Nepabeigtā dienasgrāmata


30. Septembris 2020

un cik no jums ieņem vadošus amatus? @ 11:54

[info]covid_19:
turpinot aizsākto tēmu - tātad, dārgās feministes, cik no jums ieņem vadošus amatus, nu tieksim, kur jāvada ir vairāk par vienu padoto?

būt sev par galvu un vadīt pašam sevi ir interesanti, bet par to citreiz.

ja izdosies un būs atsaucība vismaz kā iepriekšējā pukstā, pārbaudīsim teoriju, ka aizņemti cilvēki cibās nesēž, bet cibās feminismu ceļ tikai frīlanceri, kuriem tāpat darīt nav ko ;)
 

(bez virsraksta) @ 11:49

[info]roncijs:

aizgāju gulēt piecos, jo skatījos asv prezidenta kandidātu debates. nu, ne tikai, līdz trijiem haltūrēju pusstundas līmeņa mājasdarbu, un 1:10am pārspridzināju veļuka.. kameru/riepu? hujz, abās pa lieliem caurumiem. jāmeklē, kur pirkt veļukam riepu, galīgs besis to darīt.

atminos tieši vienu epizodi no sapņa, un vispār, labāko, kas vispār dzīvē var notikt. nebija vairs laika aizdomāties, jo pamodos 20min agrāk, nekā vajadzētu iziet. izgāju 10min vēlāk, nekā vajadzētu iziet. bet nekas traks, iestāde arī bišķi nokavēja. makrona (ja kāds šo lasīs 2045. gadā - francijas prezidents emanuēls makrons apciemo rīgu, viņam par godu pat ir nopirkts viens jc deaux stends tieši pretī franču vēstniecībai)
 

(bez virsraksta) @ 11:39

[info]lilja_brik:
joprojām nav visi vārdi, kā par to runāt. kaut kā arī negribas vairs skatīties uz cilvēkiem ārējām acīm. ar ārējām acīm var redzēt banālu baru, viltus dziednieku un ekstātisko meditāciju primāro auditoriju, kas izmisīgi baidās novecot, alkst būt neatvairāmas, mistiskas, bet baiļu bloki ir uz visām locītavām un čakrām, tāpēc sanāk tikai tādi kārni tramīgi putnubiedēkļi ar franču manikīru... apkārušies ar grabuļiem. ar iekšējām acīm varētu novērot arī ievainotus, sevī ierāvušos mazus bērnus, svēto, nevainīgo tiekšanos pēc drošības, īstas mīlestības, saplūsmes. mīlestību pret dabu, dzīvniekiem, bērniem, labu ēdienu, skaistu apģērbu, un alkas arī palīdzēt citām, dot dziedinošus vārdus ... kombinējot šīs lietas sanāk piemēram tādi PR spoki, kā slavenā latviešu šamane INININ, kura labi ir izstudējusi gan tradīciju gan ārstnieciskos augus, un gan jau viņai ir arī personiski izdevies sevi dziedināt, un es ticu, ka šamaņi viņai ir teikuši to, ka viņas ceļš ir stāstu teicējas ceļš, jo teikt viņa māk, viņai būtu labi tikai turpināt sniegt intervijas, tomēr stāstu teicējs nav redzamo un neredzamo pasauļu savienotājs, jo tur ir jāstrādā citā līmenī, kurā mēs visi varam nokļūt, bet ne visi spējam tur vest līdzi citus, varbūt viņa nav ieraudzījusi, kas ir realitāte un kas ir teksts, tiem, kas labi pārvalda valodu, ir šī bīstamība, diemžel viņa ļoti grib būt kruta šamane. ir izdarījusi visu, uzšuvusi dizaina apmetņus sev un savām palīdzēm un ielikusi dredus, bet enerģija neplūst. dažiem dīdžejiem ko zinu enerģija plūst labāk. toties tas, kas plūst, ir pasīvā agresija, redzot sev apkārt sēdošo sieviešu apli, kuras ir tieši tādas, kādai viņai ir visvairāk bail būt. "meitenes, nesēdiet tik taisni un kārtīgi. īsta sieviete lamājas un atraugājas". laikam visvairāk mani izbesīja šī neatvērtība diskusijai, plaisa starp sevi un citām, sarunas stils, ko varētu apzīmēt par "female mansplaining". es teiktu, šāds formāts attaisnojas vienīgi tad, ja pašpārliecībai ir pamats; ja mūsu priekšā stāv manifestore (HD), jo, pirmkārt, viņai reāli ir jauns saturs, ne tikai sarunas tēzes, par kurām gribas padiskutēt. otrkārt, viņa nav radīta sarunām, viņas enerģētika ir noslēgta un caursitoša. bet šī iespējamība ir, es teiktu, aptuveni 10%. kopsavilkumā, es nedomāju, ka (jebkādu) pulciņu vadītājai ir jābūt apgaismotai, "jaudīgai", ar burvju spējām vai 100reiz gudrākai par citām - priekšā var stāvēt un grupas procesu var veidot jebkura. bet tas jāveido atbilstoši posmam, kurā pašlaik esi tu pati, un atbilstoši savai aurai. ja tev ir svarīga satikšanās, atzinība, kopīgs process, tad neveido savu prezentāciju tā, lai citu iespēja iejaukties būtu pilnībā izslēgta, slepeni bažīgi vērojot, vai kaut kas notiek vai nē. jo tā ir patriarhijas imitācija, nevis smelšanās no sievišķā spēka (lai arī kas tas nebūtu) avotiem.

es vēl paturpināšu.
 

(bez virsraksta) @ 09:24

[info]brittany:
man vienīgajai rādās besīgā aptauja? un telefonā nekā nevar nobloķēt wtf 🤮🤮
 

Jauni fakti - Karls Bilts patiesībā ir sociāldemokrāts @ 09:19

[info]adirred:
Hobijreportiere [info]heda atkal spridzina.

http://klab.lv/users/heda/229240.html

Es jau saprotu, cilvēkiem patīk sazvērestību teorijas un tā. Bet kā var cilvēkam visur rēgoties sociāldemokrāti - lūk, tas gan ir ja ne aizdomīgi, tad vismaz izklaidējoši gan. Tas, ka katastrofas brīdī premjerministrs bija Karls Bilts, tas kaut kā tiek piemirsts. Un ka arī viņš ir atteicies sniegt komentārus medijiem - tas jau vispār nav svarīgi. Jo galvenais uzdevums ir jebkurā situācijā lamāt "ļaunos sociķus"!

Piebildīšu vēl arī, ka hobijreportieres minētā "kapu miera traucēšana" nav nekāds jaunizdomājums, bet gan Zviedrijas likumos skaidri definēts noziegums, kas pastāvēja jau sen pirms "Estonia" katastrofas. 
 

(bez virsraksta) @ 10:03

[info]klusais_okeans:
septembri mierīgi varētu pārdēvēt par kultūras darbinieku izmocītības mēnesi, esmu pārsniegusi visus pārstrādāšanās rekordus, domas kļuvušas pavisam trulas un es pati kaut kāda dead inside. Nepārtrauktas strādāšanas režīms negatīvi ietekmē pašu darbu kvalitāti (kāds pārsteigums, Šerlok!) un tāpēc nav pat ierastā darbaholiķes gandarījuma. Pagājušajā nedēļā dažas dienas paņemu brīvas, bet diemžēl arī atpūta pagāja tādā piespiedu atpūšanās režīmā (aizbraucu ar telti pie jūras un bez maz tāds "dura, skaties jūrā, TAGAD!, elpo svaigu gaisu, izbaudi, kāpēc Tu neizbaudi!" režīms bez paliekoša iespaida uz emocionālo labsajūtu). Pēc šī visa laikam der tikai neproduktīva un nekvalitatīva atpūta, kas gan man sanāk vēl sliktāk par nepārstrādāšanos. Bet ko nu es, pati piekritu un apņēmos, taču būtu jauki, ja visi šie septembra kultūras pasākumi, kas proklamē saudzīgāku sadzīvošanu un pārdomātāku resursu izmantošanu, downshiftingu iekšiņās un āriņās, ievērotu šos principus arī attiecībā uz savu programmu eksponēšanu, nevis sabāztos vienlaikus neapmeklējamā un neuztveramā intensitātē. Jau atkal kaut kāds zombijkapitālisma karuselis, kurā norišu blīvums nomāc vēlmi un iespēju mākslas darbam un skatītājam satikties lēnā pārdomātībā, nevis histēriskā skrollēšanā turp atpakaļ. Nez kā to paspēj cilvēki ar normālām darba vietām un atvasēm, ja normāli un jēgpilni piedzīvot piedāvāto nespēju pat es, kurai tas ir vienīgais "darbs"?
Un tagad atkal no jauna jābūvē savi gausā laika mehānismi, cītīgi jāspodrina spogulīši, kas ārējās gaismas avotiem liek ieskaut iekšējo telpu un atdzīvina notrulināto prāta muskuļu spēju kustēties kvalitatīvi, dziļi, sinhroni. Kā pareizā elpošanā.
 

We're Awrctik Moankis and this is Eye Bet Yoo Look Good On Duh Danflow , Dont bahlief thee Ayhp @ 10:21

[info]pavisam:
Tags:

Tuvu histērijai meklēdama dziesmu, kas skan galvā jau otro dienu.
Izgriezusi uz kreiso pusi Jet daiļradi, jo šķita līdzīga šai:

are You gonna be my girl

Vajadzēja taču iedomāties, ka vairākiem jaunekļiem patīk skanēt kā astoņdesmito platēm...

bet you look good on the dancefloor

Varētu tagad pastrādāt, bet vairs joprojām negribas...
 

(bez virsraksta) @ 10:07

[info]ernuerna:
Wake up, me, sheeple!
Uzzināju šodien par tādu Jerusalema dance challenge. Un kas tas vispār tāds, un ka katra viena sevi cienoša Latvijas pilsēta tagad vienojas šajā dejas izaicinājumā.
Jo nu.. kāpēc gan nē...
 

.i..u. @ 09:07

[info]xaby:
Mūzika: City Girls

Šobrīd man apkārt notiek sliktas lietas, mašīna saplīsusi, viss kaut kas vispār negatīvs peld manā virzienā, laikam tāpēc, ka man darbā ir supernegatīva vide un viss negatīvais piesaista vairāk negatīvo. Vēl vakar bijušais priekšnieks uzraidija manā virzienā morālu pārmetumu kāpēc es aizgāju no vecā darba... Savā acī baļķi neredz, bet uz jūtām spiež. Davai algu man 1600 pēc nodokļiem, apdrošināšanu, darba apjomu, motivējošu vidi, labu amatu un es atgriezīšos. Maksājam nodokļus un domājām pa darbiniekiem, tad arī tie paliks. + visi viņi tur ir egoisti, viņi jau sen būtu izdarījuši to ko es tagad. Nav darbs mans laulātais draugs. Es jautā tomēr eju pretī un palīdzēšu ar dažām atskaitēm. Esmu nikna, ka mani šobrīd cilvēki apbižo. Dabūs iekšās visi kā viens!!!! Cik ilgi es varu būt normālā, kas saprot, ka cilvēkiem ir sūdīgi garīgie vai whateva kas pa šaizi.. Domājiet līdzi tam ko sakāt!!
 

(bez virsraksta) @ 08:00

[info]az:
where u gonna run to?
 

(bez virsraksta) @ 04:32

[info]neetiski:
Mūzika: Oneohtrix Point Never - Boring Angel

Kā man varēja tā paveikties?!?
 

(bez virsraksta) @ 03:37

[info]rkktzd:
Frāze no Klāva jaunās izrādes - "Verbāli virmo savā nodabā." - man liekas tīra elegance.
 

DOOM @ 02:11

(bez virsraksta) @ 01:22

[info]lidot, posting in [info]n_komentari:
bet es tāpat redzēju. :))
 

Histērisks prieks @ 23:48

[info]tethys_:
Šodien es izstiepu tādus muskuļus, kas bijuši nedabiski savilkti jau 30 gadus. Izjutu, ka mans ķermenis nav moku rīks un ienaidnieks. Vienkārši kustējos un jutu, ka... kustās? Es iepriekš domāju, ka nespēju apsēsties sev uz papēžiem dievlūdzēja pozā, jo man ir pārāk resnas ļeškas, bet mulsināja, ka bildēs pat daudz resnāki cilvēki var tā apsēsties. Man palika vairāki centimetri no papēžiem līdz dibenam. Pēc šodienas staipīšanās es tāpat vien apsēdos tādā pozā un... sajutu papēžus zem dibena. Man visi kāju muskuļi ir bijuši tik saspringti un savilkti VIENMĒR, ka savilktais muskulis vienkārši neļāva man saliekt kāju līdz galam.
Es tomēr varu taisīt špagatu, ja pareizi iesildos, varu taisīt VISAS jogas pozas, kuras agrā bērnībā varēju. Man nekas nekur nesāp un nepatīkami nevelk, izņemot to vienu sastiepto muskuli. Mans ķermenis kustās tā, kā es tam lieku, nevis ir brīži, kad man skolotāja saka - dari tā, bet es saku, ka nevaru, un man uzbļauj, ka tā "visi" var. Bet es taču nevarēju! Nu fiziski nevarēju izdarīt tās lietas, kas citiem ir normālas, lai gan kāpēc - tur man diagnozes vēl joprojām nav. Lai neatrautos papēdis no zemes varēju pietupties kādus 5cm. Dibens vienmēr uz atpakaļu, gurnus nekādi nespēju dabūt uz priekšu, kā vajag vēderdejām, skolotāja jau dusmīga, it kā es neklausītu, bet es taču nevaru! Un neviens nepaskaidro, ko man darīt, lai es varētu. Trakākajos krīzes brīžos man figūra bija tāda kā viktorijas laika kleita ar milzīgo, atšauto pakaļu. Vēders uz priekšu, dibens atpakaļ, visa mugura savilkta kā krampī, un man saka - iztaisno. Ej taču normāli. Nostājies pie sienas un pieliec muguru visā garumā pie sienas, un tā turies, bet man sajūta kā stingumkrampju slimniekam. Es NEVARU. Man ir dibens un pleci pie sienas, un tad milzīga šķirba. Un ja vēl tā būtu vienmēr, bet nē. Dažreiz izliekums mazāks, citreiz tik traģisks, ka mugura gandrīz lūst pušu, kad mēģinu staigāt. Vienu dienu varu noiet 20 km, citā 20m ir par daudz.
Un tagad, kad es klausos... nu jā, kā gluži traka, es klausos savos garos - pavadoņos. Tas ir pat pret MANIEM principiem, jo es vienmēr kā ragana, šamanisma praktizētāja teicu, ka veselības jautājumos jāklausa ārstiem un zinātniekiem. Ka nefizisko, piemēram, bungu sišanu, akmeņus, nekaitīgu dūmu kvēpināšanu - jā, lūdzu, papildus ārsta norādēm, bet šādos jautājumos visu pēc fizioterapeita norādēm. Un kur tas mani noveda? Pie tikai vēl lielākām ciešanām un pazemojuma, jo man tikai teica stiprināt muskuļus. Es stiprināju un stiprināju un viņus savilka tikai šausmīgāk.
Es esmu apjukusi, es pati nesaprotu šo situāciju, bet fakts nu vienreiz ir vienkārši neapstrīdams - es esmu izdziedēta caur ezotērisko pusi, fiziski nevis emocionāli, lai gan abējādi. Es šodien histēriski raudāju par to, ka man kustās kājas. Kā cilvēkam. Kā parastam cilvēkam, tā uz visām pusēm, bez sāpēm. Ka es varu atliekt muguru un arī saliekt uz priekšu, un man nesāk reibt galva, jo kaut kur ir tā sarauts, ka smadzenēm trūkst skābekļa. Ka es varu vicināt rokas uz visām pusēm un man tāpēc nav jāģībst. Ka es varu ieelpot ar visām plaušām, un man tūliņ nesāk tirpt pleci un kakls. Ka es apsēžoties droši turu papēžus pie zemes, nevis ik pa minūtei pieķeru sevi, ka papēži ir gaisā, it kā man būtu augstpapēžu kurpes, jo muskuļi burtiski tā raujas, ka kājas ceļas augšā no zemes. Es varu pamosties un pleci man nav pie ausīm. Man naktī galva stāv uz spilvena nevis pa pusei karājas gaisā, jo kakla muskuļi uzskata, ka galva ir jātura arī tad, kad tā ir uz spilvena.
Es to nesaprotu. Es no sirds nesaprotu, kā es to izdarīju, kā es sāku pildīt vingrojumus, kādus nezinu, bet kas palīdz tik ļoti, ka es jūtos veselāka un stiprāka savos pusmūža 35 nekā tad, kad man bija 15 vai 25.
Es varu tikai pateikt paldies tam, kas man ir gari, Zvaigžņu Dieviete, God Herself, citiem zemapziņa vai vēl nez kas. Es laikam vēl daudzas reizes raudāšu, paceļot kāju no zemes bez tādām sāpēm, no kurām citi vārtītos pa grīdu un sauktu ātros, bet es smaidīju un gāju tikai uz priekšu. Un tad, kad bija vēl sliktāk, domāju tikai par nāvi, kas likās vienīgā pestīšana no sāpēm un nemitīgā pazemojuma, ka es taču esmu vesela.
Atceros, kā bērnībā situ asu ķieģeļa lausku pret ceļgalu, lai būtu asinis, varētu pateikt, ka nokritu, tagad sāp, nevaru krāmēt malku. Šķēlu bez mazākajām problēmām, kamēr asinis lija pār stilbu. Tas bija nieks salīdzinājumā ar to, kā es jutos. Lika apsaitēt un krāmēt vienalga. Citreiz vienkārši pasīvi agresīvi izrādīja, ka es nekam nederu, ka slinka un muļķe, un iztēle pārāk liela.
Varbūt jā. Varbūt man iztēle tagad ir tik liela, ka es tās izdomātās mokas varu aizdomāt projām. Kāpēc? Nezinu, jo ārēji nekas nav mainījies. Es teorētiski varētu tāpat dzīvot vairāk sprāgusi nekā dzīva. Vienīgā atšķirība ir tur, citur, tajā, ko nevar redzēt. Un tas ir tik tiešām mulsinoši, ar visu manu pārdabisko raganas pieredzi. Varbūt "viņi" man tiešām bija iestāstījuši, ka esmu slinka, nederīga, pretīga savā vājumā. Kad es to atmetu un pati sev pateicu - nē, uz 100% tas ir pa īstam un tu esi slima nevis slinka, tad arī atradu risinājumu.
Tas ir skaisti līdz asarām, kas laikam nerimsies v ēl gadiem. Ne aiz skumjām par pazemojumiem un zaudētiem gadiem, bet aiz prieka un dzīvības spēka.
 

. @ 00:17

[info]juriic:
every time someone steps up and says who they are, the world becomes a better, more interesting place.
 

29. Septembris 2020

(bez virsraksta) @ 23:55

become the captive @ 22:36

(bez virsraksta) @ 23:10

[info]bozena:
Man bija briesmīgs sapnis, kurā es mācījos kaut kādas acīmredzot postgraduālas studijas, jo tur visi bija tik gudri, īsti botāni, un biju iekavējusi kādu īpaši sarežģītu molekulāru ķīmiju (man liekas, nebiju bijusi ne uz vienu nodarbību, jo tajā laikā biju citās nodarbībās, nezināju, kāds izskatās pasniedzējs) un speciālu fiziku, un dīvainā kārtā angļu valodā kaut ko nebiju nodevusi. Pamodos ļoti uztraukta, nobijusies un nosvīdusi, pie tam, liekas, ka šo sapni jau biju redzējusi, jo atcerējos pieputējušo laboratoriju; mācību iestādes gaitenis bija kaut kas pa vidam starp BioFaka vestibilu, LU centrālās mājas kāpnēm un Cūkkārpas Lielo zāli.
Tagad bail iet gulēt. Ja nu eksāmens jāliek.
 

(bez virsraksta) @ 22:42

[info]apolineers:
Šovakar pa ilgiem laikiem biju dzimšanas dienas svinībās, kuru varonis bija ārpus burbuļa esoša persona. Tas bija ļoti interesanti.
Savu laika nodevu veltīju Gunas grāmatās, meklējot, Tīrona vārdiem, atbilstošu "sējumiņu", un, par spīti Gunas bažām, ka jubilāram jau tāda būs (zinu jau, ka gribēja man ieskapēt ko dārgāku, kas, protams, tikai normāli), trāpīju desmitniekā.
Viesībās skanēja jauna džeza mūziķa atskaņota klaviermūzika un skaņu iekārtas atskaņots "Gentle giant". Kompānija bija patīkama. Bija milzīgs bērzs, iestiprināts podā ar melnzemi. Un sarkani izgaismota izlietne.
Vienā brīdī sāka skanēt Glāss, bet mājās braucu ar Gorecka 3.simfoniju austiņās, kuru pirms gada šajā laikā dzirdēju Stetsona pārlikumā iekš tās pilsētas, kurā ir vieni no skaistākajiem kapiem, kādos esmu bijis.
 

(bez virsraksta) @ 22:39

[info]zin:
Tags:

kaķītim ir skumju mantiņa.
tāda bumbiņa, apļa konstrukcijā, kura ripo uz apli, kad pagrūž ar ķepu, bet to nevar dabūt ārā.
kad neviens ar kaķīti nespēlējas, viņa sēž un skumji griež bumbiņu.
man savukārt ir asinsdesa. labi iet kopā ar bugas chili- granātābolu mērci.
 

(bez virsraksta) @ 22:31

[info]zin:
kaut kāds žēlabu stūrītis te pēdējā laikā..
ir aŗi labas lietas, bet par tām gar jāraksta.
pagājušajā kwīkendā biju Latgalē un tur bija ļoti ļoti forši.
to be continued
 

(bez virsraksta) @ 22:10

[info]wasted:
Piezvanīja tēvs. Paprasīja naudu. Teicu, ka nevaru palīdzēt. Kamēr jautāju, kā viņam iet, pārtrauca sarunu.

Iepriekšējo reizi runājām pirms kādiem četriem gadiem.

Laikam neiet pārāk labi.
 

(bez virsraksta) @ 21:40

[info]az:
meži sauc mani mājās, bet es skatos, kā mēness lec virs jumtiem, un nedaru neko.
 

"Eleanor Rigby" @ 19:34

[info]eos:
Dažreiz cilvēki ir ārpus...

Maskas. Varbūt tad, kad viņi ir patiesi ieinteresēti.

Grāmatā "the Game" (Bariko) minēts, ka tās lietas, ko ievieto internetā reklāmas/šovbiznesa industrijā ar reālo saskan par tik un tik %.

Arī cilvēki rada tēlu, kas saskan par tik un tik %, kad viņus satiek dzīvē, un viņi nezina, ka tikko satikto cilvēku satiks vēlreiz.

***

Un tā, ārpus tēla, ārpus profesionālās maskas, ārpus gaidām un etiķetes, garāmejot...

Cilvēki, kuriem neviena nav, jo viņi nevienam sevi nerāda, aizmirst, ka sevi jāslēpj, un pēc tam attopas, ka var arī tā...

Jo viņu "bez maskas ES" ARĪ ir interesants.
 

hey it's your boy Final Fantasy XVI @ 19:33

(bez virsraksta) @ 19:23

[info]zazis:
Tags: ,

Šorīt nopeldēju kādu 1K, novingroju 4h uz slīpa jumta ar skursteni un ķieģeļiem, nobraucu 10K ar velo, noskrēju 21,5K. Ja šonakt man nebūs labs miegs, tad es nezinu.

upd. beidzot tiku pie guļamstūres. vēl 20K ar velo, ļoti patīk poza, kurā sanāk gulēt uz stūres.
 

(bez virsraksta) @ 09:08

[info]daria:
Saņēmu Mūsējās!
 

(bez virsraksta) @ 18:57

[info]nervukamolis:
Nez, kāds klimats ir mizan-tropu mājā..
 

(bez virsraksta) @ 18:24

Redaktori strādā @ 17:08

[info]adirred:
Hmm. Izskatās, ka mans jautājums "pajautā" kopienā vienkārši pazudis.
 

(bez virsraksta) @ 17:43

[info]spect_actor:
Jau pāris nedēļas strādāju tikai ar tekstiem. Es gribu datoru paslēpt zem gultas un iet nest malku. Es gribu, lai vienīgais, ko es radu, ir grēda.
 

iCloud photos @ 16:06

[info]pavisam:
Tags:

Beidzot saņēmos palaist fotogrāfiju sinhronizāciju ar mākoni.
14'643 dažādu bilžu sākot no 2017.gada janvāra, tai skaitā neskaitāmas memes no whatsapp.
Kas tad "noķēra manu aci" te )
 

hey it's your boy Filthy Frank @ 16:50

(bez virsraksta) @ 16:35

[info]zin:
man ļoti sāp kakliņš un ir nogurums liels un klepus megabriesmīgs.
kovids tas neesot
pašsajūtu gan šis fakts neuzlabo
klepus sīrups ar pseidoefedrīnu ar ne
+ esmu izklaidīga un besīga

šņuk!
 

Pa kreisi, šiem jau es nepatikšu @ 13:57

[info]yoni:
Šodien izlasīju dīvainu domu, kas "it kā" savos pamatos ir pareiza. Doma tāda - ja tu Tinder redzi cilvēku, kura bildes un profils tev patīk, tad mauc pa labi, vai kā nu kurā iepazīšanās saitā tas ir jādara. Nedomā "šitas/šitā/šitie jau jau ir "par smuku, par koptu, par tievu, par sportisku, par bagātu". Jā, tādiem "augstās šķiras" cilvēkiem gandrīz vienmēr patīk tādi paši perfektie, bet ir izņēmumi. Varbūt viņi ir noguruši visur ceļot, varbūt grib omulīgi paskatīties filmu. Varbūt puisim tiešām patīk, ka ir kur ieķerties. Tā ir reti, bet gadās. Un ja nu tas cilvēks tieši meklē to, kas tu esi? Ja nu jums ir kādas retas kopējas intereses, kas to cilvēku pārsteidz un liek paskatīties uz tavām neperfekcijām citādāk?
Tur bija teikts, ka patiesībā nodomāt "šim jau es neinteresēšu" ir aizvainojoši un degradējoši pret tiem it kā "perfektajiem" cilvēkiem, jo tu viņu tādā veidā noliec pozīcijā "interesē tikai bagāti, tievi un/vai sportiski cilvēki ar labiem dabas dotiem gēniem un lielām investīcijām savā izskatā". Un ja nu tas cilvēks tiešām meklē dvēselisku tuvību un nemaz nav tikai tendēts uz ārišķībām? Ar savu "pa kreisi, jo viņiem nepatikšu" tu izsaki viedokli par viņiem, kaut vai viņus nepazīsti. Un tas viedoklis var būt ļoti nepareizs.
Es tiešām griežu pa kreisi, redzot tādus konvencionāli perfektus cilvēkus, pat tajās retajās reizēs, kad man viņu bildes un profils patīk. Mani nepiesaista ļoti uzkačāti cilvēki, mani nepiesaista ultra slaidas, kaulainas sievietes, taču tajā visā ir arī savs vidusceļš, kur tas konvencionālais skaistums var sakrist ar savu gaumi, un es tomēr slidinu pa kreisi. Pat tad, ja profilā rakstītas kādas intereses, kas mums sakrīt. Kāpēc? Jo es zinu, ka daži redz šos laikus, un es negribu, lai pasmietos - ko tad šitā resnā kaza vispār iedomājas?
Es labi apzinos, ka neesmu pašā pēdējā izskata galā. Ir cilvēki, kam patīk, kā es izskatos. Gan vecums vēl ir tīri tā neko, un vēl izskatos jaunāka, gan liekais svars nav pārmērīgs, bet ir vienmērīgi izkārtots, ir krūtis, dibens un viduklis. Purniņš tīri tā neko. Kustēties māku, stāja laba, ļoti graciozas, smalkas potītes un plaukstas, kuras mēdz cildināt. Nu jā, un vēl, protams, krūtis, kuras pat uz ielas apbrīno un kaitina mani. Nav arī tā, ka viss ļumētu, jo es sportoju.
Tomēr es neeju ne pie kādiem speciem, liekais svars ir, nagus griežu un kopju pati, sejas āda nav perfekta, gadās pa pumpai un uz vaigiem āda dažkārt zvīņojas. Uz pēdām par daudz ādas, kuru man vairs nav iekšā katru dienu plēst. Maz krāsojos, un ne pārāk profesionāli. Noteikti neesmu tāda, ko varētu nosaukt par ļoti koptu, jo neredzu tam plastikāta izskatam pietiekamu labumu, lai veltītu tik daudz laika un naudas. Tā ka noteikti nepiederu arī piev tā augstākā gala, kuri iedomājas, ka ir perfekti visiem. Tāds uzskats mani vispār kaitina, jo es 100% izvēlētos tādu sievieti kā es, nevis kaulainu mirlu ar sešpaku un uzpūstām lūpām. Nu tā no sirds, pat nerunājot par personību un ko tik liela laika tērēšana izskatam nozīmē 9piemēram, dvēseles un prāta iztrūkumu, jo pa kuru laiku tad to vēl var paspēt?). Tīri pēc izskata man patīk formīgas sievietes ar lielām pēcpusēm un mīkstu puncīti. Un slaidi, graciozi vīrieši, nevis tādi, kas muskuļu dēļ nevar pacelt rokas virs galvas.
Tomēr vai tas, ka es tos dažus, kur manas patikas un konvencionālā skaistuma ideāli satiekas, tā teikt "norakstu", tiešām nav no manis riebīgi? Un ja nu visa mana mūža laikā vienam tādam cilvēkam tomēr es iepatiktos tāda, kāda esmu, un mums kaut kas būtu sanācis? Tas laikam tomēr ir riebīgi no manas puses, tā iedomāties, ka viņi arī noteikti meklē to konvencionālo skaistumu. Un ja meklē romentikai un seksam, varbūt viņiem noder tāds draugs kā es? Nu vismaz kādam?
Es par to tādā veidā nebiju domājusi, bet tā tomēr ir taisība. Tomēr negribētos nolaikot kādu, kas mani samačotu tikai tāpēc, lai atrakstītu "ko tu iedomājies, izdzimtene?". Tā sarežģīti tas ir. Un savā ziņā skumji. Būtu tik jauki, ja pastāvētu vienkārši dažādi cilvēki ar dažādām gaumēm, un neviena grupa neskaitītos tā "pareizā", jo no visas tiesas gaumes ir dažādas, tikai tas reti tiek atspoguļots.
Filmās bieži ir tā specifiskā mūzika, kad parādās "visiem iekārojama" persona, un tad ir tas skats no kājām uz augšu. Un ko es? Tik bieži nodomāju "meh, nekā tāda". Bet tur ir visa tā kultūra, kas "skaitās" skaists, un cik dažādās pasaulēs dzīvo tie, kas tajā grupā ir, un tie, kas nav.
Es noteikti neesmu. Esmu bijusi, jā, kādreiz, bet vairs nē un arī nebūšu. Tomēr man patīk, kā es izskatos, un citiem tas droši vien liekas pat smieklīgi.
Tas viss ir tik sapisti un sarežģīti.
 

Kaut ko gribās ^_^ @ 13:17

[info]qgmr101:
Garastāvoklis:: happy

 

(bez virsraksta) @ 11:37

[info]heda:
Daži būtiski datumi, runājot par prāmja "Estonia" traģēdiju:
1994. gada 28. septembra naktī, ceļā no Tallinas uz Stokholmu Baltijas jūrā iet bojā 852 cilvēki,
Lai gan pirmajās dienās Zviedrijas premjerministrs pauž apņemšanos prāmi un bojāgājušos no jūras izcelt, jau 1995.gada 1. jūlijā stājas klajā likumus, kas prāmja vraka atrašanās vietu pasludina par kapu, aizliedzot turpmāku niršanu un notikumu gaitas izmeklēšanu "Estonia" tuvumā.
Zviedrijas valdība nolemj prāmi apklāt ar betona sienu, 1996.gada 19. maijā norvēģu kuģis "Tertnes" katastrofas vietā sāk izgāzt 10 000 tonnas betona un apmēram 400 000 kubikmetrus smilšu. Tikai neatlaidīgu bojā gājušo piederīgo protestu rezultātā mēnesi vēlāk valdība šos darbus aptur.

Tagad bijušie un esošie sociāldemokrātu valdītāji nobijušies kā diegi jaunās dokumentālās filmas "Estonia - atradums, kas izmaina visu" dēļ. Filmēšanas komanda aizliegumus pārkāpa, pret diviem filmēšanas grupas dalībniekiem - zviedriem - ir izvirzīta apsūdzība par "kapu miera traucēšanu".
 

Šodien @ 12:48

[info]sarkans0987:
Mums taču visiem ir tā viena filma, ko gribot (vai negribot), esam redzējuši atkal un atkal, un atkal (un iespējams) ATKAL. :)
Kura ir Tavējā?
 

(bez virsraksta) @ 11:44

[info]az:
tad metu kūleņus smiltīs, gribēju ieripot atpakaļ ūdenī, bet vēl tikai pie desmitā tā sareibu, ka nācās padoties.
 

Nepabeigtā dienasgrāmata