Nepabeigtā dienasgrāmata


28. Augusts 2016

S! un The Sound Poets @ 19:04

[info]heishy:
Un protams kā nepieminēt vakardienas dvēseles svētkus Siguldas pilsdrupās. Visu vasaru domāju, ek kā, Ezera Skaņas aizrunātas, tad pat arī The Sound Poets vienīgais koncerts šogad..un šeku reku malacīši izmet papildkoncertu. Urā, mana dvēsele gavilē.
Jā biju uz ''Pulsē'' koncertu last year Palladium, bet šis pat nav salīdzināms. Te bija aura. Asarainām acīm,jo music simply touches your soul so deep.
 

Ezera Skaņas @ 18:39

[info]heishy:
Lielais cepiens par šā gada Ezera Skaņām, kas man personīgi bija pirmais šāda tipa pasākums. Pirmā reize ir pirmā reize, nākošajai reizei varētu būt gudrāks plāns, bet viss pieder pie lietas. Galvenais, ka laika apstākļi nolutināja pa visiem 100. Augusta zvaigžņotās naktis, zvaigžņu lietus pusmēness telpā ezera vidū trijos naktī. Vadoties pēc pilnīga klusuma, mēness gaismas un kosmosa čukstiem.
Īsāk sakot pasākums bija maģisks, pārējie lai runā ko grib.
Elpu aizrāvuši sagaidām saullēktu. Varbūt nedaudz pārsaluši, kā jau teicu, pirmā reize ir pirmā reize, pieredzes trūkums agrā rītā ezera vidū, kur tomēr var gadīties lielāks vējš kā pie krasta.
Bet tie visi ir sīkumi par iespaidiem, kas dzīvei saražoti.
 

(bez virsraksta) @ 18:30

[info]adore:
Dažreiz, ieejot mežā, es sāku raudāt no aizkustinājuma. Kaut kas manī panāk vaļā, un es pēkšņi izjūtu milzīgu pateicību par to, ka mežs ir, ka aug koki, zied virši, un ka es pati joprojām esmu dzīva un tiesīga šo visu pieredzēt. Tad prātā nāk visi tie mirkļi, kuros esmu bijusi nepateicīga un neredzoša, kuros esmu vēlējusies izeju, jo ir par grūtu. Nē, es neko nepārmetu sev. Tas prāta neredzīgums arī ir jāpieņem. Tā esmu es. Un mežā es aptveru, ka ir gana labi ar visu šo manis nepilnīgo versiju. Kāda balss man stāsta, ka ir pilnīgi pietiekami, ka es tieku pieņemta un akceptēta. Ja vien es pati sevi pieņemtu un akceptētu. Atceros to, kā kāzās mazliet skaudīgi nolūkojos uz slaidajām meitenēm elegantajos tērpos bez burzījumu pazīmēm (un kā es vienmēr pamanos izvēlēties burzīgas kleitas?), kuras šķita nopelnījušas mīlestību ar savu izskatu vien. Ar to, ka viņas ir spējušas iemiesot šo sievišķo burvību un skaistumu. To, ka salīdzināju savu smagnējību un nogurumu ar viņām un konstatēju, jā, es to neesmu varējusi, tur nav, ko slēpt, tas ir tik uzskatāmi un nenoslēpjami. Bet kādā augstākā līmenī tas viss ir pupu mizas. Kādā augstākā līmenī es zinu, ka viss būs labi. Jo es spēju izjust šo milzīgo pateicību par to, ka aug koki. Mana dvēsele ir uz pareizā ceļa. Un aizvien ceļā. Īsais, nodevīgais mirklis, kurā es domāju par skaistajām meitenēm un par to, ka ja es viņām līdzinātos, vai tad mani beidzot mīlētu, mežā zaudē jebkādu nozīmi. Vienīgais, ko es patiesi lūdzu un vēlos — tikt ārā no savas čaulas. Atbrīvot savus patiesos dvēseles resursus. Un, lai arī dažreiz tam pietuvojos, es apzinos, ka esmu pietiekami tālu no tā, bet tas ir mans ceļš. Un tad vairs nevajag salīdzināt sevi ar citiem, tad tas vienkārši dabiski atkrīt.
 
 

(bez virsraksta) @ 18:43

[info]elektroliize:
vakar aizbraucu uz Enguri. uzstājās Kārlis Kazāks. bija ļoti labi.
 

(bez virsraksta) @ 18:34

[info]yulungu:
Gribēju rakstīt- iešu tālāk mazgāt burkānus!
Bet, tad padomāju, ka klientam nav jāzin ar ko es brīvdienās nodarbojos :D klientam vispār nav jāzin ar ko es nodarbojos.
 

mēģināt saskatīt labo @ 18:07

[info]tikko_pamodos:
Tātad, uzskaitīšu visu labo savā dzīvē, par ko varu ik dienas būt pateicīga.

Pirmkārt, ...em... nu jā.
 

(bez virsraksta) @ 17:52

[info]zin:
kaitina āboļa maniere salikt vatsapa bildes foto folderī
 

(bez virsraksta) @ 17:16

[info]neraate:
Garastāvoklis:: smīnīgs
Tags:

mamma salasījusi mazās zemenītes, salikusi un šķīvīša un dod bērnam lai aiznes katram no mums, lai mācās dalīties. pirms nešanas manai vecmammai abas zemenītes tiek apēstas. sīcis prasa vēl viņam saka: nav, izbeidzās. viņš paņem no galda šķīvīti, iedod manai mātei, ar roku parāda uz durvīm un skaidrā latviešu valodā pasaka "Aizej!"
 

(bez virsraksta) @ 17:02

[info]malvine_truse:
Tā Vecrīga, ko tev 2016. gada Rīgā dod Vecrīgas tuvums es nesaprotu, tur taču dirsā neviens vairs netusē un nekas normāls nekad nenotiek.
 

(bez virsraksta) @ 16:37

[info]pickle_jar:

A Shabbat elevator is an elevator which works in a special mode, operating automatically, to satisfy the Jewish law requiring Jews to abstain from operating electrical switches on Shabbat
 

(bez virsraksta) @ 13:57

[info]mazeltov:
Svētdienas ir tik foršas. Pamosties no rīta no koku šalkoņas un pērkona spērieniem, aizvērt logu, pagriezties uz otriem sāniem un nogulēt vēl kādu stundu.
Tad ietīties rītakleitā, pagatavot kafiju, omleti ar sieru un brokastot uz balkona.
Ieiet dušā, sakārtot māju.
Tagad tas posms, kad jāpagatvo vēlās pusdienas un jāizlemj, ko tādu foršu noskatīties.
Vakardienas programmā bija youtube pieejamais McQueen and I - vispār, ļoti nomācošs stāsts.
 

pamazām nāk pie prāta @ 14:57

(bez virsraksta) @ 14:54

[info]daina_t:
Spānijas spilgtākie mirkļi:

Klīšana vakarā pa Barselonas Gotisko kvartālu, pasēdēšana bārā, spēlējot filmu minēšanas spēli. Pēc tam pie jūras iegādājāmies vēl pa aliņam no nelicenzētā ielu tirgotāja, kurš dzērienus slēpa renstelē (vēlāk redzējām, kā prece tiek arī aprakta arī pludmales smiltīs).

Gaudi arhitektūra, īpaši episkā La Sagrada Familia katedrāle – kāpēc nav vairāk tādu ēku?! (jo viņas laikam ir ļoti dārgas).

Jūrmala, kurā atklājās, ka esmu aizmirsusi mājās peldkostīma apakšdaļu, par ko sarīkoju nelielu paššaustīšanas drāmu – bet, tā kā tāpat biju gribējusi aiziet uz nūdistu pludmali, tad tas ātri atrisinājās. Nūdistu pludmale bija mazāka, nekā iztēlojos, un likās, ka lielākā daļa publikas ir dažādu vecumu geji – sieviešu pamaz, vēl jo mazāk tādu, kas pilnīgi plikas (pāris kopā ar saviem džekiem). Lielāks šķērslis par aizmirstajām apakšiksēm izrādījās grandiozie viļņi, kas man bija par traku (I. patika).

Frederic Mares muzejs – plašs muzejs četros stāvos, kura kolekciju no nulles savas dzīves laikā apkopojis Frederiks Maress, skulptors, fanātisks kolekcionārs un (kā baumo) kleptomāns, kurš vācis pilnīgi visu pēc kārtas. Divi stāvi skupltūru, kurus apskatot izdomājām visādas smieklīgas mēmes, bet visiespaidīgākā tomēr bija viņa kolekcija no dažādiem ikdienas priekšmetiem (pārsvarā 19. gs. – 20. gs. sākums) – piem., milzīga istaba, kas veltīta ārprātīga paskata pīpēm un citiem smēķēšanas aksesuāriem, spieķi, rotaslietas, brilles, trauki utt. Rotaļlietas ar miniatūriem papīra teātrīšiem vēl atsevišķā stāvā. Miljardiem mazītiņo fotogrāfiju pat īsti nepieķērāmies (tikai piefiksējām, ka ir arī porno). Vēl viens pluss – visu drīkstēja fočēt.

Pēc nakts autobusa ierašanās Madridē ap puspieciem no rīta, kas sniedza mums iespēju iepazīt pilsētas netīro pavēderedi. Čurājoši, vemjoši, kakājoši cilvēki, ielas nolaistītas ar urīnu (protams, es iekāpu!) un nomētātas ar atkritumiem. Publiskās tualetes nevienas, pirmās kafenes atveras ap astoņiem, čekins viesnīcā ap divpadsmitiem, drausmīgi nāk miegs. Vārdusakot, elle. (Pa dienu pilsēta, protams, izskatās daudz civilizētāk, bet tāpat uztrāpījāmies uz resna vīrieša (vidusmēra pilsonis, nekāds ne bomzis), kurš uz šauras vecpilsētas ieliņas gaišā dienas laikā apčurāja automašīnu – pie viena apšļakstot arī mūs.)

Toties vakarā patīkama pastaiga pa Madrides bāriem, tostarp labs flamenko džeza koncis.

Viens no galvenajiem hailaitiem – Hieronīma Boša piecsimtgades izstāde Prado muzejā, kurā pavadījām ap trim stundām (papildus trim, ko pirms tam sabijām pastāvīgajā kolekcijā). Tas bija galvenais iemesls, kāpēc vispār braucām uz Madridi, kas pilnībā sevi attaisnoja. Ļoti tumši, sirreāli un iedvesmojoši, domāšu vēl ilgi. Abi atzinām par vienu no spilgtākajām izstāžu pieredzēm ever.

Atgriešanās ar nakts autobusu Barselonā, kura pretstatā smirdīgajai Madridei mūs sagaidīja ar drīmī siltu, mierīgu Vidusjūru saullēktā. Ok, atkritumi tāpat bija visās malās, bet tik un tā viena no skaistākājām peldēm manā dzīvē.

Vēl: daudz pastaigu pa dažādiem rajoniem gan Barselonā, gan Madridē. Dažādi foto projekti, kā mana balkonu sērija, parkos guļošo cilvēku sērija, Ivara skupltūru sēklinieku sērija, pozēšana pie tūristiem ar pašiņmietiem utt.

Kopsavilkums:

Man jau pirms tam bija sajūta, ka šis būs viens no maniem labākajiem ceļojumiem, un tieši tā arī bija. Varu pati sev paklapēt pa plecu par labu plānošanu un iepriekšēju sagatavošanos. Protams, arī brīnišķīgs ceļabiedrs, kurš līdzsvaro manas trauksmes, pilda intuitīvo funkciju un kopā ar mani pēc negulētas nakts pustukšā metro performē popmūziku.
 

Man garšo viss no banāniem. @ 14:21

[info]melnbaltalapsa:
Visām komentāri kā komentāri par bildēm un tad es. Man parasti izsaka kaut ko tādu kā: Man ir banāni. Es varu iedot Tev banānus. Srsly. I don't get it.
 

12 @ 13:53

[info]temperature:
tāds saldsērīgs noskaņojums. klausos bezgalīgi ilgi uz riņķi vienu un to pašu dziesmu, gribu šodien savākt dzīvokli, salikt skapi līdz galam, uztaisīt vakariņas, aiziet izglābt draugu un arī izbraukt ar riteni kaut kur palasīt grāmatu. pulkstenis rāda divi, un es zinu, ka no tā visa izdarīšu varbūt tikai vienu lietu, jo esmu nekam nederīgs cilvēks. visi draugi brauc prom, es palieku tepat, pārklājos ar rūsu un putekļiem. cauri aizaugušām acīm vēroju instagram feedu un skaužu, bet nespēju pacelt rokas. nav neviena, kas manas locītavas spētu ieeļļot, vai vismaz iespert tā, ka nodžinkst. tā, lai atkrīt liekais. viņi visi atbrauks atpakaļ - ciemos vai pavisam -, es māšu ar galvu, smaidīšu un nespēšu pārsist to sienu, kas šķir tādus ļaudis kā viņi un tādus kā es. tikai satriekšu pieri pret bruņustiklu. uzacīs recēs asinis, ausīs dūks satricinājums, un tās būs vienīgās izmaiņas.

-

"tā uzruna "draugs" vienmēr liek domāt, ka tu esi kaut kas vecs un vieds. pūķis, samurajs, professor x"
 

(bez virsraksta) @ 13:38

[info]adore:
Kāzu fotografēšana ar kaut ko aizkustina, dod iespēju it kā pietuvoties mīlestībai, saglabājot to bildēs iesaldētos mirkļos, kuru intimitāte citādāk acij paslīdētu garām strauji un nepamanīta. Un tomēr labprātāk es laikam to nedarītu. Ne tikai tādēļ, ka baznīcā ceremonijas laikā ir grūti savaldīt aizkustinājuma asaras vai tādēļ, ka ieraugu, ka līgavas pušķis izskatās līdzīgs tam, ko varētu iztēloties sev. Ne tikai tādēļ, ka ir liela atbildība par fotomirkļiem, kurus nekad vairs nevarēs atkārtot. Kaut kādā ziņā tas ir smagi un izsmeļoši — stāvēt tik tuvu svešai laimei. Protams, ir paraugi, kurus gribētos atkārtot. Fotostāsti, kurus gribētos pavēstīt un uzdāvināt. Tomēr ne tagad. Es vēl neesmu tam gatava. Man pietrūkst laimes kapitāla tam. Vienmēr domāju par tiem fotogrāfiem, kuri spēj skaisti uzburt citus. Kas notiek ar viņu pašu skaistumu. Kas uzburs to?
 
 

(bez virsraksta) @ 13:40

[info]kristiiine:
eueu manai cibai tak ar nesen 10 gadi palika
 

UTMB Chamonix @ 12:36

[info]217:
Vakar, kad pēc kāpalēšanas pa kalniem Šamonī apsēdāmies iedzert kko aukstu, pilnīgi neplānoti trāpījām uz UTMB finišu. Redzējām, gan pirmo skrējēju, gan, kā lietuvietis Gediminas Grinius ar Lietuvas karogu apsedzies finišēja otrais.

Bet tie trakie cilvēki. Pirmais finišēja kkur 15:50 un otrais kkādas 20min vēlāk. Bet viņi bija izskrējuši iepriekšējā vakarā turpat no Šamonī, un mazāk nekā 24h noskrējuši apkārt Monblānam lejā augšā pa kalniem visus 170 cik tur kilometrus. Tādā +30 karstumā! Trakie! :)
Pirms tam augšā pastaigājām pa kalniem, paskatījāmies Monblānu.

Redzējām arī, nezinu, kā viņus latviski, parapentes fr, paragliders eng. Iepriekš bija bail, jo bijušais kolēģis sastāstīja, kā viņš ieskrējies un lecis nost no klints, bet tagad tieši redzējām, kā šie palēkā uz vietas un paceļas gaisā, izskatījās tik nesāpīgi, ka man tagad arī gribas pamēģināt kādu dienu :) moš nākamvasar :)
 

augusts @ 12:42

[info]inese_tk:
Tags: ,

nakšņoju Salaspilī. gulēju Radžas istabā, viņas gultas otrajā stāvā. pamodos naktī un kādu brīdi pilnīgi nesapratu, kur un kāpēc atrodos un kāpēc zem manis kāds krāc.
 

dubom @ 12:34

[info]sinusoid:
Garastāvoklis:: saule caur netīriem stikliem
Mūzika: hamza el din - mwashah
Tags:



kas kaitēja nebomžot dubajā. līdzīgi vajadzētu visā pasaulē ieviest, nevis iznīciāt tonnām "nelegālās" pārtikas ikdienā.
pārējie 34 fotō gan paskaidro ar uzviju kamdēļ tur ir tādas opcijas. vajadzētu tagot kā sirreālismu.
dzīvniektiesību aktīvistiem labāk neskatīties.
taču noparkotais kamielis tomēr esot israēlā + neliela daļa ir uzņemta katarā un saudos.
 

(bez virsraksta) @ 11:51

[info]iokaste:
davlātovs saka, ka nauda palīdz pārvarēt trūkumu.
te sāku domāt, ka es nekad neesmu sevi par trūcīgu uzskatījis. vienmēr šķitis, ka laiku pa laikam eksistē tāds īslaicīgs beznaudas stāvoklis, kas ir tikpat organisks kā mirklis starp izelpu un ieelpu. bet, protams, navdas nav!
naudai (tās trūkumam) ir ietekme uz raksturu, to laikam sauc - pārbaudīt ar naudu (jeb tās trūkumu).
 

Bella @ 11:43

[info]vilibaldis:
tas rīts, kad naktī kaķis bijis par dārznieku... uz grīdas zemes ir vairāk kā puķpodos.
 

(bez virsraksta) @ 11:41

[info]sirdna:
Skaistas debesis šodien. Zilas. Mierīgs laiks.
 

(bez virsraksta) @ 11:12

[info]saccharomyces:
man gribas ēst seitana steiku, kas stāv manā ledusskapī, bet arī negribas strādāt no mājām, tāpēc mēģinu birojā rūcošo vēderu piepildīt ar smilšainiem persikiem un cerēt uz labu

upd: bāc, cerības nelīdz, gribas ēst arvien vairāk, persiki jau beigušies
 

do you see what you did there, czech person? @ 10:59

[info]saccharomyces:
Poll #20806 valoda
Open to: All, results viewable to: All

"A hamster appears, coming to visit before each step and discussing the current issue and what should be done with the children…"

View Answers

kāmītis diskutē par problēmu un par to, ko darīt ar bērniem
10 (100.0%)

kāmītis diskutē ar bērniem par problēmu un par to, ko darīt lietas labā
0 (0.0%)

 

bohēmists @ 10:21

[info]ingmars:
Mans tēvs pamostas septiņos no rīta un uzreiz iet uz mežu piedzerties.
 

(bez virsraksta) @ 10:13

[info]methodrone:
aizmirstiet jodorovski, sausage party ir traumeejoshaakaa filma, ko esmu redzeejusi, histeeriska, bezdieviiga postmodernija
 

baltie aizkari @ 10:05

[info]bljanna:
Mūzika: Raimonds Tiguls
Tags:

Tur divu ielu krustā stāv mājiņa. Maza, zaļa, no koka dēļiem celta un pagalam sašķiebusies mājiņa. Jumts tai vairākkārtīgi lāpīts ar melnu ruberoīdu, ap pagalmu apjoztā sēta drusku sagāzusies uz iekšu, bet logos vējo sniegbalti mežģīņu aizkari. Aizkari pavērās un es kautri ieskatījos logā. Istabu sienas rotāja koši zaļas tapetes ar dzīvnieciņiem, iespējams, Disneja mikipelēm, bet virtuves plaukti bija pilni ar dažnedažādākā izmēra burciņām, kurās visticamāk glabājas garšvielas un zāļu tējas, bet varbūt pat buramās zālītes, jo mājiņa tikpat labi varētu būt arī uz vistas kājas un piederēt kādai riebējai.
Bet te netālu ir ar zaļu, no greiziem dēļiem sasistu sētu ieskauta bordo krāsas māja ar koši rozā piebūvi un balti krāsotiem logu rāmjiem. Krāsa nedaudz nolupusi, dārzā pār sētu liecas kāršrozes. "Latgales sēta", es katru reizi nodomāju, iedama tai garām. Tikai blakus tai slienas lielveikals, kas allaž atsit atpakaļ realitātē.
Mani plosa ziņkārība, man gribas ielūkoties šajos logos, gribas iekāpt iekšā un redzēt, kādi cilvēki tur dzīvo, kādus ēdienus viņi ēd, kādas skumjas viņus māc, par ko viņi priecājas. Man gribas apskatīties viņu traukus virtuvē un kas viņiem glabājas pieliekamajā. Varbūt viņiem ir virtuves krūzītes ar smalku osiņu un meža zemenīšu vai ziedu attēlu? Man ļoti patīk tādas krūzītes. Varbūt viņiem ir dakšiņas un nazīši ar apaļo metāla spalu, bet varbūt šis spals ir pat izrakstīts?
 

Katram paša pašiņš šķiet visneatkārtojamākais, @ 09:26

[info]vaarna:
Mūzika: hipiji
Tags:

sliktākajā gadījumā - vissmiekīgākais.

Vakar iebāzām degunus Ezīšfestā, un tikpat ātri arī izbāzām. Visu jau varētu novelt uz nogurumu pēc vairāk kā 20km, noietiem cauri visai Rīgai, no Dreiliņiem līdz Iļģuciemam, tomēr īstais iemesls, vismaz manā gadījumā, bija pretīga alkohola smaka. Nezinu, vai tiešām tika tirgots kreisais ārā lejamais alus, vai kas, bet sajūta zem klajām debesīm bija kā spirta brūzī. Varbūt asinīm slacītie un pārsvarā negatīvo informāciju uzsūcošie bruģakmeņi un mūri ar labpatiku uzsūca un divkārt izstaroja garaiņus. Parasti pie sevis šādu reakciju neesmu manījis.
Bet kopumā - cilvēku maz, lai arī pietiekami daudz, lai radītu normālu sajūtu, ka tiešām esi festā, pietrūka vien vemšanas teltīs; burgeru, dzeršanas, galda futbola un novusa sacensības visapkārt, uzstājas kaut kādas grupas, pauzēs vakara vadītājs cenšas izlikties, ka arī ir iešmigojis un sasmīdināt publiku, iztērējot lielo wc papīra iepakojumu Mūmijas spēlei. Mārpls spēlēšot vakarā.
Viss, kas normālam Rīdzeniekam vajadzīgs, jo ārzemniekus, kas laimē piečurājuši bikšeles par lēto šmigu, nemanīju pat šeit, tikai sen nedzirdētus, latviskus, priekpilnus sieviešu un vīriešu laimes rēcienus, kas mijās un saplūda ar ar laimīgām atraugām.
Dambis monopolizējis vienīgo merčandaiza telti, kur pietiktu vietas vēl pieciem merčandaiziem, bet nevienai citai grupai tādu nav.
Dzirdējām Mazos meža dīvainīšus - šķita, ka šamējie, tāpat kā Sniegavīru rūpnīca, sen jau kā dzīvo laukos, audzina bērnus un nodarbojas ar pseidoyōgu un pseidovegānismu. Bet nē - čaļiem rokenrols vēl rit asinīs. Cik nu dzirdējām, tik šķita jauki.
Aizdomājos, ka, droši vien, gan vieta, gan aparatūra izmaksāja pietiekami dārgi, lai, pavisam mazliet piemetot klāt, varētu uztaisīt vienas/divu ārzemju grupu koncertu. Turpat. Ar biļetēm par 10-15 eur un dārgu (nu, pēc Norvēģijas standartiem), bet vismaz normālu šmigu.
 

(bez virsraksta) @ 09:42

[info]zin:
damn :(
Jānis Reinis bija mans mīļākais lv aktieris
 

(bez virsraksta) @ 08:45

[info]iokaste:
mīļo trusīt,
kas tev kaiš,
nāc ar mani spēlēties..
 

paldies, vairs nevajag @ 08:33

[info]zirka:
Tags:

sajūtas par šo pēkšņi uzradušos vasaru ir tādas, kā apmēram šīs dziesmiņas piedziedājumā

bet, ja lakoniskāk un godīgāk, tad "kur tu, bļaķ, novazājies cauru vasaru??", un noteikti krievu valodā
 

(bez virsraksta) @ 03:58

(bez virsraksta) @ 02:29

[info]edzinsh:
Mūzika: Nirvana -- Smells Like Teen Spirit

Nebiju pārāk sajūsmā par radiokora "Neoarctic", bet tas, kur gadījās ieklīst vēlāk vakara gaitā!...
Jelgavas Jaunā teātra izrāde "Jelgava 94" Spīķeros - izturēju kādu stundas ceturksni, bet mājās devos ar sajūtu, ka esmu bez piecām minūtēm Skorsēze un di Kaprio vienlaicīgi.
Atliek piekrist Rubenim, kas nesenā intervijā spriež par latviešu publikas pārbarošanu ar zemas kvalitātes "kultūru".
Ja likās, ka radiokorim kvalitātes pietiek, bet neredz jēgu, tad izrāde "Jelgava 94" - piedodiet, bet, par spīti izejmateriālam, tas bija kaut kas ārpus laba un ļauna.
 

mīlestība @ 01:43

[info]krishjaanis:
http://www.intellectualtakeout.org/blog/when-fewer-men-farm-civilization-dies

"Prior to the Second Punic War, it was Carthage that was dominated by commerce. But afterwards, Rome increasingly inclined to commercial interests and witnessed the decline of the small family farm. In the first century A.D. Pliny the Elder summarized the sentiments of many Romans of the time in the succinct epitaph: “latifundia perdidere Italiam”—“the large farms have destroyed Italy"."
 

(bez virsraksta) @ 02:37

[info]santech:
Izlasīju veselus divus rakstus iekš dpreview.com. Tā arī neko daudz neuzzināju. Tik vien to, ka manai kamerai, kam ir max 24p fps uz FullHD, optimālais slēdža ātrums ir 1/50. Ja es pareizi sapratu lietas būtību.
 

(bez virsraksta) @ 00:37

[info]krishjaanis:
"Nenožēloju neko" - sātana čuksti tavās ausīs.
 

(bez virsraksta) @ 00:29

[info]saccharomyces:
braucot sabiedriskajā transportā man bieži uznāk bailes, ka tad, kad es būšu veca, es smirdēšu un pati to nepamanīšu
 

(bez virsraksta) @ 00:12

[info]sintetika:
interesanti, kurā brīdī tu paliec par raganu?
 

27. Augusts 2016

(bez virsraksta) @ 23:29

[info]bozena:
Guļu dārzā saliekamajā gultā, skatos zvaigznes, klausos apkārt. Visādas nakts skaņas.
 

Nepabeigtā dienasgrāmata