Ilmārs


9. Aprīlis 2020

Ingmārs darbā no mājām @ 20:32

(bez virsraksta) @ 20:05

[info]asiize:
Baigi patīk piķēt. Vecums.
 

(bez virsraksta) @ 18:27

[info]zum:
Man ir aizdomas, ka baznīctēvs no gara laika bimbinās visas Lieldienas. Laikam patīk.
 

(bez virsraksta) @ 14:32

[info]virginia_rabbit:
Reinis sācis dzirdēt čipšus pakās
 

(bez virsraksta) @ 12:58

[info]prtg:
klabietis
 

(bez virsraksta) @ 10:41

[info]prtg:
The National Zeitgeist
 

ļoti pravietiski (it was) @ 10:19

[info]prtg:
Sippin' on straight chlorine, let the vibes slide over me
This beat is a chemical, beat is a chemical
When I leave don't save my seat, I'll be back when it's all complete
The moment is medical, moment is medical

/Twenty One Pilots
 

(bez virsraksta) @ 02:09

[info]dhonass:
Pamatdarbiņā viss ir dirsā (ne man personīgi, bet kopumā, man vispār patīk ģeneralizēt un tas man reizēm ļoti traucē dzīvot), tāpēc jāpadalās ar ainu no papilddarbiņa: nesen tulkoju dokumentālo gabalu (dokumentālie gabali vispār ir dieva doti, jo maksā pa minūtēm, bet teicējs runā lēni kā apstāvētājs, un ja labi ieklausās, garajās pauzēs var sadzirdēt, kā kontā birst nauda) un sērijas nobeigumu sadzejoju godam - "Šeit satiekas sausums un plūdi, trūkums un pārpilnība, nāve un dzīvība" (pirms kāda laika nosapņoju, ka miršu š. g. 20. aprīlī, un ja tā tiešām būs, rekur sērojošie pakaļpalicēji varēs pasmelties, tā teikt, gan instagramam, gan kapakmenim, ja).

Vēl es kaut kad sapņoju, ka esmu galīgi ne pa tēmu uzņēmusies ārkārtīgi svarīga projekta vadību (diezgan nereāli, jo es nekādus projektus ikdienā nevadu, vismaz ne apzināti), un mostoties vēl paspēju nodomāt: "Ko es te vispār daru, mans vienīgais uzdevums bija gulēt".

Sociālā distancēšanās sākotnēji bija mans sociofoba slapjais sapnītis (un joprojām ir, jo man no sirds un rajona riebjas rindas, pūļi, lielveikali, pārpildīti tramvaji, daudzbērnu ģimenes, pensionāri un cilvēki, kuri domā, ka viņiem viss pienākas), taču es nezinu, kā/vai spēšu izturēt vēl mēnesi - viss šis sūds varēja norisināties pāris gadus atpakaļ, kad es fiziski nespēju iziet no mājas, tolaik es būtu bijusi īsta izolācijas pirmrindniece; nebiju domājusi, ka to jebkad teikšu, taču es gribu redzēt savus draugus, pārspriest darba lietas ar kolēģiem, ceturtdienās iet uz Drink&Draw, sēdēt krogā, klausīties slikti apskaņotus pagrīdes grupiņu koncertus, braukt kaut kur ellē ratā, skatīties uz skaistām sievietēm sabiedriskajā transportā un galu galā arī iet uz terapiju klātienē, jo es nespēju izturēt šito erzacdzīvi, ibio rio dežaneiro.

Gaidu to brīdi, kad beidzot varēšu paraudāt.
 

8. Aprīlis 2020

(bez virsraksta) @ 15:12

[info]zum:
Visu dienu sīkā. Iā, iā. Kā tie vecāki dzīvi paliek, nav saprotams. Nav brīnums, ka grūž vecvecākiem.
 

(bez virsraksta) @ 15:05

[info]zum:
Īstenībā jau kropļi var stukačot cik grib. Vienīgi es atcerešos viņus pēc katras reizes.
 

(bez virsraksta) @ 13:19

[info]zum:
Apbrīnojami labi jūtos, kā viņu vecāki, kuri okupēja. Pie tam ne brīdi nenožēloju un viņu centieniņus nožēlai neakceptēju.
 

(bez virsraksta) @ 11:41

[info]zum:
Un es tiem kropļiem vēl kādreiz stāstīju par Mūsu tēvu Dievs. Pat gļēvo misionāru, kurš atteicās no Kristus un aizsteidzās stučīt un paziņot un dzērāju, kurš neatteicās un viņu indiāņi nomaitāja, bet ar cieņu.
Kā var cilvēki par gadiem nodebilizēties?
 

(bez virsraksta) @ 10:34

[info]virginia_rabbit:
Tags: ,

Darbs saucas pūķītis iet prom no savas mammītes )

bet tad, kad pūķītim pienāk laiks un Ingm atnāk pakaļ, lai kaut uz stundu aizvestu viņu no mammītes, pūķītis spiedz, kliedz, sper ar kājām un neiet ārā ne pa kam.
 

(bez virsraksta) @ 09:04

[info]zum:
Rīts, viss ciems laikam lūr kaut ko internetos. Vakaros dīvainā kārtā piekūst lūrēt.
 

7. Aprīlis 2020

(bez virsraksta) @ 23:45

[info]ulvs:
Grupas biedi dalās ar labu mūziku. BLACK COUNTRY, NEW ROAD - Athens, France. Pretty artsy slintesque base with a vibe of its own, plus, britu manieres spokenwords with notions of hiphop sprinkled in between.   
 

(bez virsraksta) @ 20:03

[info]zum:
Rindās pie kasēm esam atkal sākuši jokot. Tā ir laba zīme.
 

(bez virsraksta) @ 20:25

[info]krii:
Šodien priekšpusdienā atkal ierakstīju darbiņa video. Divos iepriekšējos gados šis darbs mani pieradināja skatīties uz savu seju fotogrāfijās. Tagad pamazām radinos nebaidīties no savas balss un kustībām videoierakstos.

Pēcpusdienā izmantoju likumīgās suņa īpašnieka tiesības un devos ar seru R pretim pavasarim Maskačkā. Forštates zeme pludo zilsniedzītēs, zeltstarītēs, muskarēs, māllēpenēs un erantēs, bet kad paceļ skatu, tad pretim baltiem viļņiem veļas aličas, plūmes un jau pirmie ķirši. Lēni veras lapas. Skaistums rauj jumtu. Cilvēku nav visai daudz, un visi zolīdi distancējas. Varbūt izņemot dažus skeitotājus un riteņbraucējus.

Tagad riet saule, un esmu gatava sākt šīgada baltvīna sezonu. Priekā!
 

(bez virsraksta) @ 15:28

[info]prtg:
Kamēr skrēju, ronītis uzšņāca 'labrīt'
 

(bez virsraksta) @ 15:14

[info]virginia_rabbit:
Tags: ,

Sēžu parkā, pieņemu recenzējamas grāmatas u.c. darbu pasūtījumus bez mazākās jausmas, kad ko un kā

 

(bez virsraksta) @ 14:42

[info]ulvs:
Mazliet ierēcu, kad latvieši raksta par savu smago izolāciju. Kāda sūda pizolācija? Jūs varat iet laukā, iet uz parkiem, mežiem, ibio! Neviens tevi par iešanu uz mežu nesodīs, kā to dara Spānijā. Jēziņ, kāpēc cilvēki ir tādi mīkstie? Uztveriet taču šīs kā beztermiņa brīvdienas, vienkārši kapitālisms uz brīdi apstājies; satiec savus radus, draugus (pa vienam), un savu vismīļāko cilvēku pasaulē un pavadi ar viņu burvīgi daudz laika. Beidzot tas viss ir realizējams. Es dažreiz tiešām nesaprotu cilvēkus.
 

Ilmārs