virginia_rabbit:
no rīta uzpūtu kaut kādu bioloģisko rudzpuķu ūdeni, un visa seja izmetās sarkanos pleķos.

divi_g:

Jim Gaffigan "Mr.Universe" - jauki, jauki.

aleja:
Ilmārs saka, ka es izskatoties pēc čau-čau

virginia_rabbit:
kaut kāda drausmīga diena. un tikko viņš vēl piečurāja savas klavierītes.

ulvs:
Sapņoju. Nosaukums varētu būt "Mēs ar Signi postapokaliptiskā pasaulē". Sazinkāpēc turamies kopā, jo komunikācija mūsu starpā ir ļoti ierobežota un intraverta. Mēs strādājām kaut kādās naftas atradnēs tuksnešainā vidē, dzīvojam ar citiem pamestā skolā, kas ir desmitiem kilometrus uz dienvidiem no atradnēm. Ja kas, Signe ir mana pirmā "ilglaicīgā draudzene" nu jau gandrīz desmit gadus tālā pagātnē, realitātē.

Kādu dienu mums (?) zvana boss un saka, ka no okeāna uz ceļa, kas ir tam blakus, ir izskalotas, kā viņš teica, milzīgas parazītiskas smadzenes, un ka šis ceļš vairs neesot drošs un ka laikam būs jāiet kalnos, un tad pa tiem tālāk uz ziemeļiem, uz atradnēm. Kaut kā ātri ar Signi vienojāmies, ka tomēr dosimies gar okeāna ceļu. "Kaut vai apskatīt tās kolosālās smadzenes," nodomāju, iztēlodamies tikpat kolosālu, pūstošu vali, kā karkass izskalots krastā. "Uz ko gan ir spējīgas smadzenes bez ķermeņa?" dodoties uz turieni, spriedām.

Nonākuši līdz vietai, kur pēc apraksta tām būtu jāatrodas, mēs ieraudzījām, ka ceļu šķērso nevis kaut kāds gaļas gabals, bet vaiāk kā 20 cilvēki. Parasti, dodoties uz ziemeļiem, mēs nekad nesastapām pa ceļam cilvēkus, atskaitot varbūt kādu noklīdušu karavānu vai ko tādu. Šajos cilvēkos bija kas īpašs. Viņi stāvēja pavisam nekustīgi, kājas iemītas drūpošajā asfaltā, galvas satītas dažādu krāsu un ornamentu hidžabu. Divi no šī bara īpaši atšķīrās, jo viņu krāsas un drēbes, lai arī tipiskas musulmaņiem, tomēr bija krietni citādākas. Mēs ātri noskaidrojām kāpēc.

Tuvojoties viņiem, pamanījām, cik ļoti pazīstams mums šķiet ornamentēto hidžabu vīru izkārtojums. Tas tiešām bija izkārtojums. Jo priekšā mums bija laukums. Šaha laukums. Un viņi visi, atskaitot minētos divus, bija figūras. Brīdī, kad to konstatēju, pie mums ātri pietipināja mūsu pusē esošais "atšķirīgais" musulmaņa kungs. Pieliecies neviltotā bijībā (par ko bijām pārsteigti), viņš mums teica, ka mēs, cilvēces pēdējā cerība (par to pasmīnējām), esam atnākuši, lai pārvarētu sevi, uzvarot šahā Šeiha kungu laukuma pretējā pusē. "Es esmu jūsu tulks un pazemīgais kalps," teica pie mums pieskrējušais: "Caur manu muti jūs valdīsiet pār savu kaujaslauku."

Tā kā es no mums vienīgais kaut cik pratu spēlēt šahu, es arī uzsāku komunikāciju ar mūsu pazemīgo tulku. Viņš stāvēja laukuma kreisajā malā, bet mūsu standarta pozīcija bija aiz mūsu karaļa un dāmas (visgreznāk izdekorētie cilvēkkauliņi). Pēc katra pretinieka gājiena man nācās spert desmit-piecpadsmit soļus pa kreisi, un tas bija jādara ļoti neuzkrītošā manierē, jo katru reizi, kad es sāku žestikulēt ar rokām, taujādams mūsu tulku un censdamies saprast ko vairāk, viņš ļoti sabijās un teica, ka manas straujās kustības šobrīd aizvainojot visus ebrejus un musulmaņus. Viņš visu laiku, pēc katra mana gājiena un katras mūsu īsās sarunas, it kā slepeni, tomēr vairāk ar nolūku iebiedēt mani, bijīgi pavērās laukuma otrajā pusē stāvošajā sultānā - mūsu spēles pretiniekā, kurš visu spēles gaitu stāvēja nekustīgi pretī mums - aiz sava karaļa un dāmas.

Mēs ar Signi sākām domāt. Smadzenes, milzīgas smadzenes, pūstošas, tomēr milzīgas. Šeit noteikti darbojas telepātija - nepārtraukta komumnikācija starp mūsu tulku un mūsu pretinieku. Arī fakts, ka pretinieks pārvietoja savus kauliņus bez jebkādām kustībām un skaņām, savukārt man katru gājienu vajadzēja izskaidrot tulkam. Un tas nozīmē, ka, lai arī cik labi spēlētāji mēs nebūtu, mēs beigu beigās zaudēsim šo spēli. Mēs bijām veikuši tikai pāris gājienus, liekot izkustēties bandiniekiem un atbrīvojot ceļu mūsu dāmai un laidnim. Es kļuvu arvien nervozāks, prātā vislaik oscilējās domā par absolūtu sakāvi. Kas būs, ja mēs zaudēsim? Vai banāli tapsim par šī laukuma krāšņajām figūrām? Vai vienkārši varēsim iet prom, atpakaļ un tad kalnos?

Es precīzi neatceros, kā mēs nonācām līdz idejai, ka Signei ir jāturpina spēle manā vietā, un man jābūt par viņas palīgu. Apmainījušies vietām, jau krientu laiku sakauti mūsu prātos, mēs turpinājām spēli. Bet tad tā apstājās. Signe teica tulkam, lai viņš pabīda uz priekšu mūsu zirdziņu, bet tulks tikai klusēja un alki skatījās viņai cauri. Viņiem pieskrēju klāt es, un šoreiz pat mana nervozā daba neaizkaitināja mūsu tulku, kurš šķita sastindzis pieminieklī. Mēs ar Signi sākām domāt - kā gan var turpināt spēli, ja to nevar turpināt? Varbūt mēs jau sen esam zaudējuši? Vai uzvarējuši? Tad mēs atceramies tulka teikto: "Esam atnākuši, lai pārvarētu sevi." Un, kad mēs ieminējāmies par to, šaha laukums pagaisa. Un tālēs es tiešām saskatīju krastā izskalotu beigtu, milzīgu kašalotu. Un beidzot vairs nejutām nedz spriedzi, nedz stingumu. Uzpūta vējš no ziemeļu puses, atnesdams ļoti nepatīkamu pūstošas gaļas un okeāna aromātu.

Bija tikai jāapmainās vietām. Cik neinteresanti.

dhonass:

'Viens alus pēc darba' man beidzas ar četriem bāriem vienā vakarā un nelietīgu domu mājupceļā nozagt ķieģeli no būvlaukumā savestajām paletēm - dzīve, drusku rāmāk lūdzu, ja.

dooora:

rasbainieks:

mazeltov:

Pagaidām mans iecienītākais Amsterdamas rajons ir De Pijp, it īpaši pēc vakardienas, kad atklāju tur garumgaru tirgus ielu ar visādiem labumiem. Kā arī, izskatās, ka tur ir daudz visādas foršas ēstuves, maiznīcas (izdzēru garšīgu kafiju un uzkodu smaržīgu, siltu kruasānu), restorāni. Vispirms gan pablandījos pa 9 straatjes (9 ielu) rajonu, kur ir gan visādi brendu, gan otro roku veikali. No pēdējiem it īpaši viens izcēlās ar visādiem jancīgiem apģērbiem un aksesuāriem, kas vairāk der tematiskajās ballītēs, ne ikdienai.
Tā jau tai Amsterdamai nav nekādas vainas, it īpaši, ja esi kaut kāds mākslinieciskais uzdzīvnieks un nadzīgs burziņu apmeklētājs.
Sāku saņemt lēveņiem pieprasījumus couchsurfingā, kopš norādīju, ka dzīvoju Amsterdamā.

Tirgus: http://www.albertcuypmarkt.nl/ac_english.html

zhora:
ir cilvēki, no kuriem daudz patīkamāk ir saņemt nevis glaimojošas, bet tieši neglaimojošas piezīmes.

siltavieta:
mans mīļais, mīļais Antons (87.g.v.) saka, ka ar ceriņiem ir tāpat kā ar sievietēm, ja ceriņus lauž un lieto un izmanto, viņi labāk un vairāk augot. sievietēm arī esot tā, jo vairāk čubina, `aiztiek` un pievērš uzmanību, jo viņas laimīgākas. Antonam ir riktīgi daudz ceriņu pie mājas un katru gadu, visiem dāvādams, viņš stabili nolauž vismaz vienu krūmu, man tagad ar viens klēpis uz galda un es te mazliet reibstu. Antonam vienkārši ir taisnība.

krii:
Mūžā pirmais mēģinājums krāsot matus ar hennu. Sēžu ar dušas cepurīti galvā, strādāju un piepildu istabu ar smacējošu siena aromātu. Tā vien šķiet, ka tūdaļ dzirdēšu arī dunduru dūkoņu un attālus govju māvienus.

asiize:
Briesmīgi bezspēcīgas dusmas par to piekauto puisīti, palasīju to it kā pilsonisko aktivitāti un rīcības grupas saraksti Cālī, bet tur arī tikai tāda šausmināšanās, naudiņas pārskaitīšana un sazvanīšanās, nekā konstruktīva, tas pastiprina bezpalīdzības izjūtu.

blond:
e-pastā šitāds iekritis:

"Drīz pār Rīgu nolīs
„Patiesības lietus”

Paziņojums: Drīz pār Rīgu nolīs „Patiesības lietus” – neredzētu akciju apsola viena no politiskajām partijām.
Šī politiskā apvienība gatavo akciju, kurā apsola Rīgas iedzīvotājiem, masu saziņas līdzekļiem un pašvaldībai „Patiesības lietu”. Kaut ko tādu ne Rīga, ne Latvija vēl nebūs pieredzējusi. Informācija par to, kurā vietā gaidīt akcijas norisi tiks paziņota masu saziņas līdzekļiem tuvākajā laikā"

Upd.- Tikai tagad paskatījos adresi, no kuras sūtīts: Patiesibas.lietus@mail.ru

Uod.2 - un atbildes meils izlec jaunumi.riga@mail.ru

divi_g:

Dienas prieks: paziņa (jā, mati blondi) saka: "Klau, paskaties, man telefonā WhatsApp neiet, kaut ko dīvainu rāda". Paskatos, a tur stāv uzlikts WhatsApp Tips, nevis WhatsApp Messenger... :)
"Nu jā, viņš tur tik daudzus piedāvāja, es paņēmu pirmo sarakstā..." :))

pzrk:

Vai nu es kaut ko esmu sajaucis, pārpratis vai aizmirsis, vai arī sev pavisam netipiski esmu sakrāmējies 18 h pirms izbraukšanas (pretstatā visa samešanai somā pēdējā brīdī, kā tas notiek citās reizēs). Hmm. Bet nu, ja rītdienas darbadiena paies kā parasti — neatejot no klavieatūras, tad viss būs tieši laikā.

Neiztikt bez pēdējā brīža maršruta izmaiņām, bet esmu pieņēmis drosmīgu lēmumu neņemt līdzi Latvijas karti — pārāk smaga un liela. Varētu pa ceļam kādā benzīntankā pameklēt mazāku/vieglāku.

prieks:
Niks Gothams mirst???
Kas notiek ar laikmetu?
Manu?

virginia_rabbit:
Eižens dziedās: http://youtu.be/zjsmYOtDHCw

siltavieta:
kopš es pierakstu visus savus izdevumus, es iztērēju vairāk nekā nopelnu, turklāt nauda beidzas jau mēneša vidū.

siltavieta:
nesaprotu, kāpēc man sagādā baudu augstu pacelt kāju. varbūt iepriekšējā dzīvē esmu bijis sunītis.