Marts 24., 2017
| 09:35
|
Comments:
> "Par pierādījumiem - domāju, ka ir max labvēlīgi, ja mēs ņemam vērā ne tikai tos pētījumus, kas ir actual tekstā, bet arī jaunākus pētījumus?"
Ja uzdevums ir analizēt specifiski doto tekstu, nevis tajā apskatīto problēmu in general, tad domāju, ka nē, jaunākus pētījumus nevarētu ņemt vērā, jo teksta autori, to rakstot, par tiem nevarēja būt neko zinājuši un, attiecīgi, apdeitojuši savas hipotēzes.
> "Par "valīdu loģiku" - ir pareizi tā, ka mēs mēģinām uztaisīt šo loģiku valīdu arī tad, ja tekstā nav minētas visas nepieciešamās (pierādāmās) premisas, vai ne?"
Tik ilgi, kamēr nav papildus evidences, kas liecinātu, ka noklusētās premisas būtiski maina uzstādījumu – jā, tas būtu pareizi.
(1) aha, okei, es samulsu pie tā, ka, no vienas puses, jaunāki pētījumi var būt, bet tie var gan apstiprināt, gan apgāzt hipotēzi. BET tādā gadījumā izrietošs jautājums: vai mēs ņemam vērā pētījumus, kuri ir *vecāki*, bet nav minēti tekstā? (2) paga, ko? izskaidro uz pirkstiem
pieņemsim, ka autors saka: JA ((a) ārā līst UN (b) man nav lietussarga), TAD (c) es kļūstu slapjš kāda ir labvēlīga attieksme: - parādīt, ka ir situācijas, kurās pie patiesiem (a) un (b) neizpildās (c), tātad arguments nav valīds, case closed - pieņemt, ka šajā apgalvojumā ir bijis implicīts "(d) un nav citu faktoru, kas ietekmē manu slapjumu" un attiecīgi rekonstruējam argumentu JA ((a) ārā līst UN (b) man nav lietussarga UN (d) nav citu faktoru, kas ietekmē manu slapjumu), TAD (c) es kļūstu slapjš un pieņemam to kā valīdu. Bet, lai noskaidrotu, vai secinājums ir ne tikai valīds, bet arī patiess, skatāmies, vai ir pierādījumi gan (a), gan (b), gan (d), lai noskaidrotu, vai ir patiesi, ka (c) es kļūstu slapjš - vai arī šajā gadījumā (d) tiek automātiski pieņemts par patiesu, bez pārbaudes, un attiecīgi mēs piekrītam, ka (c) ir patiess? That doesn't sound right (nu tb ja nu cilvēks sēž istabā un ir apzināti to noklusējis, lai mūs piečakarētu?)
"vai mēs ņemam vērā pētījumus, kuri ir *vecāki*, bet nav minēti tekstā?"
Tas vairs nav loģikas jautājums. Vispār jau izejas dati (premisu patiesums) nav loģikas jautājums, tas ir labas vai sliktas pētījuma metodoloģijas jautājums. Ja ir vecāki pētījumi, kuru iekļaušana būtiski maina premisas struktūru, tad tas ir vai nu bad research vai apzināta manipulācija ar pieejamajiem datiem.
nu es mēģinu ne tikai tikt galā ar loģiku (ir/nav valīds), bet arī paskatīties uz patiess/nepatiess, argh, ka nemāk runāt
vai arī ir pareizi sākt TIKAI ar loģiku un pēc tam skatīties uz to, kas ir pateikts? vai tas vispār ir iespējams?
Iespējams ir, protams. Es mēdzu lietot izteicienu "iekšējā loģika". Piemēram, kad redzams, ka izejas dati ir neatbilstoši realitātei, taču pats domu gājiens ir loģisks. Bet loģika ir tikai viens no rīkiem, ko izmantot teksta analīzē, ja vien, protams, nav specifisks mērķis tikai pārbaudīt grāmatas autoru loģiku.
jā, forši, tu tā kā mani pasniedzēji, tipa es esmu beidzot samācījusies kaut kādu vienu rīku/metodi, ko var darīt, un man šķiet, ka to var darīt arī šajā gadījumā, un tad viņi visi tādi smaidīgi "nu bet tas jau nav vienīgais rīks, tu vari izmantot arī b,c,d un e, paskaties pati, kura pieeja tev sniegs labākos rezultātus" jebal acī!!! :D
nu tb mans izejas punkts ir loģikas kurss ar pakāpenisku pāreju uz teksta argumentācijas analīzi, tas ir vienīgais, ko es māku, un šitais totāli izskatās pēc naglas
/iet nošauties
Neej nošauties - es ļoti gaidīšu ierakstus par to grāmatu, jo pati neesmu lasījusi. :D
(bet nē, tādu izteiktu "iekšējo loģiku" es tur tā uz aci nenovēroju)
Ja pētījumi ir vecāki, bet ir uzskatāms, ka autoriem šie pētījumi nebija zināmi (un labvēlīguma princips - nebija zināmi, ja vien nav pierādīts pretējais) - tātad tie bija ārpus autoru zināšanu horizonta. Ja analizē loģiku atrautu no pārējā.
(Cits, ka ja nebija zināmi, bet tok bija jābūt zināmiem - tas ietekmē teksta akadēmisko vērtību, jo ir kļūda jau esošo zināšanu apkopošanas fāzē. Bet tas neietekmē loģiku. Loģiski var arī par apaļiem kvadrātiem rakstīt).
nujā, ciktāl par loģiku, tad neietekmē
- Vecākus pētījumus var ņemt, bet operatīvā heiristika te ir "ceteris paribus, jaunākie pētījumi overraido vecākos".
- Konstruktīva attieksme, IMO, te būtu "JA D ir "nav citu faktoru, kas ietekmē manu slapjumu" UN P(D | pārējās_zināšanas_par_situāciju) = augsts, TAD pieņemt, ka D apgalvojumā ir implicīts, nedaudz nočortoties par autoru, kurš nav norādījis, ka tie ir visi relevantie mainīgie, un rekonstruēt argumentu kā pēc Tava otrā punkta.
Atpako "P(D | pārējās_zināšanas_par_situāciju)", nezinu simboliņus
"Varbūtība, ka hipotēze D ir patiesa, pie nosacījuma, ka ņemam vērā pārējo, kas mums ir zināms par situāciju".
tātad ja mums ir premisas a, b un d, no kurām a un b ir formulētas argumentā, bet d ir implicīta, tad a un b mēs pārbaudām točna un d vispirms notestējam uz "vai šis ir kaut kas tāds, ko mēs zinām, ka tā ir" un, ja ir, tad uzskatām par patiesu, ja nav, tad pieliekam blakus pie pārbaudāmajām lietām?
nu tb lietussarga piemērā a un b - līst, man nav lietussarga implicītais d - nav citu faktoru, kas ietekmē manu slapjumu implicītais e - lietussargs pasargā no slapjuma
paskatāmies uz d, padomājam "nu vispār jau visādi var gadīties, labvēlīgs nenozīmē akurāt naivs" paskatāmies uz e, padomājam "nu labi, par šito dirsties jau būtu drusku perebors, turklāt tas īsti nav relevanti"
pieņemam e kā patiesu, pārbaudām d
kaut kā tā?
Jap, šis izskatās ļoti korekti.
ar "vecākiem pētījumiem" domājot "relevanti pētījumi, kurus autori būtu varējuši būt lasījuši, bet nav lasījuši/nav ņēmuši vērā, lai arī viņu laikā tie bija jaunākie pētījumi"
Jā, ja mums ir relevanti pētījumi, kas tobrīd ir bijuši pieejami un par kuriem ir pamatotas aizdomas, ka autori par tiem varētu būt zinājuši un nav ņēmuši tos vērā, tad tos var iekļaut analīzē kā papildmateriālu, sure.
"Tik ilgi, kamēr nav papildus evidences, kas liecinātu, ka noklusētās premisas būtiski maina uzstādījumu – jā, tas būtu pareizi."
Es gan teiktu, ka noklusētas premisas ir sloppy logic no autoru puses, jo vispār tas ir paņēmiens, ko izmanto demagoģijā. Tai pat laikā, protams, nevar zināt, vai tāds ir autoru mērķis, vai vnk paviršība.
nu vispār tā grāmata izskatās, emmm, drusciņ demagoģiska. bet cilvēki, kurus es cienu, uzskata šo grāmatu par pietiekami labu izejas punktu tālākai domāšanai, so.
Tā grāmata ir vismaz drusciņ demagoģiska. Tajā pašā laikā, tā ir diezgan solīds pētījums par ģenētikas un intelekta krustpunktiem priekš 1994. gada (t.i., kā vispārīgs ievads tēmā tā joprojām nav šausmīgi daudz par vecu, bet priekš darba ar šiem jautājumiem to būtu jāaugmentē ar up-to-date pētījumiem par tēmu).
94 gads, eeee, nujā par epiģenētisko regulēšanu vismaz medicīniskajā ķīmijā vēl praktiski nerunāja.
Tieši tā, tajā laikā par epiģenētiku dzīvniekos vēl praktiski nekas nebija zināms. Bija aptuvens priekšstats par to, ka augiem ir pazīmes, kas pārmantojas ne gluži darviniski, bet tas priekš tā laika ir aptuveni viss.
M, kā jau minēju, lasījusi neesmu, bet man likās, ka tur izejas dati ir dažādas sociālās statistikas. Tur tiešām ir arī kaut kas no ģenētikas pētījumiem?
Salīdzinoši nedaudz. Ģenētisko leņķi šim jautājumam tiešām ir daudz labāk ņemt no tekošajiem pētījumiem ( viens pavisam nesens piemērs), gan tādēļ, ka 1994. g. priekšstats par ģenētiku bija daudz rudimentārāks, nekā tas ir bijis pēdējā piecgadē, gan tādēļ, ka pašā grāmatā tas ir apskatīts diezgan shematiski. Korektāks mana komentāra pārfrāzējums būtu "par IQ/g kā daļēji pārmantotas īpašības un dažādu life outcomes krustojumiem". |
|
|