bljanna:

https://www.mvm.lv/lv/programma/pasakumi/reproduktiva-veseliba-nestabilas-demokratijas/167

black_robin:

esmu sasniegusi to dzīves stadiju, kurā spēju novērtēt labu miskastes maisu. tādu, kurš nav pārāk plāns, kurā viegli nerodas caurumi, bet ir biezs un vēl, ja tam ir rokturi, kurus sasiet - ko vēl vairāk no dzīves var prasīt. lozungs varētu būt: labs maiss - tāds, uz kuru var paļauties. vai arī: labs maiss - uzticami satur visus tavus mēslus.

pērkot pēdējo miskasti, tika apsvērts arī dekoratīvs dzelzs spainis ar vāku, bet tad m. ieminējās, ka droši vien tas būtu diezgan iespaidīgi, ja viņš naktī tam nejauši iespertu un vāks aizlidotu pa grīdu.

varbūt kaut kādā paralēlajā pasaulē ir saglabājušās lietas, kuras nevajadzēja izmest: pusaudža vecumā diezgan uzvilktā stāvoklī devos uz konteineru un izmetu kaudzi ar vēstulēm.

black_robin:
pa laikam paskatos kā iet šim skamerim https://www.youtube.com/@HopelessSalarymanTokyo

izskatās, ka ļoti labi, cilvēki tic, jūt līdzi, saka komplimentus AI bildēm, pārskaita naudu.

zivs:
Top 2 no šodienas FB apgaitas:

Jelgava = Elgava (minējis, ka latviešu valoda ir dzimtā)
un
"isturigs puisis"

laboratorija:

black_data:
Es te pēc pasākuma iedomājos, vai mana nespēja un nevēlēšanās iesaistīties sarunās, nerada iespaidu, ka es esmu diezgan arogants? Mani īpaši nesatrauc, ko par mani domā svešinieki un lielā mērā arī kolēģi. Ne tā, ka es mēģinu būt rupjš pret svešiniekiem, bet es jūtos diezgan dezorientēts, kad kāds mani pēkšņi uzrunā, kā arī es nemēģinu atbilst kaut kādiem nevienam nesaprotamiem nerakstītiem likumiem. Ar kolēģiem ir vienkāršāk, jo viņi bieži nepamana, ka diskusijai aizvirzoties prom no profesionālās, es pārstāju runāt. Savukārt iederēties kopienā es gan gribētu, un regulāri atgadās epizodes, kas varētu radīt grūtības atkārtotā mēģinājumā salauzt ledu.

Pēdējā pasākumā mani uzrunāja kāda sieviete, un pēc tam, kad noskaidrojās, ka es nerunāju lietuviski, pēc dažām frāzēm es piedāvāju viņai padzerties, un pēc tam aizpisu prom. Neizslēdzu, ka tā nebija pirmā šāda veida epizode tajā vakarā, un noteikti tādas ir bijušas citos pasākumos, bet kaut kā šoreiz es iedomājos, ka varbūt tā nevajadzēja darīt. Diezgan dramatiski ar small talk man iet gadījumos, kad ar mani runāties nāk džeki, un atliek vien minēt, kurš no abiem scenārijiem šis ir, kāpēc šī saruna ir neveikla kā pamatskolā. Par laimi tas notiek tā retāk. Sievietes parasti nesāk sarunu par "laikapstākļiem", tāpēc es kainda varētu saņemties, un vairāk kontribjūtot šādos mēģinājumos, tad varbūt nebūs jautājumi, kur es tāds esmu uzradies, neskatoties uz to, ka es jau kuro gadu esmu šajā vidē. Pieņemu, ka tieši cilvēki, kas pazīst visus pārējos, ir tie, kas uzdod jautājumu: "Who the fuck are you?" Nu, varbūt bez "fuck", bet tas tā emocionālai nokrāsai.

ciruleens:
Es, protams, nopirku vēl grāmatas - Julian Barnes "Departure(s)", Ian McEvan "Amsterdam" un Rumer Jon, Godden Jon "Two under the Indian Sun". Departures jau iesāku lasīt, ir interesanti, jo es noteikti negaidīju šādu grāmatas rakstīšanas stilu. Sajūta ir gandrīz kā klausoties (grāmatu lasu, bet sajūta ir it kā šī būtu saruna) ļoti garu ievadu, kaut kam kas tūliņ sāksies un garā ievada nepieciešamība būs izskaidrota. Tāda, kā skatīšanās cita cilvēka dienasgrāmatā, bet kā jau mēs visi zinām, arī dienasgrāmatas tiek rakstītas, lai kāds tās lasītu. Un arī dienasgrāmatās mēs paši sevi rediģējam, jo, nu jā.

Un es laikam sapratu, kur mana interese par nāvi. Jo tētis. Zaudēt tēti, vai drīzāk uzzināt, ka tētis ir miris divas dienas pēc tam, kad tev ir piedzimis bērns un patiesībā tētis ir miris jau divas nedēļas, bet tas ir slēpts, jo rit pēdējās grūtniecības nedēļas. Daudz ko var noslēpt, ja dzīvo divās dažādās valstīs. Mēģināt visu saprast un arī vēl atļaut sev sērot tādā brīdī laikam nav iespējams. Atceros vien vienu epizodi, kur sēdēju uz virtuves grīdas un klusi raudāju, visu pārējo laiku es biju stipra un visu varēju. Tagad trīs gadus vēlāk es laikam esmu atradusi laiku un veidu kā sērot un mēģināt pieņemt nāvi un neārstējamas slimības caur grāmatu lapām.

“Incurable yet manageable’, that sounds like … life, doesn’t it? (J.Barnes)

inese_tk:
aprīlis kaut kā nu tā. ir pārsvarā auksti un pārsvarā sarežģīti.

* vēl pāris brīnišķīgi kolēģi uzrakstīja atlūgumus;
* etnofestivāls gāžas uz galvas, viskaut kas gāžas uz galvas, nekas no tā neliekas iedvesmojošs un aizraujošs;
* volvo riepu maiņa pārvērtās par nepatīkamu bezmaksas diagnostiku - 2 salūzušas atsperes, viens iztecējis amītis, galīgi nodiluši bremžu kluči un diski, jāmaina bukses, beigts spararats, no motora gāžas eļļa (visa panna apakšā pilna). + skates kontekstā ir plaisa vējstiklā vadītāja pusē. + visa tā elektroneuzticamība. karoč, šrots. man jau kādu laiku ir tā mātes zārka nauda citai mašīnai, bet manliekas es labprāt kādam samaksātu, lai atrod un nopērk man to auto. man no vienas puses neizsakāmi neinteresē (es gribu tikai sēdēt un braukt, nevis par to domāt), no otras puses es jūtos neizsakāmi nepārliecināta, attiecīgi izdarīt izvēli un pieņemt kkādu lēmumu ir drausmīgi apgrūtinoši. volvo skate beidzas jūlijā. drusku laiciņš agonēšanai vēl ira.
tātad man, lūdzu - ekonomisku un lielu universāli, ar manuālo kārbu, āķi un dīzeļmotoru (man patīk, kā skan dīzeļmotori!).
* vairāku iemeslu dēļ diezgan cītīgi iedziļinājos ssri un antipsihotiķu jautājumā. es biju jau reiz to darījusi pirms kādiem 10 gadiem, bet tagad pieejamā info ir tikai vēl drūmāka un vēl vairāk uzdod jautājumus kāpēc cilvēkiem to liek lietot gadiem (es saprotu, ka ir kkādi izņēmumi, kas citādi nevar).
* gandrīz vispār neesmu bijusi dārzā. aizvakar mēģināju, bet iekļuvu pagrabā un aizķēros tur. tur bija daudz likvidējamas nešķīstības.
tomēr iesēju zirnīšus, burkānus un spinātus. pie mājas bija izlīdusi pirmā sparģeļu sauja, uzcepu omletīti ar stracchino. sāku rakņāties pa kompostu.
* bija ļoti labs Līgu koncis Vagonos. laikam pirmais, kurā es gandrīz ne mirkli nejutos apmaldījusies - varēja dzirdēt un saprast, kur mēs atrodamies un attiecīgi arī reaģēt. paldies Oliveram! lažas bija, bet nekas tāds.
* pirmo reizi biju uz džimu. man jau kādu laiku liekas, ka vajag kkādus svarus cilāt, bet man bail/anksis iet uz sporta zāli un justies tur lost un tizlai. tāpēc savaņģoju kolēģi, kas iet regulāri un mācās fitnesu un vēl divas ieinteresētas kolēģes. pie īstajiem svariem mūs laidīšot, kad būsim sagatavojušas ceļus un muguras, bet tāpat bija grūti un ritīgi forši arī. kolēģe forši dīda. gribētos iet vismaz reizi nedēļā, vismaz kamēr vēl muižai ir dīls ar VOC.
* kādu mēnesi neesmu pīpējusi. tas gadījās netīšām. kaut kā prāts pats atleca atpakaļ "es nesmēķēju" mōdā. vispār nav grūti, arī psiholoģiski.

black_robin:
kad lasu ko tādu man gribot negribot jādomā, ka varbūt tomēr vajag nāvessodu

https://www.bbc.co.uk/news/articles/c393eww1pero

zeme:
Par muzāru... Tie viģiki, kurus redzēju no Roadburna Boris uztāšanās, nu tas ir īstais mans BORIS, tas kas te Rīgā pāris gadus atpakaļ bij, bij nutā fiftī fiftī.

Jauno Neirozi noklausījos, ļoti patika.

sramgni:
Diezgan lielas peles un žurkas.

black_data:

Savdabīgi, ka viens no spēcīgākajiem argumentiem neiet uz filmu, ir publika, kura ies skatītie uz Zendaya (lai kas arī viņa nebūtu) un Patisonu. Un tā nav mana spekulācija, tā ir reāla atsauksme pie filma. Ir jau vēl Bize, bet es gan neteiktu, ka tā ir pasargāta no īpašiem skatītājiem. Vajag nopirkt ekrānu priekš tā jaunā projektora, un biezākus aizkarus.

sramgni:
Rattus femina et rattuli.

sramgni:
Kaimiņu čatā rakstīts, ka šodien pie miskastēm redzēta žurka. Ja es tur būtu bijis, es to būtu nofilmējis ar savu Canon XL H1.

sramgni:
Dažās kultūrās žurku ēšana ir aizliegta, bet citās kultūrās žurkas ir pamatēdiens.

black_data:
Es te skatos vienu darba prezentāciju, un man uz ekrāna ik pa brīdi nomirgo kāds mēmes dzīvnieks. Es zinu pēc fakta, ka fellow IT cilvēki dzīvo savā īpašajā pasaulē, kas man ir sveša, bet es nebiju iedomājies, ka šī visa mēmju un datorspēļu pasaule tā viegli varētu ieplūst korporatīvajā resursā. Es neesmu sajūsmā par sterilo korporatīvo dizainu, un principā neiebilstu, ja kāds to salauž, bet man šķiet, ka komiska atbilšana stereotipiem mani kaitina tik pat lielā mērā kā viss korporatīvais. Es tagad mēģinu saprast, kuras individuālisma izpausmes kolēģos man šķiet krutas, jo tādas noteikti ir. Es laikam pie tādām ieskaitītu kolēģus, kuriem fonā midžinās bērni, kuri zvaniem pieslēdzas tērpušies pidžamā, vai kuriem priekšā stāv idiotiska paskata kafijas krūzes.

Bet šis man arī atgādina, ka kaut kur tur ir milzīga digitāla pasaule, kura man ir diezgan sveša, bet kurā mitinās diezgan iespaidīgs cilvēku daudzums, lai tur sāktu veidoties sava kultūra. Šķiet, ka es esmu pārāk analogs priekš tās.

sramgni:
Atkal spēlēju Elden Ring.

punkts:
Zils zaļš un saule

mazacuuka:
piedod govs, bet tu nevari savaldit traku telju

mazacuuka:
varbut egija izdauzis no eizens kartigu viru

mazacuuka:
doma lemti viensotram?

ctulhu:
Cilvēki prokola pēc uztaisījuši čata grupu priekš kexiem ar vienādiem vārdiem/ uzvārdiem. Nolēmuši satikties klātienē. Satikās, kopā 12 veču. Pasēdēja kafūzī, iedzēra. Pie izejas uzzīmējās menti, sāka dokumentus pārbaudīt. Esot bijis incanti skatīties kā menti pamazām hujē.

mazacuuka:
eizenam nav speka, vins knapi pudeli var pacelt

mazacuuka:
es darzu neravetu, sap mugura

mazacuuka:
afrika buve majas no iskarnijumiem

mazacuuka:

mazacuuka:
a nezinu zirnekli

mazacuuka:
govs, es jav skrienu, iedosi vinu padzertiess

mazacuuka:
esmu goldija tada mera ka man ir golden crown un golden cricket
govs, ko ta citu dara viesnicas?

mazacuuka:
Ovrela ferma nebija nekads bordelis!

mazacuuka:
esmu no Ovrela fermas lidzigi ka social justice warrior plus esmu beib no filmas beib akas ira?

mazacuuka:
gan jau ka nodarbojaas ar prozticuciju

black_robin:
Tomēr vēl viena lieta par Smitas rakstu. Viņa tur min arī mizogīniju, piem, ja mēs runājam dzimum-neitrālā valodā, tad nepamanām mizogīniju. Es piekrītu, ka runāt dzimum-neitrālā valodā daudzos gadījumos apslēpj lietas, kuras citādi būtu redzamas (piem, male pattern criminality etc), bet vai apslēptais tiešām ir mizogīnija?

Ja runa par Epšteinu, viņu nosaukt par mizogīnistu šķiet norma, tai pat laikā, ne jau tikai viņš viens traffikoja un izmantoja sievietes - viņam bija daudz palīgu un daļa no šiem palīgiem arī bija sievietes. Ja nebūtu runas par upuriem sievietēm, bet vīriešiem, vai mēs viņu sauktu par mizandristu? Maz ticams.

Smita minēja 'lēcu' un lēcas vienmēr man liek uzmanīties. Šajā gadījumā 'mizogīnijas lēca' man atgādina stāstījumu par lekciju, kurā apskatīta Hičkoka filma "39 soļi", lekcijā nav nekas no tā, kas padara viņu par labu režisoru, bet visa lekcija paredzēta, lai 'atmaskotu' viņa seksismu, jo nekam citam nav nozīmes. Līdzīgi 'mizogīnijas lēca' ir marksistiska tipa analīze à la Ja vienīgais instruments, kas tev ir, ir āmurs, tad katru problēmu mēdz redzēt kā naglu.

jan09:
zagļu valsts:

https://nra.lv/latvija/519197-rail-baltica-buves-dzelzcela-posmu-skembu-piegadei-no-norvegijas.htm

/bļaķ, tikai ložmetējs
//valsts un zagļu aizstāvji, olu laizītāji nolādētie, pieveram actiņas dienestā, jo nauda nāk, kolonizācijas administrāciju sargājošie mēsli!
gaidām izdienas pensiju? sirdsapziņa norakās puķupodos?

eos:
https://www.youtube.com/watch?v=PtgQCl2bCrE

https://www.scienceopen.com/hosted-document?doi=10.14293/S2199-1006.1.SOR.2024.0002.v1

Turklāt agrāk studenti universitātē mācījās 2–3 stundas mājās uz katru stundu lekcijās, tagad šis skaitlis ir drīzāk 1 stunda mājās uz katru lekcijas stundu.

Tas nozīmē, ka profesori, kas sāka mācīt 90. un 2000. gados, jūtas tā, it kā viņiem viss būtu jāatvieglo, jo
ielikt 7 vai 8 cilvēkam ar 90 IQ, kas ir zem vidējā, prasa nopietnu pārbaudes darbu atvieglošanu.

Profesora pētījums tika izņemts no zinātniska žurnāla tikai tāpēc, ka portālā X nīdēji teica, ka tas ir diskriminācija pret cilvēkiem ar invaliditāti. Par laimi, viņš to varēja publicēt citā augsti novērtētā žurnālā.

Problēma studentu vidū ir daudz īsāks uzmanības noturības laiks, mazākas vispārīgas zināšanas par dzīvi, un tāpēc
profesoriem jāpavada ilgas stundas, atkārtojot vidusskolas mācību saturu, pirms viņi var sasniegt faktisko bakalaura līmeni.


Šis viss ir pilnībā saistīts ar viedtālruņiem, atkarību no īsa satura, "doom scrolling" un lasītprasmes samazināšanos jauno studentu vidū.

Universitātes nevis ceļ trauksmi, bet ik pēc 2-3 gadiem visu atvieglo. (Tā esot Kanādā un ASV, par Latviju nav datu).

Video redzamais profesors saka, ka mūsdienās tiek uzskatīts, ka cilvēkam ar 70 IQ vajadzētu būt iespējai iegūt grādu, jo tāds ir valsts valdības viedoklis. Pirms 20 gadiem daudzās jomās tas nebūtu bijis iespējams iegaumēšanas un darba atmiņas apjoma dēļ, kas nepieciešama, lai ātri apstrādātu informāciju un savlaicīgi iesniegtu mājasdarbus.

Tagad, pateicoties mākslīgajam intelektam, studenti var daudz vieglāk izlikties, ka zina mācību materiālu. Krāpšanās ir kļuvusi vienkāršāka.

***

Īsāk sakot, augstākā izglītība ir daudz mazāk prestiža.
Darba devēji to zina un maģistra grādu vērtē daudz zemāk, nekā pirms 20 gadiem. It īpaši STEM jomās.

ulvs:
Īss, bet potents video fragments - Singapūras 1.premjers LKY par amerikāņiem un viņu kulturālo "lack of wisdom", cenšoties piekukuļot gan viņu specdienestu, gan pašu premjeru. Pēc WWII Singapūra tika atdalīta no Malaizijas. Valstī bija 80% bezdarbs, bads, cilvēkiem nebija, kur dzīvot, utt. Taču viņiem paveicās ar premjeru. Cilvēks bija nācis no tādas tūkstošgadu kultūras, kas skaidri redz cauri ASV dāsnajai rokai. Ak dievs, nē, viņš bija autoritārs tēls! Slikts piemērs, neskatieties šeit!

ctulhu:
Šis ir reāli bīstami

https://jauns.lv/raksts/arzemes/705701-asv-bez-vests-pazudusi-vai-nogalinati-vismaz-11-augsta-limena-zinatnieki-par-notikuso-uzsakta-izmeklesana

Labi ka hajs ir federāla līmeņa, FIB un citu dienestu iesaiste, lai kas tas būtu tas ir jānovērš ātri un radikāli, citādi mēs riskējam padirst civilizāciju.

punkts:
Es iestājos par juridiskas personas statusa piešķiršanu kaķiem. Kas var būt labāka dāvana par to, ka lohi tevi uztver nenopietni.

jan09:
pirms gadiem 30it sanāca strādāt un dzert kopā ar zviedru elektriķiem / mehāniķiem,
pirms gadiem 22iem sanāca "mācīties" un dzert kopā ar zviedru zemessargiem,
pirms gadiem 20iem sanāca "mācīties" un dzert kopā ar zviedru jūrniekiem.
kkad tad, kad es vēl "redzēju" zviedriski, un nato mācībās piedzīvoju, ka zviedrs ar norvēģi var runāt šķērsām, saprast viens otru, un pat es varu viņus saprast.
kas smieklīgi, nekad to gadu laikā nebija vajadzība .īst sniegā un mērīt dzeltenuma pakāpi.
iespējams, ka sniega "tests" ir tiem, kas nerunā zviedriski.

black_robin:
Smitas aprakstīto otro pozīciju - to, kuru Batlere ar domu biedriem vēlas paslaucīt zem paklāja, pārstāv gan akadēmiķi, gan zinātnieki, gan žurnālisti, gan aktīvisti, tie ir cilvēki, kuri pēc savas pozīcijas nav konservatīvi, bet ir vai nu centriski, kreisi, starp tiem ir feministes, kā arī daļa ir no lgb, reizēm arī t.

Nesen noklausījos interviju ar satori redaktoru Gubenko, kurā viņš pauda, ka ir slikti skatīties uz krieviem kā uz vienu homogēnu masu un ka tieši tā esot etniskā skatījuma kļūda. Tam pat varētu piekrist. Bet tad kādēļ viņš dara tieši to pašu, ko Batlere, saistībā ar lgbt - skatās uz lgbt un leftistiem kā uz vienu, homogēnu masu, lai gan tā nebūt tāda nav.

Kad es domāju par savu pozīciju, tad es atrodos, manuprāt, pa vidu starp abām Smitas aprakstītajām. Es nedomāju, ka maskulinitāte un femininitāte ir regresīvi jēdzieni, bet tie var tik izmantoti regresīviem nolūkiem. Manuprāt, tas, ka liela daļa sieviešu ir sievišķīgas, nav obligāti sabiedrības spiediena rezultāts, tāpat kā vīrišķīga sieviete nav obligāti tāda traumas dēļ. Bet kur ir kļūda? Piemērs no dzīves:

Bērnam skolā viens no izvēles priekšmetiem ir Design and Technology. Tās ir ļoti praktiskas stundas, kurās viņi taisa visādas lietas - gan mēbeles, gan rotaļlietas, gan, piem, konstruē miniatūrus tiltus etc. Daļa no bērniem, kas studē šo priekšmetu, vēlas savu nākotni saistīt ar inženierzinātnēm. Meitas klasesbiedrene vēstīja, ka viņas paziņojums mammai, ka viņa ar to vēlas saistīt savu profesionālo nākotni, beidzās ar to, ka mamma atbildējusi, ka tas ir vīriešu darbs. Tagad šī meitene jau pusgadu ir 'mainījusi dženderu'. Es nesaku, ka vienīgais iemesls šai meitenes rīcībai bija tikai tas viens mammas izteikums, bet tas, visticamāk, darbojās kā papildus faktors. Ja pirms-feminisma klimatā viņa pieņemtu, ka tas tātad ir vīriešu darbs un samierinātos un ietu studēt ko citu - ja viņai vispār būtu tāda iespēja (kas nav pareizi), tad tagad jaunā feminisma versija (kopā ar mammas stereotipu) ir 'palīdzējusi' viņai saprast, ka viņas vēlme studēt profesiju, kuru (vismaz vēsturiski) biežāk studē vīrieši, nozīmē, ka viņa īstenībā ir vīrietis, un, what do u know, viņa var deklarēt sevi par vīrieti. That, my dear reader, is regressive af.