Nepabeigtā dienasgrāmata


30. Janvāris 2015

wheeee @ 08:02

[info]sirena:
pagājušā vasarā krāmu bodē nopirku teši šādas krelles
kā ar izskatās ka pirmo reizi mūžā lidošu ar lidmašīnu
 

"es negribu būt tava lelle" @ 03:11

[info]neoplasm:
Garastāvoklis:: otherwise viss skaisti
Mūzika: Lothar and The Hand People - Space Hymn

nu vot tā, prijehaļi, liberasti, ne. draudziņš vakardien kautrīgi apjautājās, vai man nebūs iebildumu, ja viņš pa vasaru ies modernajā baletā [trauslas balerīniņas cilāt, kārumnieks tāds]. es tikmēr iešu stenēt un cilāt dzelžus ar citiem večiem. apdraudēsim tradicionālās vērtības kopā! /eju pastīties, vai man jau nedīgst ūsas

citās ziņās - darbā karoju ar vienu slinku franču jenotu, kas tur visus ar savu šarmā apvedis ap stūri. es tur esmu tikai trejas nedēļas un tiešām negribās nākt virsū kā tādam dirsīgam viesulim, bet cieši klusēt arī nespēju. priekšniecība ir šausmīgi jauka, bet disciplīnas viņu aģendā nava nemaz un tad es jūtos arī vainīga par to, ka es piepišos, jo tas nav mans darbs un kāda man galu galā starpība. bet starpība man ir, jo tas ir darba ētikas jautājums. nav man jāizsmeļ svešas savārītās ziepes un jāsit plaukstiņas par to, ka krītas darba kvalitāte tikai tamdēļ, ka viens trollis ērti iekārtojies un iekasē tādu pašu algu kā man, kamēr es velku gan savu, gan svešu vezumiņu, mkēj. šobrīd huiņu apkaroju tīri sievišķīgiem līdzekļiem tb drusku viltīgā morālterōra veidā - nekaunīgi skatos kolēģim uz pirkstiem un publiski veicu ne pārāk glaimojošas piezīmes viņa darba virzienā [nu, tur tā skaļi un domīgi "tu vēl neesi pabeidzis to un šito?!" un tml.]. priekšnieks uzslavēja, ka mani cipari strauji šonedēļ gājuši augšup, uz ko es atbildēju, ka var daudz vairāk izdarīt, ja frančupuikam neļauj nodarboties ar viņa usual bullshit. neviens, saproties, nebija pamanījis, ka viens cilvēks sēž un nekā nedara, tikai viltīgi izokšķerē vieglākos darbiņus [piņķerīgos dāsni atstājot kolēģiem, man tātad], kas ienes fiksus rezultātus un pārējo laiku simulē vieglu aktivitāti un pielien priekšniecei izliekoties par nevarīgu bērnu [šis ir extra bweh]. the struggle is real, though - vai es tiešām gribu indēt lielisku, bezrūpīgu atmosfēru? un vai es pati gadienā neuzprasos uz bullying apsūdzībām? nemeklēju nedz kašķi, nedz izdevīguma, bet par idiņu zem citu svara izliekties arī nesmeķē.
 

(bez virsraksta) @ 21:43

[info]mazeltov:
Tags:

Šovakar bridu pa mirdzošu sniegu kādu pusstundu, lai beidzot ieēstu tonkotsu ramen.

 

eiro @ 01:51

[info]ingmars:
Lielais velcēšanas meistars atkal ir ķēries pie darba.
 

(bez virsraksta) @ 01:40

[info]nomirusi:

Astroloģija rauj jumtu. Jo vismaz Kāds izskaidro tās visstulbākās emocijas un sajūtas. Saule 12. mājā. Varbūt es neesmu sapisusies smadzenē, vnk zvaigznes man tādas. XD
 

sāļā vegan tarte @ 01:12

[info]inese_tk:
Garastāvoklis:: baigi pilns vēders
Mūzika: Dasmodell vinils
Tags:

mani jau kādu laiku vajāja doma par sāļo kūku- līdzīgā stilā, ka es taisu savas semisvaigēdāju tortes. nevarēju saprast ko dateļu vietā izmantot pamatnei, bet man mazliet internets palīdzēja. pārējo izdomāju pati. sanāca baigi garšīgi. es pat teiktu - garšīgāk, nekā biju domājusi. uztaisiet saviem vegānu vai glutēnfrī draugiem. vai jebkuriem draugiem. var arī vienkārši sev.

receptīte )
 

(bez virsraksta) @ 00:58

[info]az:
ak jā, tas teikums bija par pasaules labākajiem solo burātājiem, kas vairumā gadījumu nemāk peldēt. kā mierinājums cilvēkam, kuru no nāvējošā visuma šķir tikai alumīnija siena. neviens nav īpašs, visi ir tievā diedziņā.
 

Abi lauki rotē! Bet perpendikulārās plaknēs. @ 00:09

[info]almighty_j:
Mūzika: Uptown Funk by Obama ze Prezident.

Tā kā superīgo dzelzs cilindra rotāciju indukcijas sildītāja spirālē Ciba neņem pretī, tad neatliek nekas cits, kā ielikt Obamu dziedot Uptown Funk.
Es tikai tā aizdomājos, vērojot to rotāciju, ka tā ir vienfāze. Tātad, tā ir magnētiskā lauka A komponente, kuras iespaidā tas dzelzis rotē, nevis B. Proti, tur fāzu nobīdes nav. Jebšu tomēr virpuļstrāvas. Hmm. Tas ir svarīgi.

Jebkurā gadījumā.



/Un es te priecājos, kamēr [info]katodstars mūs glābj no pastarās tiesas, pastarās dienas un pakaļas iz ženerāl. Jetijs esot palaidis printeri. Rīt regulējam un pļūtam ārā pirmos 3D paraugus.
 

(bez virsraksta) @ 00:01

[info]zivs:
laikam iemesls, kāpēc negribās rakstīt, kad ir labi, ir triviāls:
ko izkliedz, tas pāriet ;)
 

29. Janvāris 2015

(bez virsraksta) @ 23:37

[info]klusais_okeans:
ā un vispār es pirms Ziemassvētkiem satiku pilnīgi ideālu vīrieti. Seriālā, protams. Runa ir par aģentu Rastu no True Detective - vientuļš, mizantropisks cīnītājs pret netaisnību un ļaunumu. Un ne reizi 8 sēriju laikā nepasmaida. Perfekti. Tā aizrāvos, ka neaizbraucu pie vecākiem uz Ziemassvētku vakaru - sameloju, ka nokavēju pēdējo transportu uz Rē, dzēru kaut ko tur un ļāvos viņa drūmajam valdzinājumam. (Es mēdzu melot tikai ļoti īpašos gadījumos un vecāku apciemošana notiek reizi gadā.)
 

(bez virsraksta) @ 23:42

[info]glam_our:
es vispār nesaprotu celšanos, kā no rītiem var laicīgi piecelties, visu padarīt vēl grāmatu palasīt, nesaprotu. ļoti gribētu saprast.
 

. @ 23:29

[info]kini:
Mūzika: Maria Muldaur – Cajun Moon

maz kas ir līdzvērtīgs iespējai diskusijas otrai pusei iebāzt šņukurā tekstu, kur kāds 'augstāks' ir pateicis to, ko es domāju.
 

(bez virsraksta) @ 23:29

[info]kristiiine:
Beidzot man ar pienāca tā reize, kad, man skrienot, nopakaļ skrien suns un rej. Nebija forši un sirsniņu ar normāli klapēja.
 

(bez virsraksta) @ 23:25

[info]az:
biju uz interstellar. un tur pat bija viens teikums, kas man patika. bet pazuda. lai nu kā, batman forever, eh, christopher..
 

(bez virsraksta) @ 21:03

(bez virsraksta) @ 22:36

[info]mafia:
Labi, ka pasaulē ir visādi viedi portāli. Uzzināju, ka agrāk esmu bijusi eksperimentēt mīloša sieviete, kas rīkojas spontāni. Bet tagad savukārt agresīva, nopietna un auksta aprēķinātāja, ar kuru labi sadzīvo pretējais dzimums, jo atgādina vīriešus pēc uzvedības.  Labā ziņa, ka pēc iedzeršanas ātri atmaigstot, vienmēr paliekot skaidrā un piedomā pie savas rīcības...Vareni. Kam vēl vajag horoskopus?
 

Saēdos cukuru, uznāca miegs, kaķurdienas priekškars aizveras @ 22:34

ēdienu jocīgumi @ 22:21

[info]mafia:
Kivi man nekad nav garšojuši, jo skābi, jo glumi, jo zaļi, jo pūkainu mizu. Beeeet nupat noticis brīnums, es nevaru beigt ēst kivi!!!
Šitas pats man bija kādreiz ar tomātu sulu - bērnībā nedzēru un tad kā sāku!...
Jocīgi.
Bet tas noteikti nekad nenotiks ar piena zupām!
 

kolektīvs @ 21:51

[info]saccharomyces:
esmu tik pateicīga par to, ka ir ansamblis, jo tur es gandrīz katru reizi jūtos laimīga. tai pat laikā, tā kā man ir šausmīgi svarīgi tur būt, mani vajā bailes, ka es vairs neesmu gana spējīga, ka es varētu kļūt redundant.

un ir ļoti interesanti no malas ieraudzīt sevī kaut kādas reakcijas, kādas līdzīgas es reizēm redzu klasē, un tad saprast, kā tieši es tai brīdī jūtos, kāpēc es brīžiem gandrīz nevaru nokontrolēt kaut kādus muļķīgus jokus nelaikā utml, jo tas liek aizdomāties par paralēlēm. tb, kur ir teikts, ka viņi tad varbūt nejūtas tieši tāpat - priecīgi, bet nobijušies.

(tas, protams, būtu labākais variants, haha. varbūt patiesībā garlaikoti vai vēl citādi. bet intuīcija man saka, ka vismaz tie daži, par kuriem es daudz domāju un kur ir kaut kāds progress no septembra, tie varētu būt tieši tādi, kuriem patiesībā arī ir šausmīgi svarīgi justies piederīgi un puslīdz droši par sevi. kas arī izskaidro, kāpēc ir progress. jo likt sajusties cilvēkiem par sevi labāk es reizēm māku, un ļaut cilvēkiem just, ka viņus ievēro - arī. vismaz tā man šķiet.)
 

(bez virsraksta) @ 21:51

[info]tvarj:
vakar biju uz Soņu.
brīnišķīga izrāde, mēģināt to aprakstīt būtu nepiedienīgi. esmu Āboliņa fane un ar katru izrādi iemīlos viņā aizvien neglābjamāk. nu gandrīz kā Bella Edvardā, jā :>

par Krēslu runājot, izrādās esmu šo grāmatu dāvinājusi (!) Alvim (!!) 2009. gada v-dienā (wtf?!). (jums jādod man kredīts, tas bija mirkli pirms vispasaules popularitātes sprādziena un es domāju, ka dāvinu viņam vienkārši kaut kādu viegli lasāmu fantastiku) tagad pārlasu pati un jāsaka godīgi man tiešām patīk. tāds smadzeņu sanitaizeris, pilnīga bezdomu izklaide un tulkojums ļoti baudāms.

upd/ brīnišķīga dziesma no izrādes
https://www.youtube.com/watch?v=aTkmHbcCi38
 

(bez virsraksta) @ 21:41

[info]po:
 

(bez virsraksta) @ 14:21

[info]mazeltov:
Tags:

Lejuplādēju un palasīju EXPO iepirkuma nolikumu: http://85.254.134.201/images/modules/items/Metu_konkurss_Sarunu_procedura_EXPO2015_grozits_07082013.pdf

Metu konkursa pretendentiem savā piedāvājumā bija jāiesniedz arī izmaksu tāme - skatīt 4. punktu un 4.5. apakšpunktu.

Tātad, visiem žūrijas locekļiem (skatīt 6. punktu nolikumā par žūriju, kuras priekšsēdētājs bija Juris Pūce) tā kā vajadzēja ar tāmi iepazīties, vai ne?

Tāpēc mulsinoši liekas Pūces teiktais delfiem, ka: "Paspēju piedalīties konkursa metu izskatīšanā, bet, kādas tieši izvēlētajiem kandidātiem bija finanšu tāmes, nezinu, tas jājautā Ekonomikas ministrijai, tajā laikā amatu jau biju pametis," portālam "Delfi" saka Pūce: http://www.delfi.lv/news/national/politics/expo-skandals-rikotaji-noliedz-skerdesanu.d?id=45490696

Jautājumi:

1) vai metu konkursā tika iesniegtas tāmes(nolikumā taču tā tika prasīta)? Ja iesniedza, tad kā ir iespējams, ka Pūce ar uzvarējušo pretendentu (ar kuriem EM pēc tam turpināja sarunu procedūru) tāmēm neiepazinās, ja jau viņš bija tas, kurš vadīja šī konkursa žūriju? Jo Pūce bija amatā no šī konkursa izsludināšanas līdz rezultātu paziņošanas brīdim (30.09.2013.) un vēl mēnesi pēc tam. EM viņš bija pametis trīs nedēļas pirms tika noslēgts līgums ar komandītsabiedrību Expo2015, bet ne metu konkursa laikā, kad tika izvēlēti un paziņoti uzvarētāji, ar kuriem turpina sarunu procedūru par līguma slēgšanu.

Upd. - Ar metu konkursā iesniegto tāmi (kā tomēr atklājās) viņš bija iepazinies, bet ar finansu tāmi kā EM sekretārs ne - finanšu tāmes metu konkursa uzvarētāji iesniedza 9. decembrī - Pūce bija prom no 27. novembra.

Attiecībā par metu konkursā iesniegto tāmi - konkursa žūrijai bija pienākums pēc šīm tāmēm novērtēt vai projekts ir reāli realizējams par tādu naudu vai nav (10 punktus (augstākais vērtējums) varēja dabūt tad, ja žūrijai "Ir pārliecība par iespēju realizēt Meta piedāvājumu par dalībnieka piedāvāto aptuveno līgumcenu, kas nepārsniedz Nolikumā noteikto maksimālo līgumcenu."). Interesanti, cik punktus saskaņā ar šo kritēriju piešķīra komandītsabiedrībai.


2) vai slēdzot līgumu ar komandītsabiedrību Expo2015 viņu finansu tāme, parakstot līgumu, atšķīrās (izmaksu ziņā) no tās, kuru viņi iesniedza metu konkursā? (šis joprojām aktuāls jautājums).


Vēl, kas mani fascinē: nolikumā minēts, ka:

"Metu piedāvājumiem jābūt izstrādātiem, ievērojot Latvijas ekspozīcijas Expo Milano 2015 realizācijas kopējo investīciju budžetu (ieskaitot PVN):
1) maksimāli pieļaujamās investīciju izmaksas – 1 700 000 LVL;
2) maksimāli pieļaujamās paviljona ekspluatācijas izmaksas – 1 600 000 LVL.
Minētajā investīciju budžetā ir ietvertas maksimālās kopējās projekta realizācijas izmaksas būtiskākajās izmaksu pozīcijās, tai skaitā būvniecības izmaksas, kas nav šī iepirkuma priekšmets."

Līgumu ar komandītsabiedrību Expo 2015 noslēdza par 2 353 813 latiem (jeb 3 349 174 eiro), ieskaitot PVN. Būvniecībai palika mazliet zem miljona. Īpaši fascinējoši tāpēc, ka RBS Skals paprasīja tos 6.02 milj. EUR, bet Paolo Beltrami S.p.A" - 6,22 miljonus EUR. Njā, alkatība mazliet iegrieza.

Un vēl "nedaudz" tas, ka EM būvniecības iepirkuma konkursu izsludināja tikai nieka 10 mēnešus pēc tam (23.09.2014.), kad bija noslēgusi līgumu ar komandītsabiedrību Expo2015 (27.12.2013.).
 

vācu problēmas @ 21:20

[info]juuuda:
Frage: soll ich doc martens schuhe kaufen, oder sind diese Schuhe Nazihaft? ich find die richtig schön!
ich find doc martens schuhe voll süß, aber meine Mutter sagt, dass diese Schuhe Nazi Schuhe sind. Ich haße Hitler, aber ich liebe diese Schuhe...denkt ihr ich kann die kaufen? Sind das überhaupt Nazi schuhe?
 

*** @ 20:25

[info]zveerens, posting in [info]unsend:
Tas, ko es nesaprotu, ir - kāpēc mums viss nav tā viegli, "vienkārši?
Kāpēc Tu ne reizi neesi pateicis, ka gribi mani satikt. Un kāpēc mēs nekad neko nesarunājam - viss ir itkā spontāni, nejauši.
Tu piezvani un pat nevari pateikt, ka gribi mani satikt. Tas ir jāpasaka man. Bet, kad satiekamies, viss, protams ir mīļi, jauki, silti.

Kas mainījās starp sākuma un to, kā ir tagad?

Sākumā mani sajūsmināja, ka Tu, vīrietis, kurš ir gandrīz divreiz vecāks par mani - gudrs, lielisks, veiksmīgs - esi tik aizrāvies ar mani, Tava sajūsma, puiciskais satraukums, Tavs skatiens un tas viss - šķita, ka Tu vairs nespēj kontrolēt sevi.
Un tad notika tāds kā "klikšķis" - nezinu, kas notika Tavā galvā. Bet pēc tam viss mainījās.

No malas varētu šķist - klasika - vecāks vīrietis, jauna meitene - tas viss noteikti ir tikai sekss vai arī kaut kas no sērijas "atradusi sev bagātu veci". Bet viss izrādījās pavisam savādāk. Un, šķiet, man būtu daudz veiglāk saprast visu notiekošo, ja tas tiešām būtu "tikai sekss". Bet - mums taču pat nav seksa!!!

Pirmajā mūsu tikšanās reizē Tu biji gatavs mani paņemt. Burtiski. Uz vietas. Un to neslēpi. Tas viss bija tik primitīvi un mežonīgi. Un man tas patika. Es biju tik ļoti noilgojusies pēc kā tāda. Pēc šīs reizes es Tevi tādu vairs neesmu redzējusi.
Es nezinu, kas notika. Vai es izrādījos pārāk forša, lai mani tā vienkārši izdrāztu?
Pēc tam Tu kļuvi tik maigs un uzmanīgs ar mani. Tu apzināti "bremzēji" mani, kad gribēju būt kaislīga. Viss kļuva tik lēns un mierīgs. Un šobrīd es pat vairs nesaprotu, kā man izturēties gultā. Tas viss mani mulsina. Un arī tas, ka viss ir jauki, mīļi un jā - bez seksa. Es atkal jūtos noilgojusies pēc kaut kā kaislīga un ātra un jā - primitīva. Gulta ir vieta, kur es vienmēr esmu jutusies brīva un bez kompleksiem. Bet šobrīd ar Tevi es jūtos TIK nedroša... nebrīva. Kā mazs, mežonīgs zvērēns, kuru Tu būtu ieslodzījis.

Pēc tā klikšķa, kas ar Tevi notika. Tu kļuvi vēl mīļāks un jaukāks pret mani, kopā esot. Bet tajā pašā laikā, brīžos, kad neesam kopā - Tu šķieti tik vēss un neieinteresēts. Itkā Tu speciāli turētu mani pa gabalu. Tu nekad nesaki, ka gribi mani satikt vai, ka esi sailgojies. Tu nekad napajautā, ko tādu, kā citi normāli, vienkārši cilvēki, piemēram: "Ko darīsi brīvdienās? Satikamies? Vai aizbraucam tur un tur?" NEKAD.
Tu itkā nespēj izteikt šos vārdus. Un es to nesaprotu.
Tu piezvani un minstinies, ir pazudusi Tava sākotnējā bravūra. Tu vairs nesaki - atnāksi pēc darba ciemos? Kā tas bijs sākumā. Ir tāda sajūta, ka Tu vairs nespēj izteikt šos vārdus - ka gribi mani satikt.
Bet es jau zinu, ka Tu brīvdienās piezvanīsi un gribēsi satikties, tikai tas, visticamāk, būs jāpasaka man pašai. Protams, mums nekas nebūs sarunāts, kā jau vienmēr.

Un nu jau man ir bail pašai Tev rakstīt, jo ir sajūta, ka uzbāžos vai traucēju. Vai, ka garlaikoju Tevi. Vai, ka pateikšu, ko muļķīgu un Tev tas nepatiks.
Tas taču nav normāli. Nu nav tā jābūt.

Kas tas par murgu? Es to nesaprotu.

Mēs pavadījām kopā svētkus, divatā. Mēs pavadam kopā brīvdienas. Tajos brīžos viss ir kā mazā idillē. Tik ļoti tuvu viens otram un tajā pašā laikā tik tālu.
Un tad Tu pazūdi uz vairākām dienām un nedod nekādu ziņu. Vai arī vienkārši neatbildi uz manu vēstuli vairākas dienas. Un varētu jau atkal teikt - "tas jau tikai brīvdienu sekss" - bet nav taču pat seksa.

Pa šo salīdzinoši īso laiku es jau esmu pieņēmusi un pieradusi pie tā, ka ik pa laikam nozūdi, jo zinu, ka pēc brītiņa atkal parādīsies. Un mēs varēsim dienu vai divas "patēlot" laimīgu pāri. Jo es taču pati esmu izvēlējusies Tevi. Neviens mani netur. Mana izvēle ir būt ar Tevi tieši šādās attiecībās.
Bet, jo vairāk es sāku mīlēt sevi, iepazīt sevi, jo vairāk mani pārņem domas, ka šis viss ar Tevi man nav veslīgi. Ka es tomēr vēl neesmu ne tik stipra, ne gudra, lai spētu dzīvot ar šādu neskaidrību. Un, ka patiesībā, es nespēju pieņemt šo visu, kā mums ir. Tu taču mani neprecēsi, nedz arī mēs būsim ta pa īstam kopā, vai ne?

Kas īsti es Tev esmu?
 

(bez virsraksta) @ 19:42

[info]sintetika:
man ir aizdomas, ka laba humora izjūta nevar pastāvēt bez traģisma izjūtas
 

janvāris @ 19:34

[info]inese_tk:
Tags: ,

sen nav nekādas bildes bijušas, ne? bet es eckursejā pēdējo reizi biju augustā (šņuk), mans fotoaparāts lēnām mirst (un mani ar savu uzvedību kaitina) un es vispār daudz sēžu mājās. bet, eckur varat pastīties uz zirdziņiem putenī - zirgu ziema )
 

Ko es šodien nopirku @ 19:20

[info]porcupine:

Kefīru ar lepnumu no Latvijas laukiem. Bail dzert, sabāž tur visādas piedevas, es jau tāpat lepna.
 

... kas? ... realitāte? ... @ 17:32

[info]nomirusi:
Bļ*, DURA!

Tikko ieslēdzās kaut kāds reality check. Un aizgāja kā pa strīpiņu. Un tad gribas lamāties dikti un daudz uz sevi. (Tas gan nenozīmē, ka es būtu pārtraukusi sev patikt, ja!) Nu bāc, tāda Dura. (Jā, ar lielo burtu.) Tāāāda Dura...

Nu neko. Atceramies atkal, ka ir jāēd (un zāles jādzer), ka lietas ir jādara (darīt... such wow), temats šim mēness ciklam ir vēl jo vairāk aktuāls, meditāciju arī neviens nav atcēlis, derētu tā kā zeķes uzvilkt, jo no paša rīta salst basās kājas, un prioritātes, prioritātes... jobanās mauku piedrāztās klhem... tas ārkārtīgi būtiskais reālās dzīves aspekts - prioritātes. Jā, šobrīd komunikācija ir samērā svarīga prioritāte, bet ir dažas $%^&*~!@#$% svarīgākas lietas. Un diskusijas cibā pilnīgi noteikti nav tā komunikācija, kura būtu svarīga kaut jebkādā veidā, i bitīt ārā! Turklāt es sapisos vienā lietā, kur vajadzēja vairāk realitāti piečekot. Un turklāt jau nedēļas beigas. Un garīgajā tēmā arī ir vairākas izdarāmas lietas.

Tā ir savā ziņā atkarība, ar kuru cīnos, šī nerealitātes izjūta, kad pazūd saikne ar realitāti. Bet nekad nebūtu domājusi, ka forša komunikācija ar cilvēkiem būs tas, ka pavilks un iemetīs tajā nerealitātē. Bet pēdējā laikā sastapti/iepazīti/atjaunots kontakts ar superīgiem cilvēkiem. Akdieniņās kā tagad turos neieslīgt tajās domās. Mierīgi. ... Bet tas cilvēks, jau gandrīz sarunājām uz vasaru to, bet tas cilvēks ir ar to domu kopumu, kas mani ar interesē, bet atkal tas cilvēks izrādās ir tāds un tas ir forši, bet tas cilvēks tomēr izrādās ir satiekams, bet uz to cilvēku es turu nepamatotu aizvainojumu, satikšu tad un.........lt uh eSGDKH Dsdj sgd G mIERĪGI.

Es zināju, ka seriālus skatīties es nedrīkstu. Bet ko darīt ar cilvēkiem? It īpaši tādēļ, ka BEIDZOT es viņus vēlos sastapt. (Un vajag.) Heh, laikam jau struktūra, prioritātes un definēti laiki, kad un cik ilgi var vandīties pa nerealitāti. Tā nerealitāte ir forša, tā ir mana narkotika. Hmm... un atkal varētu sameditēties uz to superīgi kaifīgo sajūtu... hmm...
BET kontrolētos apstākļos. Vot.
A savadāk - pēkšņi attopies un lamā sevi pa duru. :D

Eh, nu tāda dura, bet forša tomēr. Un varētu paveikt daudz vairāk, ja vien nebūtu tāda dura. :)
 

Pēc šodienas seansa @ 18:53

[info]begemots:
Jāsaka, ka es savukārt nesaprotu cilvēkus, kuri nesaprot "Birdman".

Tas ir, baidos, ka saprotu, bet ceru, ka nē.
 

(bez virsraksta) @ 18:43

[info]noisiite, posting in [info]n_komentari:
Šķiet, ka visur tu redzi tikai to, ko pati vēlies redzēt. Skaties, ka drīz velniņi nesāk rādīties un nav ārstēties jāiet.
 

uiņa @ 16:40

[info]jan09:
Strēlnieks - tas ir vēlviens zodiakāls pizģec. Strēlnieka personīgajam viedoklim jākļūst par patiesību priekš visiem, kas atrodas no viņa netālu. Stāsta to pat tad, kad viņam uzstājīgi iesaka to nedarīt vai arī vispār sola par to sadauzīt seju. Nedomā par to, ka uz viņu var apvainoties. Vispār, maita, ļoti veiksmīga zīme, kas nedaudz kompensē pastāvīgu naudas trūkumu. Strēlnieku, neskatoties uz muldēšanas caurejas nosliecēm, mūzīgi piebaro un apsilda. Tas viss tikai tāpēc, ka viņš māk izlikties par mīlīgu, it īpaši, kad mute aizņemta ar ēdienu. Galvenais mīnuss - nekādīgi nevar aizvērties, stāstot citiem taisnību par visiem, tāpēc var izmuldēt lieku, par ko atkal var dabūt pa seju. Noslieces uz visām narkotiskajām atkarības formām, reliģiozu fanātismu, kas pēc idejas ir viens un tas pats. Labsirdīgs, bet huj to uzreiz sapratīsi.

/pateicība autoram!
 

(bez virsraksta) @ 18:35

[info]platformene:
Es nolēmu kā būs. Tad pēkšņi kārtis arī tā nolēma.
 

(bez virsraksta) @ 18:10

[info]samta:
Tags:

Šis gads arī ir jauks, citādi jauks un vēl citādi jauki man paliek, atceroties pagājušā janvāra beigas. Tas tik bija viens liels piiiiādzīvojūūms. Tik liels, ka laikam jau gada sākumā izsmēlu visu gadam paredzēto piedzīvojumu limitu un vajadzēja palikt stāvoklī, lai turpmākos mēnešus dzīvotu pieticīgāk :)
 

pārlapojot pagājušā gada RL @ 18:15

[info]indulgence:

RL: Es biju Ņujorkā, kad stājās spēkā smēķēšanas aizliegums restorānos. Kādu kaitējumu tas nodarījis sociālajai dzīvei?
Frana Lebovica: Milzīgu! Blumbergs to aizliedza, bet es viņu kaut kur satiku un jautāju: "Vai jūs zināt, kā sauc to, ka cilvēki sēž bāros, smēķē, dzer un sarunājas?" Viņš saka: "Kā?" Es viņam saku: "To sauc par mākslas vēsturi. Lūk, tā. (..) Restorāns iz privātīpašums, tas nepieder valstij. Ja kāds nopērk restorānu un cilvēki tajā grib smēķēt, viņiem būtu jāļauj to darīt. Ja jums nepatīk sēdēt starp cilvēkiem, kas smēķē, tad nenāciet iekšā. Tā es domāju. (..) tas izraisa neiedomājamu pašapmierinājumu. Vienīgie cilvēki, kurus amerikāņiem tagad ir atļauts neieredzēt, ir smēķētāji. Cilvēkiem ir milzum daudz visādu aizspriedumu, taču tos nav atļauts izpaust. Bet smēķētājus ienīst drīkst. Es to skaidroju tā, ka pretsmēķēšanas noskaņojums ir aizstājis prethomoseksuālisma noskaņojumu. Tie ir samainījušies vietām. Manā jaunībā homoseksuālisms faktiski bija ārpus likuma. (..) Tagad to pašu var teikt par smēķēštājiem. Ielās uz viņiem kliedz, tāpat kā kādreiz kliedza uz homoseksuāļiem. (..)

Via: Ar Franu Lebovicu sarunājas Arnis Rītups. // Rīgas laiks., 2014., augusts, 47. lpp.

Fran Lebowitz on Smoking: https://www.youtube.com/watch?v=aGcG7e03Nts
 

Also, Fursday! @ 18:04

Kaķurdiena, jenots edišen @ 17:56

(bez virsraksta) @ 17:37

(bez virsraksta) @ 10:23

[info]mazeltov, posting in [info]n_komentari:
Varbūt labāk vienkārši baznīcā svecīti uzliec?
 

pick up (the pieces) @ 17:03

[info]saules_baterija:
Mūzika: The National

Reiz (vakar) nosolījos sarakstīt grāmatu, kurā iekļaut fantastiskākos un neiedomājamākos savā dzīvītē sadzirdētos pick-up line. Pagaidām (līdz mani šeit sameklēs topošais izdevējs) aprobežošos ar bloga ierakstu.  

Tātad, tai mazajai saujiņai cilvēku, kuri mani pazīst (un visiem citiem, kuri lasa manus vārsmojumus soc. tīklos) ir skaidri zināms, ka mans otrais vārds ir nevis "Smaida", bet gan "Liksta". Tādēļ man, pamatojoties bārā izskanējušā citātā "ar tevi sāk runāt cilvēki visvairāk random vietās" un mudinājumiem kādreiz beidzot kaut ko uzrakstīt, šķiet tikai ģeniāli aprakstīt variantus, kādos cilvēki ar mani iepazīstas/komunicē.

 

Kad man vēl bija draudzene (tas ir, tajā vienā vakarā, kad viņa bija pašķīrusies no drauga), gājām uz Vecrīgu meklēt to viņas bijušo. Viss beidzās fantastiski - viņa atrada savu puisi un alkohola uzplūdā palika pie viņa, kamēr es četras stundas meklēju ceļu no Ūsām līdz Pērlei, pa ceļam kā nejuši, tā neapzināti piesavinoties 49 Narvesen uzlīmes, par tādu eksistenci uzzinot tikai pirmdienas dienā, fizikas klases pirmajā solā cītīgi skaitot, vai man pietiks pusdienu naudas, lai nopirktu sev tinamo tabaku. 

Stāsts, protams, nebija par to. Vienā šī vakara punktā nonācām tādā jaukā un vispār ne narkomānu iecienītā vietā kā Space Dog, kuras tālākajā nostūrī mana tā vakara kompānija sazīmēja bijušā drauga labākā drauga aprises. Tā kā bijām ne tikai ar izskatu, bet arī ar prātu apveltītas daiļavas, nolēmām, ka labāka uzmanības pievēršanas veida par 'divas meitenes bučojas' nav un nebūs. Nesanāca. Toties pie mums pienāca četri mana tēva vecuma jaunieši ar nepārvaramu vēlmi dejot. Tajā jaunībā vēl nebiju dabūjusi pa seju no krieviem savas bravūrīgās mutes dēļ, tādēļ skaidri un gaiši paziņoju, ka es ar krieviem nedejoju. Tas, protams, pārvērtās argumentētā diskusijā, kurā es vēl un vēlreiz atkārtoju savu skaidro un gaišo paziņojumu, savukārt jaunieši centās pārliecināt mani, ka viņiem šāds slāvu akcents vien tādēļ, ka studē Stokholmā un atbraukuši uz Latviju brīvdienās. 

Nav tā, ka mana atmiņa toreiz (un jebkurā citā reizē) strādāja uz procentiem simts, bet vienā mirklī izskanēja "bet mēs esam atbraukuši no Stokholmas un gribam pirms prombraukšanas padejot ar skaistām latviešu maukām". Tā kā mutes izmērs bija iespaidīgs arī manos 16-17, pratu pateikt ko tik skaistu un sievišķīgu kā: "Piedod, es mēģināju pieklājīgi, bet es ar tevi nedejošu, jo tu esi vecs un neglīts, un p*s lūdzu nah*j". Tavu laimi, paklausīja arī.

 

Runājot par vecumu (un nevis manām attiecībām), reiz Mārtiņam bija vārda diena. Kā jau muzikālā kompānijā pienākas, gaviļnieks kļuva par klavierspēlmani bāra "Ala" telpās, kamēr es atklāju, ka priekštelpā esošās klavieres "Україна" ir vēl sliktākas kā demokrātiskā situācija viņu valstī. 

Vēl mēs tajā vakarā attapāmies Rockcafe karaokes nostūrī, dziedod Lilioma dziesmu. Pirmajās rindās izteikti aktīvi, ik pa laikam kaut ko novelkot, dejoja vīrietis mana vectēva (ja vien viņš būtu dzīvs) vecumā. 

Kā jau katram sevi cienošam jaunietim zināms, uz deju grīdas paliek tikai gods un kauns un tādēļ arī šis vectēva gada gājuma jaunēklis (lai gan es nebrīnītos, ja viņam piemestos kaut kāda bruka un viņš tur arī paliktu) nolēma dalīt ar mums savu laiku pīpētavā. Šī situācija gan neietērpj koļīšanas mēģinājumu skaistos vārdos, bet jau pats fakts vien, ka vecs vīrietis lūdz manu vārdu un telefona numuru, ir kaut kas, ar ko lepoties, un, ko stāstīt mazbērniem (kaimiņa, savu man gan jau nebūs). 

Situācija atrisinājās fantastiski, manas smadzeņu šūnas un lokanā mēle safabricēja, ka esmu kaislīga kristiete un savu identitāti nepazīstamiem cilvēkiem neatklāju, jo, ja dieviņš būs lēmis, tad mēs noteikti vēl kādreiz tiksimies. Kad sarunbiedrs paziņoja, ka dieviņa nav, dikti apvainojos un aizgāju precīzi pusotru metru tālāk samainīties kontaktiem ar kādu izskatīgu studentu no Vācijas.

 

Turpinot ar studentiem, tajā pašā vakarā nokļuvām arī Islandes studenta uzmanības lokā, kas beidzās ar fanastisku piedāvājumu, ka viņš īrē manu dzīvokli kopā ar mani. Tavu brīnumu, bet arī šis jaunēklis bija gana vecs, lai atminētos, kad parādījās krāsu televīzija vai baloža pastu nomainīja telegrammas.

 

Un vispār, ārzemnieki ir tāda kolosāla suga. Visiem kā vienam šķiet, ka drīkst piesēst pie meiteņu galdiņa un censties savus ārējos muskuļus bāzt meiteņu mutēs. Tā vietā, lai vārdiski un absolūti nepieklājīgi aizsūtītu cilvēkus ellē, parasti cenšos ieskaidrot, ka vaina ir manī, nevis viņos. Nesen kaut kad paziņoju, ka man puiši itin nemaz neinteresē, un, lai viņš sameklē kādu citu. Tas beidzās ar  "it's fine by me" no viņa puses un padsmit minūšu garu lekciju par sieviešu tiesībām izvēlēties, ar ko gulēt un ar ko - ne no manējās, stāstu papildinot ar feministu teorijām un apgalvojumu, ka viņš nevar sevi dēvēt par vīrieti, ja ir vien nezvērs, kuram galvenais ir nopisties, itin nemaz neinteresējoties par sabiedrotās interesēm. Kamēr ar prātu apveltītie draugi bija paspējuši veiksmīgi pamest telpas, es viena stāvēju istabas vidū un skaļi kliedzu par homoseksuāļu tiesībām. Vēl viens skaists stāsts pūra lādē, kuru vēstīt (kaimiņa) mazbērniem.

 

Kad es vēl mācījos mūzikas skoliņā, man bija jāstāv salīdzinoši vientuļa ceļa malā pamestā pieturā. Vēl pirms biju nokļuvusi līdz pieturai, man blakus apstājās mašīna, kura aicināja iekāpt un visu laiku man skaidroja, ka nekas slikts jau ar mani neotikšot. Puspamesta šoseja, kura stiepjas blakus mežam, gan paredz kaut ko pilnībā pretēju, tādēļ teicu, ka man ir 14 un mamma neļauj runāt ar nepazīstamiem cilvēkiem. Laužoties un tielējoties tikām līdz automašīnas vadītāja izteikumam "Es teikšu godīgi, man vakar palika 40 un es jūtos bēdīgs un vientuļš, lūdzu sastādi man kompāniju". Prātiņā tajā laikā man bija kādi gadi trīs, tādēļ izlēmu, ka šis ir citāts, pēc kura drīkst kāpt iekšā svešā mašīnā. Lai kaut kā nebūt ievietotu mašīnā ģitāru, atvēru tumši zila busiņa aizmugurējās bīdāmās durvis, kas tajā mirklī likās pilnībā normāli un arī neskrēju pretējā virzienā, kad pamanīju tur segas un āmuru. Stāsts beidzās laimīgi - neskatoties uz to, ka 10 min garā ceļa laikā vadītājs sāka dzert balzāma kokteili un mašīna neuzraudzīta iebrauca pretējā joslā, es pat paspēju uz savu ģitārspēles nodarbību.

 

Atkāpjoties no atkāpes un turpinot Vecrīgas stāstus - ir viens tāds bārs ar garšīgu alu un dzimumiem nenodalītu tualeti. Un es tā mierīgi mazgāju rokas, kad pamanu, ka uz manām (neeksistējošām) krūtīm diezgan uzkrītoši skatās pie blakus izlietnes stāvošs vienaudzis. Pieļauju, ka tā bija mana wtf sejas izteiksme, kura lika viņam pār lūpu pārspļaut "kaklarotas ir tik ļoti fucked up". Tā vien mēle niezēja paziņot kaut ko par narkomāniem, bet alus, kas cirkulēja manos asinsvados, pasteidzās priekšā un paziņoja: "protams, es zinu!" Tad turpinājās kaut kas par to, ka manu matu izlaišana vien kaut ko nozīmējot un tādēļ es pametu gan tualeti, gan bāru. Un pamodos blakus puisim, kuram jau divus gadus ir uzticama draudzene.

 

Tajā pašā vakarā manai skaisto puišu kompānijai, kuriem nesu vārda dienas kūku, pievienojās kāds viņu internacionālās skolas students, kuram laikam (un pilnībā aplami) šķiet, ka ir baigais donžuāns un izteikti nostabilizē savu spēcīga vīrieša ampluā, ja bārā dzer līdzpaņemtu šņabi no pudeles un stāsta, cik ļoti sadzēries viņš ir.

Atvadoties viņš paziņoja, ka "I believe this is our last goodbye". Tā kā dzēruši ārzemnieki ne gluži ietilpst manā kategorijā 'sapņu vīrietis', neko vairāk par "ok" nespēju izspiest pār savām lūpām. Nākamais solis no dzēruša un iedomīga kretīna: "Just ok? Are you serious? Just look at me!" Mans mērs bija pilns, jo viņš izskatījās kā tāds Černobiļai sprādziena laikā tuvu stāvējis cilvēks, un nekas nav pretīgāks par bez iemesla iedomīgiem cilvēkiem, un arī visiem citiem iedomīgiem cilvēkiem. Paziņoju, ka "well, now this really is our last goodbye", kam sekoja viņa stāstīšana visiem, kuriem nav slinkums klausīties (vismaz trīs reizes katram), cik 'fucking cold' es esmu.

 

Kad sirsniņa man saka priekšā, ka bāros es jau jūtos kā otrajās mājās (patiesībā pirmajās, bet nebūtu jau pieklājīgi publiski atzīt, ka man nav māju), mēdzu aiziet uz teātri, operu vai kādu mākslas galeriju. Trešdienas vakarā tāpat vien devos uz operas namu, kurā var starot par orķestra dzīvo mūziku vien. Vīrietis pie durvīm ne tikai izteikti uzkrītoši vēroja, kā es smēķēju 10 min pirms izrādes sākuma, bet arī pasteidzās atvērt man durvis, pavaicāja, kā es tik nepieklājīgi nesagaidīju savu kavalieri.

Man uz pieres rakstīts, ka neizskatos gana pašpietiekama? (es pilnībā ticu, ka jā, bet ētikas mācībā nemācīja neaizrādīt citu cilvēku trūkumus?)

 

Tad vīrietis ap zeltaino pusmūža krīzes vecumu (ja vien tas vecums ir kādi 30-50, es tiešām neredzēju, bija tumšs) piedāvāja uznest riteni uz manu dzīvokli.

Kad es nesu savus 17 kg ar kokli, man paziņo, ka "šādi jūsu dibens izskatās lielāks" un lūr uz mani kā raganu, kad neesmu gracioza kā balerīna sabiedriskajā transportā, bet, ja jāpalīdz pārstumt riteni pār slieksni, tad, protams, nav grūti palīdzēt.

 

Kad vienam puisim reiz atdevu viņa dzīvokļa atslēgas, kuras manā somā nostāvēja kādus mēnešus divus, stāstīju par to, kā viegli (reiz simts) iereibusi biju nopietnā sarunā par fotogrāfiju. Garāmgājējs piestāja uzpīpēt, paklausījās manas kolosālās vārsmas un pasludināja mani par sava nākamā pasākuma oficiālo fotogrāfu, jo esmu maziņa un meitene.

Ja tas tiešām notiks, iemainīšu savu iPhone pret Nokia un uztaisīšu melnbaltas vintage bildes.

 

Jāatzīst, ka nav tā, ka man uzmanību pievērš tikai vīriešu dzimtes pārstāvji. Ejot mājās pirms 22:00 vakarā var gadīties paiet garām kompānijai, kurā ir divi veci kungi un viena veca dāma (vecs = 35+), visi puslīdz kliņķī. Sauciet to par sieviešu saliedētību, bet tik kolosālu ieteikumu ne reizi mūžā vēl nebiju saņēmusi: "Neņem mutē, ņem starp kājām - vairāk vietas!"

 

Ar brāļa draudzenēm, savukārt, iepazīstos īpaši draudzīgi un pretimnākoši - atnāku mājās pēc darba, nu tā, ap 1:00 un dzīvoklī ir baigi laba ballīte. Kamēr viens guļ ar galvu podā, meitene staigā pa dzīvokli, kliedzot virsū puisim: "Man mēnesī ir vairāk seksa kā tev visā mūžā!"  Vai gan Grieta spēj paklusēt šādā situācijā? Itin nemaz. Aptuvenais dialogs:

"Es ar tādām lietām nelepotos"

"Ko tad man darīt? Ļaut, lai man dirš virsū un neko neteikt pretī?"
"Nu bet nejau paziņot, ka esi ma*ka"

"Kas tu vispār esi un ko tu te dari?"

"Es te dzīvoju"

Un tad es aizgāju prom, paziņojot, ka lai viņi nemaz nemēģina poda mīļotāju ieslēgt tualetē un paši aiziet ballēties, jo tualetes durvis, tāpat kā dzīvokļa, ir slēdzamas no iekšpuses. Drama queen me.

 

Labāko pietaupot beigām, vienas piektdienas ballītē, kurā ierados vien tādēļ, ka man tuvu stāvošs cilvēks lika mūziku (lasīt: bez maksas varēju dzert visu, ko vēlos), iepazinos ar puisi, kuram, pasakot savu vārdu, dzirdēju: "Es tieši nesen pētīju lauksaimniecības statistiku - Latvijā ir kādas 3000 govis ar vārdiem "Gauja" un "Strauta", bet ar vārdu "Grieta" ir tikai kādas 700!"

 

Pateicos par uzmanību, no sirsniņas atvainojos par laika kavēšanu un vēlo patīkami kolosālu dienu, vakaru un rītdienas rītu!

G.

 

(bez virsraksta) @ 16:55


Nepabeigtā dienasgrāmata