Ilmārs


14. Decembris 2017

(bez virsraksta) @ 08:49

[info]zum:
Divi zvani, joproja Ja Smart.
 

(bez virsraksta) @ 08:20

[info]zum:
Dabūju es savu bulku. Pēdējā bija palikusi!
Brokastiņās nu man būs berlīneris ar vaniļās krēmu.
 

(bez virsraksta) @ 06:45

[info]zum:
Bet pašu smieklīgako es jums nemaz nepateicu. Vakar aizgaju uz maiznīcu mūsu ciematā. Parādu, kuru kūciņu man vajag. Pārdeveja laipna, patīkama. Kā vienmēr. Paņēmu papīra maisiņu ar kūciņu. Aizslidinājos atpakaļ līdz mājām. Viss vēl bija apledojis. Bet kas tad man. Priekšnamā rātni stāv trīs jauni pāri zābaku, noderīgi visiem laika apstākļiem.
Kaut ko dungoju, domaju par savu mīļoto. Uzleju kafiju. Attaisu maisiņu. Nu tik ēdīs, nu tik būs. Iekožos bulkā. Bļēēēēģ! Pilna mute ar zemeņu marmelādi.
Iestajas pauze. Drūmi lūkojos uz bulku. Manas izvēlētās garenās ar glazūru un patīkamu vaniļās krema pildījumu bulciņas vietā tā kaza man ir piešķīrusis pretīgu ar cukuru apkaisītu apalīti, pildītu ar mežonīgu saldu, lipīgu, pēc mākslīgām krāsvielām smaržojošu marmelādi. Koduma vieta tā pil uz paklāja, pirksti nosmērēti. Sagrābu salvetes un apslaucīju šmuci. Kādu laiku blenzu uz bulku. Tad nopūtos. Apriju to darinājumu. Ēst ta gribējās. Noslaucīju muti. Aizgāju pisties ar Deuche Post un Ja Smart.
Tad vienu brīdi, kad man pēc kārtējās sarunas ar kādu no doģikiem viss apriebās, izdomāju, ka gribu otrreiz brokastīs tomēr to vanļās krēma berlīneri.
Aizgāju vēlreiz. Ielas jau bija nokusušas.
Bodē jau visu vāc nost. Protams, ka abi garšīgie berlineri bija iesmēreti kadai vācu vecenei. Ka teikt tantei Emmai par blatu.
Tad es iemācīju pārdevejai dažus latviešu vārdus. Domajiet es lamajos? Nē. Viņa man gribeja grūst atpakaļ naudu. Bet es viņai pretī, paldies nevajag, tā vieta lūdzu iemācieties pateikt latviski vanīļas krēms. Vanīļas krēms. Latviešu valoda nemaz nav tik grūta, vanīļas krēms.
Nupat, rakstot iedomajos, kāpēc man visu laiku tas čības līp. Es vakar mazgāju un mazgaju grīdas, bet čības līp un līp. Laikam nebūšu kārtīgi iztirījusi to sarkano paklāju, kas ir zem mūsu ēdamgalda. Pilnīgi jauns paklajs, pagajušajos Ziemassvētkos pirkts. Vēl tagad met pūku.
 

(bez virsraksta) @ 08:16

[info]martcore:
šeit pēc apraksta laikam tomēr ir dokumentālistika, man vairākas reizes tā ir bijis!
 

(bez virsraksta) @ 08:13

(bez virsraksta) @ 01:00

[info]krii:
Tas tiešām tā var būt, ka šonakt modinātāju drīkst nelikt uz četriem vai puspieciem, un rīt neviens e-pasts nebūs jāsāk ar "Apsolītais teksts - pielikumā. Ļoti lūdzu atvainot nokavēto iesniegšanas termiņu."?
Ko tad es rīt līdz vakaram darīšu? Bez savas dienišķās panikas?
 

13. Decembris 2017

(bez virsraksta) @ 22:48

[info]virginia_rabbit:

Eiženam ir jauns mīļakais vecāks - Ingmārs. es protams joprojām esmu mīļa, taču ar I kopā viņi nosita Terārija bosu. atgriežoties no dziedāšanas, vēl nebijām tikuši pāri Vanšu tiltam, kā viņš jau runāja par Ingmāru - ko viņi darīs vakarā, un manis tajos plānos nebija. rezultātā viņi ne tikai nosita bosu, bet arī gāja kopā vannā, un I pirms miega viņam lasīja Smaragda pilsētas burvi.
 

mother! (2017) @ 22:03

[info]anonymous:
Tags: ,

Kaut kas puslīdz pieņemams par dzīvi.
 

Sapņu komanda 1935 (2012) @ 21:55

[info]anonymous:
Tags: ,

Vakar nolēmām beidzot saņemties. Cilvēku drosmei un pārliecībai par savām spējām nudien laikam nav robežu.
 

— ∞ = 9︎⃣9︎⃣9︎⃣ @ 20:42

[info]dooora:
tikko laika[m] ziņās pamanīju, ka man ir mazā dzimene, pēdējā šai puscentūrijā.
nu ta’ priekā un veseli ēduši, i ikrus i glutteus maximus’us.
šis abonents dodas zaļumos, sprīdītis hrenovs.
tiksimies akkal jāņvārī. man uz assoņpacto ir plāni, biezi. bet reti.
https://youtu.be/q7vhtmeCh9o

tikko atcerējos, ka Robim sirka 90tajā ar tiem diviem lat-aviō-nēģerzēniem bija nesatricināmi burvīga versija šim gabalam. kurš bija par vecišķi lēnu jau iepriekšējam gadsimtam, bet bija. kas šai gadsimtā nav maz.
https://youtu.be/XwDQ5oRnGEc
 

(bez virsraksta) @ 16:31

[info]zum:
Ja mobil Smart, es esmu no jums klikšķa attālumā, ja kas.
 

(bez virsraksta) @ 16:16

[info]zum:
Ak nē, viņiem vajag arī ID otru pusi. Es tak sūtīju, bet viņiem bija paredzēta vieta tikai vinsm doķim. Aaaaa.
 

to find thy way and to never give up @ 16:20

[info]ulvs:
Ceru, ka kraukļi atradīs īsto ceļu.
 

(bez virsraksta) @ 15:58

[info]ulvs:
Pēkšņi atceros, ka sapnī, ko redzēju pirms vairākām nedēļām, man bija mūzika skolotāja - pianiste. Taisnības labad jāpiebilst, ka dzīvītē esmu ļoti sūdīgs un absolūti instrumenta neizglītots pērtiķis, taču tas nenozīmē, ka mani pirksti nav ietrenējami - es ļoti bieži, ja brīdi iepriekš pasēžu pie tām, uz klavieritēm varu izdomāt kādu džingliņu vai psihodēlisku akordu kombināciju. Kā nu ne, MSK es bieži spēlēju siņķiku, līdz ar to mūzikas skaņas radīju, spaidot to pašu simbolu sistēmu, ko normāls pianists.

Bet vairāk par sapni. Afiģeķ, cik skaista un gudra sieviete. Viņa man iemacīja dzirdēt un saprast mūziku, kā arī, pats galvenais, klausīties mūziku (uh, kad cilvēks prot klausīties to, tad... ir TIK ciktādāk). Principā viņa pret paša gribu man iemācīja būt par snobu, bet ne jau tādu, kurš pilnigi bez analīzes nosoda kaut ko. Snobu, kurš tāds ir tikai tāpēc, ka vairs nespēj gūt apmierinājumu pat no, atļaušos, vislabākās mūzikas.

Uzskatu, ka sapnī redzētā sieviete bija kas lielāks - kā tāds arhetips, kurš iemieso visus skaisto. Un tas arī bija visu mākslu galarezultāta arhetips, mākslu, ko caur smagu (vai vieglu - tam vērtējoši nekad nav bijusi nozīme) darbu un izkoptām prasmēm var radīt cilvēks.

Sasodīts, iemigu uz pāris minūtēm. Tagad vairs negribu rakstīt. Negribu arī iepostēt uzrakstīto, jo līdzīgi kā pēc epilepsijas lēkmes, kad pilnīgi viss šķiet svešāds un neīsts. Ata.
 

(bez virsraksta) @ 10:29

[info]zum:
1. Pajautaat, vai ir veelejis pa AfDP.
2. Pateikt, ka esmu vaciesa atraitne.
3. Pateikt, ka man ir balta aada!!!!
4. $%&/()=!!!!
4. Beigaas nosuutiit ID kartes kopiju.
 

(bez virsraksta) @ 11:02

[info]virginia_rabbit:

es: tu esi mīlulīts
S: mammīts
 

(bez virsraksta) @ 10:14

[info]krii:
Es atkal visu kavēju, es joprojām visu kavēju.
 

īss sapnis iz realitātes @ 01:39

[info]ulvs:
Man kopš pamatskolas laikiem ir viena neparasta mīlestība. Meitene vārdā Laura. Es pat vasaras šad tad pavadīju atpūtas bāzē "Ronīši", kas atrodas Klapkalnciemā, pārsimts metrus no Rīgas Jūras līča. Viņa tur dzīvoja šikā vasaras villā ar senčiem un māsu, un suņiem. Taču es mitu 4 vietīgā budiņā ar divām divguļamam divstāvenēm, palielu improvizētu skapīti ar deķi durvju vietā, un galdu, pie kā vienlaicīgi varēja apsēsties tikai 3 cilvēki. 

Tādi, lūk, bija šī neizdevušā "Romeo un Džulieta" stāsta pamatnosacījumi. Stāsts ir neizdevies, jo mēs tā arī nekad (mana kautrīguma dēļ) neļāvāmies viens otram, lai gan bija situācijas, kad tas bija iespējams un pat vēlams, nu, piemēram, skūpstīšanās spēlē (no kā nobijos), mums mācoties 7. klasē, kādā Sanktpēterburgas lētākā hoteļa 2. stāva meiteņu istabiņā (bijām ar klasi aizbraukuši ekskursijā, saucas). Laura teica, ka Mārtiņa mute bija negaršīga. Mārtiņš bija viens no džekiem (atļaušos - izmisīgajiem), kurš izmantoja skūpstīšanās spēli, lai "noskōrotu" šādi. 

Labākais tā laika draugs Antons tikmēr atmuguriski izkrita pa blakus istabiņas logu. Labi, ka viņš bija dzēris un ka nozemējās uz lejā augošajiem krūmiem (nekādu traumu). Skolotāja (piedzērusies) pamanīja, jo Antons bija tomēr jāielaiž atpakaļ viesnīcā (tā uz nakti tika slēgta). Viss beidzās labi. Dzēra visi, kuri vēlējās to darīt. Un nevienam nebija sūdi.

Bet Laura tad bija, kā lai to pasaka, skaista meitene parastā džemperī. Un es tai pat laikā - nevainīgs un dumjš skolaspuika, kurš necieta šādus džemperus. Mums, acīmredzot, nebija lemts, un tas ir sasodīti labi, jo, kas zina, varbūt mums ir lemts kaut kad (skumji tverot pēc imagināriem objektiem gaisā) tikties, iemīlēties, rast nepieciešamo savstarp-sapratni. Un tad, pohuj, kaut vai taisīt bēbīšus (jo Laurai, saprotams, ir sasodīti labi gēni).

Labi jau labi, pēdējais, ko vēlos ir viņa stāvoklī. Tā vietā es vēlētos tapt par ceļotāju. Par 19. gadsimta kartogrāfu. Un Laura būtu mana studente-kompanjone. Un - viņas profesors Čelendžers. Pohuj. 


Diskleimerītis: tā kā šis IR sapnis (uzstāju mānoties), tad tu droši vari atpisties, ja tevī dzima zināmas negācijas, lasot šo savārstījumu. 
 

12. Decembris 2017

(bez virsraksta) @ 23:33

[info]chaika:
Tags: ,

jums arī ikdienā sanāk iet gulēt ar vairāk vai mazāk kurkstošu vēderu?
 

(bez virsraksta) @ 21:42

[info]dooora:
– are you sustainable?
– no, i’m dura, ble!
 

Ilmārs