieši kuru no šiem vingrinājumiem vēlies izpildīt.
Pirmais ir tīri argumentācijas vingrinājums, ļoti forši kā tāds, bet tālāk vingrinājuma rezultātam nav būtiskas vērtībs.
Katrs no pārējiem būvējas uz pabeigtu iepriekšējo..
Par treniņu loģikā neuztraucies, tu arī tāpat esi jau krietni priekšā tiem 80% kam treniņš ir bijis, bet eksāmens beigās nokārtots labākajā gadījumā iekaļot. T.i. citiem ir ilgi un dikti jāmācās, lai tiktu līdz tavam līmenim. Tas kā ar zīmēšanu.
nu apmēram tā
I pati grāmata
1. "kas mums vajadzīgs, lai šajā grāmatā esošo argumentu varētu pierādīt"
2. "vai autori to visu pierāda, vai arī atstāj caurumus"
2a "ja autori atstāj caurumus, vai šos caurumus var žigli aizpičkāt ar zināmiem pētījumiem" (nu, teiksim, ja viņiem ir viena no galvenajām premisām "amerikā tiek nodrošinātas vienlīdzīgas tiesības" un viņi šīs premisas patiesumu nepierāda, lai arī ir solījušies pierādīt, to droši vien ir iespējams izdarīt viņu vietā)
---
II domāšana, izejot no grāmatas (ja pietiek laika/spēka/motivācijas)
3. vai grāmatā esošie pierādījumi ir korekti => apdeitojam uz jaunākajiem izejot no principa "šis pierāda autoru premisu, bet labāk"
4. vai tās premisas, kas nav pierādītas un nav viegli pierādāmas (ja tādas ir atklājušās 2. fāzē), ir iespējams pierādīt (kas mums priekš tam vajadzīgs, rinse, repeat)
5. vai tās premisas, kas grāmatā ir pierādītas čerez že, tagad var pierādīt/apgāzt kaut kādos krutākos veidos (galu galā zinātne ta gājusi uz priekšu)
also, bļaķ, pierādīts, pamatots, patiess, trīs dažādi termini droši vien, vai ne? un es viņus lietoju interchangeably, āāā
Ah, jā, šitais ir piņķerīgi, es arī nereti nojaucos un smagi sagrēkojos. Bet tā vispār, vienkāršoti:
-) pierādīts attiecas uz faktu;
-) pamatots attiecas uz secinājumiem, kas balstīti uz pierādītiem faktiem;
-) patiess attiecas uz loģisku slēdzienu, pie kā nonākam no premisām (premisas tavam mērķim tad būtu pamatoti secinājumi).
vai, precīzāk, ja loģika ir izčekota un ir valīda
ja mums ir faktuālas premisas, tad
katrai *pierādītai* premisai piešķiram vērtību "patiess"
rezultātā dabūnam pamatotu secinājumu, tb "ir patiesi, ka.."
ja šis pamatotais secinājums tiek izmantots nākamajā slēdzienā, tad nākamajā slēdzienā, lai nonāktu pie pamatota secinājuma, vajadzētu
*pierādītas* premisas (tās, kuras ir pierādāmas kā fakti)
*pamatotas* premisas (tās, kuras mēs iepriekšējā slēdzienā dabūjām kā secinājumus)
un tā tālāk, līdz es paņemu akadēmisko :D
nu tbš ja kaut kur gala secinājums būtu "es neesmu zaķis", tad pamatots secinājums būtu "ir patiesi, ka es neesmu zaķis", nevis "es esmu zaķis", es ceru, ka šito es nenoformulēju nepareizi D:
Premisas var būt gan faktuāls teikums (I p.k. sākās 1914.g.), gan pamatots secinājums (Nozīmīgs I p.k. sākšanās iemesls bija valstu savstarpējie līgumi), gan absurds teikums, kas neatbilst realitātei (Rudmatainiem cilvēkiem nav dvēseles.), utt. Formālajai loģikai par to nospļauties, premisas atbilstība realitātei nav loģikas objekts. Līdz ar to loģikā uz premisām netiek attiecināti tādi izvertējumi kā "pierādīts" vai "pamatots".
Tālāk, no premisām mēs nonākam pie slēdziena, kurš var būt vai nu patiess, vai aplams. (Šī sistēma ir siloģisms) Aplams slēdziens veidojas tad, ja tiek pielaista kaut viena loģikas kļūda. Augstāk piemēros jau minēju, ka ir iespējama premisu virkne, kad, ievērojot visus loģikas likumus, pie slēdziena tomēr nav iespējams nonākt.
Tālāk, ja mēs jau runājam par sarežģītu tekstu, kur tiek izmantota sistēma ar siloģismu virkni, tad kaut kādā brīdī ikviens no loģiskajiem (jeb patiesajiem) slēdzieniem pats var kļūt par premisu. Siloģismu virknē tad jau ir svarīgi, lai premisa būtu patiesa.
Tā kaut kā, cik nu es atceros.
(St. citu, lv valodā sarakstītā Ivana Vedina "Loģika" ir ļoti labs lasāmmateriāls, lai iebrauktu visos šitajos pamatos. Piem., es te jau tagad močīju par siloģismiem, lai gan jāsāk vispār būtu ar to, kas ir jēdzieni, kādi ir to apjomi un to loģiskās attiecības.)
//gan absurds teikums, kas neatbilst realitātei (Rudmatainiem cilvēkiem nav dvēseles.//
šis kāreiz ir patiess teikums.
Dvēseles neeksistē => cilvēkiem nav dvēseļu => rudmatainiem cilvēkiem nav dvēseļu.
Es teiktu, ka absurdā teikuma piemērs patiesībā ir vismaz pamatotā secinājuma, ja ne fakta līmenī, tas tikai nav pietiekami vispārīgs. ;>
Also, jā, priekš ievada parastā gala formālajā loģikā Vedins tiešām ir neslikts, I concur.
ē, kas tagad šajā kontekstā ir 'loģisks slēdziens'? Premisa+premisa=secinājums, bet gan katra premisa un secinājums atsevišķi, gan tas viss kopā ir loģiski slēdzieni, ne?
(Un tāpēc es neieteiktu lietot 'patiess' - jo tas nozīmē ne tikai '100% realitātei atbilstošs', bet tā ir arī vienkārši loģiska slēdziena vērtība, kas realitatei var neatbilst - un tad, kad neatbildīs, aiziesi pa premisām atpakaļ rekursijā, kas jau tā kaitinoši, bet ja vēl vislaik 'patiess' pret 'nepatiess' un atcerēties kāpēc tika nomainīts, ja sanāks kaut kur vienā posmā zaram mainīt atpakaļ... tad lietot 'pamatots, bet nepatiess' vai 'patiess, tomēr nepamatots' varētu tā kā būt vienkāršāk.)
nuuu es tā saprotu ka patiess:
- matenē: pierādīts, tāds kas nesatur kļūdas
- empīrikā (fizikā un visā kas uz viņu reducējas tb visā): tāds, kas izpildās ar pietiekami lielu [iepriekš sarunāts, kādu] varbūtību.
Es pats šim nolūkam izmantoju atšķirību starp "empīriski patiess" (no sērijas "Pirmais Pasaules karš sākās 1914. g. 28. jūlijā") un "matemātiski/loģiski patiess" (no sērijas "eiπ + 1 = 0").
Lūk. Jo bez šī nošķīruma nav iespējams noformulēt, kur tieši ir problēma gadījumos, kad oponents/teksta autors izmanto korektus izejas datus, bet nonāk pie aplama slēdziena/secinājuma.
Par pirmo rindkopu - ok, varbūt tagad kļūdos, bet atmiņā ir, ka siloģisms izskatās šitā:
premisa a
premisa b
utt.
- - -
slēdziens
Bet par "patiess" un "aplams" gan esmu drošāka, ka tā ir pareizā terminoloģija.
Vobš, man pašai vajag Vedina Loģiku pārlasīt, jo formas ta atceros, a par terminoloģiju gan neesmu tik droša.
Man jau tas pats, padsmit gadus nav lasīta un pat tad 'ā, ar formām tiec galā, terminoloģijas nezināšanu piedosim' nemotivēja ļoti atcerēties.
Iesaku uzreiz iet visu Beijesa ceļu un ņemt vērā (1) varbūtības un (2) priorus. Citādi sanāk, ka "mums ir leģenda, ka Jēzus staigāja pa ūdens virsu" -> "ir pierādīts, ka Jēzus staigāja pa ūdens virsu". Klasiskā loģika tomēr dzīvē ir gaužām nepraktiska. Salīdzinājumam, iesaistot Beijesu, kļūst viegli piesaukt alternatīvās hipotēzes kā pretargumentu - "lai arī eksistē daži pētījumi par homeopātijas efektivitāti, šī hipotēze pati par sevi ir maz ticama, tāpēc to nevajag uzskatīt par pamatotu, jo ticamāks izskaidrojums ir nejaušība vai safabricēti dati". utt.
e? Es īsti neiebraucu, kas te domāts ar "alternatīvo hipotēzi".
Varbūt var kādu veiksmīgāku piemēru?
Jo nu šeit:
eksistē pētījumi =/= pētījumi ir korekti
un =/= pētījumi pierādījuši efektivitāti
kā arī, leģenda =/= pierādījums
Respektīvi, viss ļoti vienkārši un klasiski loģiski.
Tur ir tā, ka palielinoties vienas hipotēzes varbūtībai samazinās visu alternatīvo hipotēžu varbūtības.
Ļoti īsumā: visu uz dotajiem datiem attiecināmo hipotēžu varbūtību summa ir 1; ienākot jaunai evidencei par labu darba hipotēzei, tās varbūtība pēc Beijesa formulas tiek apdeitota (uz augšu vai uz leju, atkarībā no evidences satura); visu pārējo hipotēžu varbūtības proporcionāli izmainās līdzi.
Redzi, attiecībā uz daudzām lietām, to pašu homeopātiju kaut vai, eksistē korekti tās efektivitāti pierādījuši pētījumi un korekti tās neefektivitāti pierādījuši pētījumi. Ko nu? Daļā gadījumu varbūt var situāciju saglābt, uzliekot nosacījumu, ka patvaļīga varbūtība, piemēram 95% procentu (tas pats veicas labais "p vērtība zem 0.05" velk uz šo), būs tā robeža kurā sāksies "pierādījums", bet tas ir problemātiski, jo ne vienmēr strādās, tādu vienu skaitli visiem gadījumiem nav iespējams atrast, un tiks zaudēta informācija (p=0.04 nav ne tuvu tas pats, kas p=0.00001).
|
|
|
