Premisas var būt gan faktuāls teikums (I p.k. sākās 1914.g.), gan pamatots secinājums (Nozīmīgs I p.k. sākšanās iemesls bija valstu savstarpējie līgumi), gan absurds teikums, kas neatbilst realitātei (Rudmatainiem cilvēkiem nav dvēseles.), utt. Formālajai loģikai par to nospļauties, premisas atbilstība realitātei nav loģikas objekts. Līdz ar to loģikā uz premisām netiek attiecināti tādi izvertējumi kā "pierādīts" vai "pamatots".

Tālāk, no premisām mēs nonākam pie slēdziena, kurš var būt vai nu patiess, vai aplams. (Šī sistēma ir siloģisms) Aplams slēdziens veidojas tad, ja tiek pielaista kaut viena loģikas kļūda. Augstāk piemēros jau minēju, ka ir iespējama premisu virkne, kad, ievērojot visus loģikas likumus, pie slēdziena tomēr nav iespējams nonākt.

Tālāk, ja mēs jau runājam par sarežģītu tekstu, kur tiek izmantota sistēma ar siloģismu virkni, tad kaut kādā brīdī ikviens no loģiskajiem (jeb patiesajiem) slēdzieniem pats var kļūt par premisu. Siloģismu virknē tad jau ir svarīgi, lai premisa būtu patiesa.

Tā kaut kā, cik nu es atceros.

(St. citu, lv valodā sarakstītā Ivana Vedina "Loģika" ir ļoti labs lasāmmateriāls, lai iebrauktu visos šitajos pamatos. Piem., es te jau tagad močīju par siloģismiem, lai gan jāsāk vispār būtu ar to, kas ir jēdzieni, kādi ir to apjomi un to loģiskās attiecības.)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

//gan absurds teikums, kas neatbilst realitātei (Rudmatainiem cilvēkiem nav dvēseles.//

šis kāreiz ir patiess teikums.

Dvēseles neeksistē => cilvēkiem nav dvēseļu => rudmatainiem cilvēkiem nav dvēseļu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

:D

(Reply to this) (Parent)

Es teiktu, ka absurdā teikuma piemērs patiesībā ir vismaz pamatotā secinājuma, ja ne fakta līmenī, tas tikai nav pietiekami vispārīgs. ;>

Also, jā, priekš ievada parastā gala formālajā loģikā Vedins tiešām ir neslikts, I concur.

(Reply to this) (Parent)