Vispār jau loģika ir tieši tas rīks, ar ko izvairīties mazināt to valodas radīto neskaidrību. Šajā piemērā:

Ārā līst lietus.
Man ir lietussargs.
- - -
(Ē, jūsu premisām nav kopīga jēdziena, slēdziens nav iespējams)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Protams, ikdienas sarunvalodā tik precīza domāšana nav vajadzīga, jo tad, ja vienā teikumā ir "ārā līst" un "lietussargs", mēs labvēlīgi pieņemam, ka premisa ir "esmu ārā ar lietussargu". Taču, kā jau minēju augstāk, argumentācijā tas var tikt izmantots demagoģiski ("bet es nevienu brīdi neminēju, ka arī esmu ārā").

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Bet implicēts pat vienkāršā teikumā ir ārkārtīgi daudz. Piemēram:
- ārā līst lietus (nepārtraukti, nevis pamīšus ar 1 stundas intervālu).
- man nav lietussarga (man nepieder lietussargs, bet esmu aizņēmies no drauga).
utt.

Kāpēc gan loģikai būtu jāapstājas tikai pie pirmās problēmas?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tādēļ, ka bez papildus norādījumiem tas teikums nolasās kā vispārīgs jeb patiess visiem šāda veida gadījumiem (loģikā tas būtu universālais kvantors eksistenciālā vietā).

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tas taču var apzīmēt pilnīgi pretējas situācijas. Es saprotu par labticīgo pieņemšanu, bet ja nu autors to tīšām izmanto?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ja nav datu, kas liktu domāt, ka šāda tīša izmantošana ir spēkā, tad nākas pieņemt īsāko hipotēzi (kur nefigurē papildus autora motivācijas u.c. neredzami blakus faktori) pēc Okama. Ja tādi dati ir, well, tad tos ņem vērā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es atkal iedomājos kādu valodu, kur ir jāprecizē šis implicītais, kas piespiež tulkotāju iegūt šos datus.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nesapratu domu.

(Reply to this) (Parent)