inese_tk:

nedēļas laikā esmu dzīvajā dzirdējusi:
Juuk
Aptiekas bēru ansambli
Bērnības miliciju
Židrūnu
Aston kais

braucot mājās no Cēsīm, nezkāpēc izvēlējos kratīties pa drausmīgo Raunas ceļu. nesen bija lijis un strauji nokritās temperatūra. viss ceļš bija kapota augstuma garaiņu, kas tvaikoja no dienā uzkarsušā asfalta, apņemts. brīžiem krūmmalās spīdēja nezināmu zvēru acis. kratījos, skaļi klausījos Vismaz trīs vārdus un domāju, ka iespējams tāds varētu būt ceļš uz elli.

arcigaretizobos:
Skatos Olimpiādes atklāšanu, un man ir dežavū. Ha, franču vārds - pat piestāv.
Bet ir sajūta, ka atkal esmu Berlīnes spēlēs - tas monumentālisms, valstiskums. Naivums. Ieroču žvadzoņa.
Man šķiet, ka biju tur. Nezinu, kā un kas, bet esmu drošs, ka esmu piedzīvojis 1936. gada Olimpiādi Berlīnē, klātienē. Un tolaik man metās šķērmi, tas ir diezgan droši.
Un tagad man metas šķērmi.
Dirsā, vienvārdsakot. Bet pagaidām uzdejosim. Nav jau teikts, ka 28. gada pasākums notiks. Gluži kā 40. gada.

ulvs:
"Ieskats dzīvošanas mākslā" jeb autora secinājumi pēc gandrīz 20 gadus ilguša radīšanas un komunikācijas posma noslēgšanas.


Sākšu šo ierakstu ar diviem būtiskiem secinājumiem par dzīvošanas mākslu, ko tagad esmu pietiekami kompetents izdarīt. Pirmais, dzīvē visgrūtāk ir pārtraukt darīt kaut ko, ko tu mīli, kas tev sanāk un ko novērtē citi. Tas ir kā izraut sev
sirdi. To nedrīkst darīt, ja nav nekā ekvivalenta vai lielāka, ko likt vietā (paldies Dievam, ka man ir).

Šo pieredzi, šo unikālo skatu punktu, no malas aptvert ir neiespējami. Iztēloties var, bet izjust nē. Esmu tik nenormāli lepns, ka man dzīvē bija dota iespēja to pieredzēt. Saprotams, gadiem ritot, bija grūti - katrs savā mākslas kopumā esam tik atšķirīgi, ka ik pa laikam sanāca nedaudz noberzties, apbružāties nesaskaņoto enerģiju un nenorūdīto personību dēļ, taču ideja pār Kaut Ko Lielāku Par Pašu Tevi viedos prātos vienmēr prevalē. Tāpēc pastāv civilizācija. Mēs savām rokām uzcēlām un pēc tam nojaucām mazu, bet izkoptu pasaulīti.

Otrais secinājums (šeit arī kristalizējas gandrīz divu desmitgažu darba patiesie lauri) par iespēju ilgā posmā realitāti pieredzēt ar citu percepciju. Dzīvē jebkurš jauns, unikāls skatu punkts uz sevi un citiem ir lielākā vērtība, ko vari pieredzēt. Sekas tam ir vara pār sevi un ikdienas gaitu - spēks, kas iesūcas līdz kaulam un, ko apzinoties, tu vari just metastazējamies katrā tavā šūnā, plūstam cauri tavai būtībai. Caur šo spēku tava pamatvibrācija tiek nostiprināta un, ja tu to tā padziļināti apzinies un pats ikdienā piestrādā, lai rūpētos par savu apziņas ievirzi, domāšanu, leksiku, (nepieļaujot to, lai tava apziņa tiek piesārņota ar ikdienas triviāluma mēsliem)- tu topi teju nesatricināms. Cilvēku saskarsmes nianses tevi vairs nesatricina.

Par ko kautrēties? No kā dzīvē baidīties? Ko par mani padomās kāds garāmgājējs? Vai draugs? Vai tiešām kāds saprātīgs cilvēks analizē ikdienā šos jautājumus? Ja jā, lūdzu, lūdzu, uzrunā viņu un palūdz, lai viņš to pārstāj darīt. Savas zelšanas zālājā tu pats esi karalis. Un, ja tev tiešām kāds cilvēks ir draugs, viņš radīs efektīvu risinājumu, kā tev likt noprast, ka tu pārkāp, piemēram, viņa robežas, vai rīkojies, piemēram, necienīgi vai negodprātīgi. Īsts draugs tev palīdzēs. Taču nevar palīdzēt nevienam, kurš nav uzsācis palīdzēt sev pats.

Ikdienas mazās emocijiņas tevi tāpat mazliet apbružās pieredzes gūšanas ceļos, bet tas viss ir sīkums, un, kad tu to apzinies, tu uzreiz sāc smieties - haha, atkal es pavilkos uz kaut ko sīkumainu, kas no manis atņēma nevis man piešķīra (Ko? Emociju, vibrāciju, negāciju, vienalga). Bet es jau pats biju vainīgs, jo neviens cits nekontrolēja mani - es pats esmu atbildīgs par katru savu ļaušanos emocijām. Neviens cits pie tā nav vainīgs, pat ne provokators. Neviens notikums, neviena provokācija. Jo neviens cits nav mans meistars. Emociju nostumšanas malā meistars. Meistars darbā ar savu izjūtu kontroli un virzīšanu.

Rodot un nostiprinot sevī šo apziņu, tu rodi risinājumus, kā kāpt pāri šādām situācijām, kas tevi izspiež garīgi. Un, ja tām nevar pārkāpt, tu rodi veidu, kā netikt satricināts. Man tā ir abstrahēšanās no savas iztiektās emocionalitātes, distancēšanās no tās personības šķautnes, kas ir tavs personīgais dzīves Lietuvēns. Mūžīgais dīdītājs. Tā ir sevis de-emocionalizēšana. Jo ja tu realitāti uztver un reflektē caur emocijām nevis domas skaidrību, tu pieredzi vien realitātes atblāzmu, atspulgu, kas ir spoguļojies cauri tevis paša piešķirto nokrāsu. Un tā nav precīza informācija. Tā ir aizspriedumiem un mākslīgām nokrāsām pilna info.

Tev jāparūpējas par to, lai neviens un nekas no tevis vairs nekad neatņem, nedodot kaut ko tikpat vērtīgu pretī (saprotams, pretī var dabūt arī pēc ilga laika; visam nav jānotiek uzreiz). Ja tu esi radītājs (jebkā - māksla, objekti, sajūtas, noskaņas, kaut vai izkopta seksualitāte/kaisle), tad viss, ko tev atliek darīt, ir izvirzīt sev uzstādījumu, ka tu vairs nekad neko nevienam nedosi, ja vispirms netiks nodibināta abpusēja skaidrība, izpratne, vienošanās. Tavas emocijas ir dārgums - ar tām nevajag mētāties. Jā, tu nostādi savas personīgās robežas un tas, kurš tās nav spējīgs tās cienīt, nebūs vairs tavas uzmanības vērts. Tik vienkārši. Tu sāksi izgriezt no savas realitātes tos cilvēkus, kuri nav spējīgi nodibināt abpusēju cieņu. Caur šādu uztveri tu vari dzīvē darīt jebko, bet beigu beigās tu katru dienu noslēgsi ar apziņu, ka tu dzīvo ar kaisli un mīlestību, un ka šodien nepiedzīvoji kārtējo lielo vai mazo emocionālo satricinājumu.

Saprotams, ka viss augstāk minētais nav vien grupas noslēguma pieredzes sekas, bet ilggadējs darbs ar sevi. Konstanta cēlonības analīze, komunikācijas un info plūsmas varas apziņa. Taču man šobrīd ir iespēja izmantot šo milzīgo enerģētisko platformu, kas uzcelta, noslēdzoties šim posmam, un es to izmantoju, lai parunātu tieši par šiem realitātes aspektiem. Par būšanu sevis paša meistaram. Jo, ja tas nebūsi tu, tad pār tavu prātu un emocijām valdīs kāds cits - tavas pagātnes traumas, korporācijas X, Y vai Z aģenda, kas tavā ikdienā ielaužas cauri neskaitāmajiem virtuālajiem ruporiem tavos Netflix seriālos, interneta fīdā, u.c.

Neviens vairs tavu vibrāciju nemēģinās forsēt, jo jutīs, ka tā ir pārāk izteikta, izkopta un spēcīga - ka lai to forsētu, ir nepieciešama daudz lielāka enerģija. Un tu vairs nekad nebūsi tieši tas cilvēks, kuru citi pazina un runāja, teiksim, pirms 5-10 gadiem. Jo galu galā - vai tu visu dzīvi vēlies dzīvot, vadoties pēc savām pagātnes traumām? Reflektējot cauri tām tagadni? Bet tas taču vairs neesi tu! Tad saņemies, pārstāj baidīties no sevis, no tiem mazajiem satricinājumiem, un sāc beidzot sevi ķidāt. Jo pretēji nodibināt skaidrību nav iespējams. Un bez skaidrības nav apzināšana. Un bez apzināšanas nav vara.

Ja ieinteresēju, iesaku sākt ar to, ka tu sadali/nodali dzīves telpas. Viena telpa darbam, cita priekam. Viena domāšana darbam, cita priekam. Viens Es darbam, cits priekam. Būtiski ir nodalīt virtuālo realitāti no fiziskās. Nedod virtuālajai videi neko no sevis. Ja kāds tevi izaicina - ignorē vai smejies. Ignorēšanā ir vislielākā vara internetā. Internets ir realitātes atspulgs, tāpēc iet tajā ar patiesu izjūtu ir idiotiski - tu vienkārši atdod sevi, nedabūjot neko pretī. Ja tu ignorē internetā, tu paud vislielāko varu - tu neleģitimizē sava trigera autora vārdus, nedod viņam platformu.

Vienmēr būs kāds, kurš dzīvē un, sevišķi, netā alks atņemt tev pašcieņu. Iesaisties tikai tādā komunikācijā, kas tiek nodibināta uz savstarpējas cieņas un sapratnes pamata. Nospraud robežas un sargā tās. Centies dzīvē rast par jebko pēc iespējas vairāk skatu punktus - uzrunā pazīstamus un nepazīstamus cilvēkus, uzdodot viņiem jautājumus par viņu redzējuma niansēm. Bagātini sevi ar šo informāciju līdz sasniedz to stāvokli, par ko runāju šajā ierakstā - stāvokli, kur tavas pašcieņas ģenēze ir kļuvusi automātiska.

Noslēdzot, apzinos, ka runāju par lielām tēmām ar ļoti vieglu garu un ka patiesībā šī tēma ir daudz dziļāka un niansētāka par manis aptverto. Taču es neesmu spējīgs tik augstvērtīgi grupēt savas domas vārdos, lai šo visu ietērptu daudz nopietnāka teksta ietvarā. Man trūkst šīs esenciālās pieredzes, lai to spētu. Vien ceru, ka kādreiz sev pats dāvāšu šo spēju.

Akcenti izvietoti, robežas nospraustas, tagad tikai atliek rūpēties par savas pamatvibrācijas stabilitāti un zelt. Lai sokas!


P.S.
Ja tev ir kādi jautājumi, komentāri vai vienkārši vēlies parunāt, raksti uz u.ulvis@gmail.com - ciba jau sen nav vieta nopietnu tēmu ķidāšanai, pateicoties tam skumjajam bērnišķīguma un brieduma neesamības garam, ko noteikti cilvēki te bazūnē kā tādu reliģiju.

punkts:
Ir tāda zivtiņa paipalu lišķis.

punkts:
Jau kuro gadu māsas prasa virskungu.

punkts:
Neviens nekad nav kakājis
Visi dēj
Baktericīdā gāja bojā viesi
Kas mācēja

inese_tk:
Līgu pH3 fanus (var nākt arī nefani un par tādiem kļūt) aicinu 1. augustā uz KKC. mēs kaut ko diezgan pēhātrīsīgu džemosim ar smalku franču video mākslinieku Vincent Moon.
būs K ar giču un pedāļiem, Ieva ar flautu un pedāļiem, Uguns Guntis ar didžu un laikam arī pedāļiem un Līgas ar balsīm un kkādiem žvadzināmajiem.
kas un kā tur būs man joprojām vispār nav skaidrs, bet tajā mikromēģī, kas mums vakar bija (bez Vincenta), bija visai noizīgi.
https://www.facebook.com/events/2379570158902238/

evy:
diezgan tīņcienīgi iekritu uz vienu vīrišķi, jo viņš manai kolēģei atzinās, ka es viņam ļoti patīkot. sūdi tādi, ka viņš nerunā angliski. ja arī tas deits kādreiz notiks, tad ar gūgles transleitu. nu, vai arī oldskūlā ar vārdnīcu padusē :D

citās ziņās - izbeidzu trenerattiecības ar savu serbu treneri. veselu gadu notrenējos ar viņu. nesasniedzu gluži rezultātus, kādus gaidīju. bet ir krietni labāka forma, ir spēciņš un izturība, ir svars nost. patrenēšos kādu laiku savā nodabā, paralēli grupu nodarbībām, tad uz rudeni skatīšos citu treneri apņemt. it kā jau bišķi aizrunāju vienu muskuļotu cukurdupsīti, pie kura pagaidām uz grupu nodarbenēm eju. viņš mani ļoti labprāt trenētu, tā viņš man teica. un nebūs uzmanības novērsiens, jo cukurdupsītis laimīgi precējies ar tādu pašu cukurdupsīti.

zvaigznjustari:
runājot par mūžizglītību, vakar beidzu grāmatvedības kursus, šodien meklēju ģeogrāfiski tuvākās alanon sapulces, esmu reāli šukā, ka LV tik maz grupu ārpus Rīgas un tiešsaites ir pārsvarā RU

ulvs:
Neviens negaidīja, ka atnāks ap 600 cilvēku. Negaidīju arī, ka cilvēki tā raudās. Un ka teiks tik daudz labus vārdus. Pašam nobira prieka asaras pirms spēlēšanas, no improvizētā beksteidža klausoties burvīgos BM. Pārāk skaistas atmiņas. Un pārāk labi skanēja.

yulungu:
Perfekts atvaļinājums.
Ar bērniem laukos pie vecākiem.
Nostrādājos, tiku pie "seksīga" iedeguma, vairākas reizes bijām pie jūras, pēdējā reizē forši izlijām siltā negaisa lietū un vakar sadzēla lapsene.
Vēl divas dienas un tad atpakaļ uz Rīgu!

yulungu:
NBS ieskaitīja pirmo naudiņu par pamatapmācībām zemessardzē.
Plānoju aiziet uz pedikīru un nopirkt kārtīgus taktiskos cimdus. Moš vēl kādu labu loriņu ieraudzīšu armijas veikalā, kad atgriezīšos no atvaļinājuma pilsētā.

zeme:
Akal guļu un prātuļoju. Kautkāds pzdc pēdējais pusgads.Viena trauma pēc otras. Pirksts joprojām nekustās kā vajag, tagad vēl mugura savilkta, ja būtu iespēja pilnīg mierīgi varētu tēlot Arnīti no pansijas. Pirksti neklausa, mugura stīva. Ar zaļo pūķīti ar atkal pa retam uz tu. Nja, tvaiceme ar iepazīta. No augstuma sāk palikt bail, nekur negribās kāpt, pat ne ābelēs ne. Nū uz otro stāvu Rīgas štābā to jā. Vismaz asinz vairs nav jādirš tas takā būt savests kārtībā. Uz Mauriņa klīniku neiesaku iet. No 2000 naudiņām ko prasīja par operāciju izlīdzējos ar 80 valsts programmā. Vien nācās braukt uz neglītāko pilsētu Latvānijā. Vispār nav nemaz tik neglīta ja vairāk pavizinās ar velo. Un slimnīca ar tā neko.Parādījies tāds pilnīgi visa apnikums. Tāka galīgi galīgi visu un visus gribās sūtīt nakui. Reizēm šķiet jāpārvācas atpakaļ uz Pļavu miestu, bet tur mutere un to es izturēt ilgāk par nedēļu nevaru. Briežu Guntārs gan skaties jau dekādi ar visu famīliju tur noenkurojies. Šis starpcitu vainīgs par to, ka joprojām regulāri klausos ministry un faith no more. Muzāra ietekmes ziņā no visiem trim Briežu bračkām man mūžīga uvažuha. To M burtu jāpārkrāso par ministry emblemu. Nja, ja tā no malas paskatās, tad kļūstu par tādu rikīg īgnu vecu pirdēju.

inese_tk:
dārgie draugi, īpaši tie, kas bija aizkustinājušies par fabrikas "Abuls" salidojumu. gribu tajā visā drusku iesaistīt arī jūs.
karoč, Mudītei - brīnišķīgai 80+ kundzei, ar kuru principā viss sākās, ir nepieciešama vairogdziedzera operācija. es biju viņu maijā aizvedusi uz Valmieru pie ārstiem un viņi teica, ka operāciju vairs nevar atlikt, jo vairogdziedzeris tik izplešas un drīz sāks spiest uz balss saitēm un pastāv reāla iespēja, ka viņa zaudē spēju runāt. jau tagad no rītiem paejot laiks, kamēr ierunājoties. bet Mudītei ļoti patīk runāties un viņa runā ļoti jaukas un interesantas lietas.
viņai ir maznodrošinātās statuss un viņa ir pavisam viena - vīrs miris ar vēzi, dēls piedzimis ar invaliditāti un dzīvo pansionātā, viņa pati mēdz iet ēst uz zupas virtuvi. operācija maksājot 200 eur. ja būtu dārgāka, tad viņai kā maznodrošinātajai tiktu segta, bet tā kā ir tikai 200 eur, tad tie viņai jāmaksā pašai. es līdz galam nesaprotu to birokrātiju, bet īsumā - Mudītei vajag 200 eur operācijai, kuru viņai nav. uz pašu operāciju viņa ir jau pierakstījusies rudenī, bet salidojumā teica, ka droši vien jau ka neies, jo nevar samaksāt. 8. augustā Mudītei ir vārda diena, es līdz tam laikam gribu tos 200 eur savākt un aiziet viņai uzdāvināt. te stāstā parādāties jūs, mani dārgie lasītāji - tā kā summa ir neliela un man negribas neko pirms tam saskaņot ar Mudīti, lai prasītu ziedot publiskāk (bet, prasot publiskāk būtu pieklājīgi saskaņot), es domāju, ka mēs te visi varētu sadoties rokās un samest Mudītei operācijai. mēs pašas - kopienas teātra krū, jau esam kādu trešdaļu sametušas.
rekur mans konts, rakstiet maksājuma uzdevumā "Mudītei". kad būs savākušies 200 eur ziņošu, bet, ja nu paspēs iekrist vairāk, tad Mudītei vienkārši būs vairāk. viņa dzīvo mazā, mazā, ar malku apkurināmā dzīvoklītī - būs naudiņa, lai pārlaistu ziemu. viņa noteikti naudiņu neizšķērdēs niekos, viņa ir ļoti taupīga un pieticīga un kārtīga.
INESE TONE LV82HABA0551008173022

liels paldies!

pirmais apdeits. mums ir jau 110 eur
otrais apdeits. ir 160 eur
trešais apdeits. IR 200 EUR (ja kādam gribas vēl kaut ko pa virsu - zālēm vai malkai - var skaitīt, bet operācija ir nosegta!!!) PALDIESPALDIESPALDIES

vilibaldis:
Vakar jau likās, ka būsim tikuši ar kabaču grozu galā, šorīt nošķinu vēl pārīti. Bet man patiess prieks, jo lieliski atslogo maciņu.
Tie pieēsmit eiro pārtikas veikalā par "neko lieku un trīs reiz apdomājot" viegli dzen zemē.
Sakonservēju septiņas burkas sviesta pupiņu, arī atspaids. Paskatījos pupu cenu Āgenskalna tirgū... nosirmot.
Vakar nolasīju, sasaldēju litru kazeņu. Būs vēl.
Kolrābjiem nez kālab nemetas bumbuļi, bet nu neko, būs jāskābē lapas.

ulvs:
Have you heard the tale of Yakub?

inese_tk:

sen nav nekas par ēdienu rakstīts (es sākumā uzrakstīju par "darbu" nevis "ēdienu", bet tā nebūtu taisnība).
man kā karu, pēckaru un izsūtīšanas pārcietušu ļaužu pēctecei epiģenētika neļauj mest ārā ēdamas lietas. man bija svaigi lasītas upenes (man vispār upenes ne visai garšo. nu upeņu balzams, jā. smūtijos - nē. fui. zapte man ar baigi neiet), pagājušā gada ķirši, ērkšķogas (jau blendētas un bez mizām) un citronliānas ogas saldētavā. un pudele ar vienreiz jau sildītu karstvīnu no Kvadrifrona ZSV ballītes. tad nu no tā visa un vēl šā tā savārīju zero waste ziemassvētku zapti.
1,5 kg ogas (1/3 no tām upenes);
nenosakāma tilpuma pudele ar karstvīnu (apmēram 4 nezināma tilpuma krūzes);
1,3 kg ievārījuma cukura;
kancis ingvera;
drusku vairāk nekā puscitrona sula + drusku citrona miza;
visādas garšvielas - virces, raibie pipari, anīszvaigzne, kanēlis, kardamons, krustnagliņas, varbūt vēl kaut kas;
savāra, salej burkās un ir. ļoti garšīgi. nu drusku nepatīk tie citronliānas ogu kauliņi, bet viņas garšīgas.
manliekas ar brī un visādiem citiem sieriem aizies baigi labi. nupat uzēdu ar plombīru. arī bija labi.

vēl ieliku kārtējo liķieruzlējumu.
upenes + atkauloti pērnie ķirši no saldētavas + 1 apelsīns (miza un sula) + tumšais muskovado cukuriņš + ingvers + garšvielas + litrs šnaba.

zvaigznjustari:
šovasar man ir norm bīfs ar faken kailgliemežiem

lavendera:
Sakārtoju saimniecības māju, secinu, ka man ir trīs četri makšķerkāti, spoles, āķi, auklas, vizuļi, murds, tīkliņš, zivju iebarojamie maisījumi neattaisītās pakās, mākslīgās zivtiņas un vēl visāda figņa, ieskaitot divus pārus 45. numura gumijnieku un makšķernieka drēbes.
Es negrasos makšķerēt, vīrietis-makšķernieks man nav uzradies, kā to visu saprātīgi notirgot? Tak ne jau pa vienam vizulim sludinājumportālos likt. Aizņem veselu kaktu. Varetu teikt, pat glaunas lietas.

Vēl ir bērnu autokrēsliņš un velokrēsliņš un divi bērnu velosipēdi.
Ir arī vesels lērums vīrieša drēbju, bet to es pagaidām neaiztieku. Prioritāte šobrīd ir tie divriteņi un makšķerfigņas.
Vēl ir padomju laika koka distanču slēpes. Dažāda garuma.
Ir arī šādi tādi bitenieka piederumi, bet jau maz.

ulvs:
Splicin' thru Cosmos

panacea, posting in uzzinu_pedejais:
Pirmā sieviete, kas vienatnē apbrauca ar velo apkārt pasaulei bija Rīgā dzimusī Anniņa Koena Kopčovska. Ar velo viņa iemācījās braukt dažas dienas pirms pasaules apceļošanas sākuma.


https://en.wikipedia.org/wiki/Annie_Londonderry

mindbound:

Viena novecojot upregulēta iekaisuma marķiera inhibēšana dod 25% veselas (samazināta audzēju incidence, uzlabots glikozes metabolisms, novērsts muskuļu masas zudums, būtiski palēnināta telomēru sarukšana) dzīvildzes (healthspan un lifespan) pieaugumu pelēm: [1]

Drīz sāksies uz šo pašu mehānismu bāzētas idiopātiskās plaušu fibrozes terapijas klīniskie testi [2][3][4][5][6], būs iespēja novērot efektu pie pacientiem, ir zināms, ka cilvēkos IL-11 darbojas līdzīgos veidos [7].

Pārdomas — rapamicīns mērķē uz mTOR metabolisma ceļu, kas ir daļa no IL-11 ietekmētajiem mehānismiem, un ir ar jau zināmiem pretnovecošanas efektiem [8], būtu interesanti paskatīties, vai abas terapijas sinerģizē.

[1] https://www.nature.com/articles/s41586-024-07701-9
[2] https://doi.org/10.1164/ajrccm-conference.2023.207.1_MeetingAbstracts.A6262
[3] https://doi.org/10.1042%2FBCJ20220160
[4] https://clinicaltrials.gov/study/NCT05740475
[5] https://clinicaltrials.gov/study/NCT05658107
[6] https://clinicaltrials.gov/study/NCT05331300
[7] https://www.science.org/doi/10.1126/scitranslmed.aba8146
[8] https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC9173851/

ulvs:

acidkitteh:
Brighter Death Now ir nerimndināmā mierunājuma grupa, kaimini var dabūt man vienu simbolisku pirkstu

rkktzd:
"Uz kloķiem nedusmojies, kloķi ir laba lieta" (E.Smiļģis)

inese_tk:
vēl man vakar vismaz trīs cilvēki, tai skaitā pilnīgi sveši, piedāvāja kabaci

inese_tk:

kas vēl mani vakardien iepriecināja - klausīties kā vietējie cilvēki runā. Trapenē un Ilzenē ir malēniskās izloksnes, ko iekmējusi arī leivu (Vidzemes igauņi) valoda (vispār netālu no Mežslokām ir leivu senkapi). vārdi tiek lauzti, skaldīti un īsināti (ciris /cirvis/, purs /purvs/, duris /durvis/), citādi izrunāti skaitļavārdi (sešdest /sešdesmit/). un, piemēram, tagadējais Vecmežsloku saimnieks, dzimis tajā pašā gadā, kad es, sakot "nesen" lieto formu "ne pa senam".
izloksnes un skaitļavārdu izrunas vispār var ikdienā dzirdēt arī Smiltenē, principā tā sāk runāt jau kādus 20km no Smiltenes uz austrumiem un, jo tālāk - jo izteiktāk. mana vecāmamma runāja literārās valodas intonācijās, tomēr mēdza teikt - ciris, duris, utt. vecaispapa runā lauztās intonācijas līda laukā vairāk.

zvaigznjustari:
Jūs jau zināt to dziesmu: If I can make it there I'll make it anywhere It's up to you New York, New York? Ar mani ir pavisam līdzīgi tikai pilnīgi citādi - es sapisīšu jebkuru dzīves iespēju, izdevīgu pavērsienu vai talanta iedīgli- dodiet man ko vien gribat, same old rezultāts. nav nekāds superskils, bet nu vismaz paredzami.

punkts:
Happy extinction day.

zeme:

Elvis man piedāvā uz Kuldžu pārcelties un rukāt tur, uz to mazo festiņu Rendā ar piedāvāja braukt. Aber man tā mugura sāp un sāp.

alefs:
Sapņoju, ka telpā, kurā esmu, skan kaut kāda šlāgergrupa ar tipisku šlāgerdziesmu, bet mūziķi vienā brīdī nemanāmi līgani pāriet uz Stairway to Heaven bridge daļu, bet pēc tās spēlē savu umpa-pā tālāk, itin kā nekas nebūtu noticis.

begemots:
Neko nejēdzu par hokeju, īpaši NHL.

Bet šodien pa radio dzirdēju, ka kāds latviešu hokejists būs dabūjis Stenlija kausu un brauks ar to no Rīgas uz Ventspili.

Radio viņu sauca par čempionu. Tiesa gan, kaut kādu iemeslu dēļ viņa vārds uz kausa nebūšot iegravēts.

Iedvesmojies noskaidrot sīkāk, skatījos, nekur neko par viņu neatradu sakarā ar šīgada Stenlija kausu.

Kausu šogad vinnēja Florida Panthers, kur neviena latvieša komandā nav.

Rokoties tālāk vienīgais, kurš uzrādīts Latvijas NHL spēlētāju Wikipedia sarakstos, un ir spēlējis Florida Panthers, ir Jānis Sprukts, kurš to darīja pirms laikam gadiem 20. Bet Latvijas radio, šķiet, bija citāds Jānis.

Amerikāņu ziņās savukārt nekādu latviešu, nekādu Jāņu šīgada Stenlija kausa sakarā.

Sapratu, ka joprojām neko nesaprotu, un atmetu ar roku.

aborigens:
"We might consider the belief of the Kentucky poet and farmer Wendell Berry that the tragedy of literary education today is that “teachers and students read the great songs and stories to learn about them, not learn from them.” We talk and write about literature “as if we do not care, as if it does not matter, whether or not it is true.”
[...]
One way is to test literature against our own personal standards, while Berry wants us to test ourselves against the standards of great literature.

The now-famous first novel of the Nigerian writer Chinua Achebe, Things Fall Apart (1958), is regularly cited as a great protest against colonialism and cultural imperialism. It is indeed that, and yet it is at the same time a profound critique of the features of Achebe’s own Ibo culture which made that culture both ripe for conquest and susceptible to the arguments of Christian missionaries. Achebe says quite openly that one of the reasons Christianity succeeded among many of his people (including his own father) is that it called attention to the fundamental injustice of some Ibo traditions: for instance, excluding some people from the community as osu (ritually unclean outcastes), or leaving twins to die in the forest because they were thought to be evil.

/Alan Jacobs, To read and to live

inese_tk:

pēdejā pusgadā esmu daudz laika pavadījusi ar Grīnbergiem. bet pēdējais laiks diezgan asi pārmeta mani uz otru pusi. Alda bērēs drusku patērzēju ar mammas brālēniem. rezultātā vakar nokļuvu diezgan iespaidīgā ekspedīcijā pa Trapeni un Ilzeni ar diviem mammas brālēniem. es kaut kad ziemā biju drusku pakustinājusi mammas pusi un domājusi, ka vasarā vajadzētu izmest līkumu un paskatīties visas tās mājas/mājuvietas, kas saistītas ar dzimtu, bet bez mammas Raganas brālēna, tas būtu bijis visai rēni un bezjēdzīgi. viņam ir milzu džips un milzu aura, viņš nekautrējas iebraukt svešā mājā gandrīz pa durvīm iekšā, visu paprasīt un noskaidrot un izrunāties. nekautrējas arī braukt cauri buļļu aplokam paskatīties "Nigastus" - māju, no kuras cēlušies Liepiņi - t.i. sākuši tur dzīvot uzvārdu došanas laikā. un bez mammas Trapenes brālēna, mēs nekad nebūtu nokļuvuši kādreizējā "Izabeles/Leišu" vietā, jo viņš vienīgais vēl zina, kur tas bija.

dažas piezīmes:
* mājas, no kurām cēlušies Liepiņi ir Nigasti. t.i. uzvārdu došanas laikā barons 3 brāļiem iedevis 3 dažādus uzvārdus - Liepiņš, Kļaviņš un Zvīgzna un izrentējis tiem katram savu saimniecību - Liepiņiem Nigastus. man mājās ir ļoti skaists 1939. gadā taisīts ainavu arhitekta Nigastu plāns. vakar no mammas brālēna dabūju arī rulli ar dokumentu, kurā Nigastu pirmā saimnieka mazdēls mājas dāvina savam dēlam. ruļļi atrasti Škaparu bēniņos - Škaparos ieprecējās mana vecātēva brālis.
šobrīd Nigasti ir grausts, kurā ganās gaļas liellopi. kaut kāds lielsaimnieks sapircis visapkārt zemes un visur pilns ar govīm.
* daļēji atrisinājām "Izabeles" jautājumu. visu laiku ģimenē runāts, ka Liepiņu māte Emma Vītola ir no "Izabeles" un tās ir mājas, kuras bija jāmanto manam vecampapam. bet baznīcas grāmatā rakstīts, ka Emma dzimusi "Lejas leišos" un arī dokumentos un kartēs nekur neparādās vārds "Izabele". vakar mammas Trapenes brālēns aizveda mūs uz mītiskās Izabeles atrašanās vietu. tur tagad pilnīgi nekā nav. tīrums, grāvis, mežmalas. mājas nopostītas un padomju laikā meliorators visu, kas palicis, sastūmis čupā un iestūmis mežā. apakšā palikuši velvētie pagrabi, aka. pēc tam mājās paņēmu koordinātas no tās vietas bildēm un kartē Izabele ir tie paši Leiši. joprojām neatbildēts paliek jautājums, kāpēc visi vecie Liepiņi to vietu sauca par Izabeli. visdrīzāk - nekad neuzzināsim. Endzelīna Latvijas vietvārdos viena "Izabele" parādās Vecgulbenes pagastā, bet vecajā kartē tur neatrodu. grāmatā nākamais ir Ilzenes pagasts - varbūt kļūda un ne tur ierakstīta?
Es zināju, ka vecaistēvs ceļot manu tagadējo dzīvesvietu Smiltenē izmantoja materiālus, no izpostītajām mājām, bet man bija licies, ka runa ir par Vecmežslokām. nē, izrādās par Izabeli. man te ir durvis - gan mājā iekšā, gan saimniecības ēku ārdurvis no Izabeles. gan arī visādi kokmateriāli.
* Nigastu mantotāja otrais dēls Eduards apņēma par sievu Emmu no Leišiem/Izabeles un no Dzelzkalējiem, ar barona atļauju, nopirka Vecmežslokas (Emma vienmēr esot teikusi Mežšļokas un Endzelīna vietvārdu krājumā parādās vārds "šluokas"). sākumā tur bija tikai viena nieka dūmistaba. tad nezinkādā veidā Eduards iegādājās Rīgā nojaucamu cara laika ēku un veda materiālus uz savām Vecmežslokām. tā kā zeme tur mālaina un graudkopībai ne visai piemērotai, viņš kļuva par mega piensaimnieku, audzēja vaislas buļļus. uzbūvēja milzu māju, atsevišķas kūtis cūkām, govīm un zirgiem, 7 šķūņus, miljons saimniecības ēku un modernu krejotavu. Vecmežslokās bija trieces sūknis - ūdens bija iekšā mājā, kūtīs un staļļos dzirdnes + bija uzbūvēta pašiem sava, moderna krejotava, kā arī ievilkts telefons (numurs - 21). pēdējais Vecmežsloku saimnieks - mana vecāpapa brālis Ēriks ienākot padomju varai iegāja mežā. par viņa un viņa brālēnu piedzīvojumiem lasāms grāmatā "Ziemeļvidzemes mežabrāļi". padomju laikā Vecmežslokās uztaisīja kolhoza fermu un dzīvojamā mājā bija 8 dzīvokļi. 80. gadu beigās it kā bijis paredzēts pacelt jumtu, lai otrajā stāvā ir taisni, nevis slīpi griesti, tas iesākts, nav pabeigts un māja sākusi brukt. mammas Raganas brālēns no otrā stāva istbas podiņu krāsns paspēja izlauzt dekoratīvus eņģelīšus (pati krāsns bija no Rīgas atvestā), kurus iemūrēja virs durvīm savā Raganas mājā un sauc to par Liepiņu ģērboni. šobrīd Vecmežsloku māju vietā, uz daļas no vecajiem pamatiem ir uzcelta visai neglīta 90. gadu stila māja, kur saimnieko kaimiņos dzīvojušas dzimtas pēctecis. vakar iebraucām, satikām, iepazināmies. viņam gan neiet pārāk labi, cīnās ar radiem alkoholiķiem, kuri apzog (savu brāli!) un taisa visādus citus sūdus + ar pagastu un pašvaldību, par nespēju legalizēt uz zemes esošās ēkas utt. no Vecmežsloku laikiem saglabājusies tikai krejotava, kurā šobrīd ir traktorremontēšanas garāža.
* visas tās mājas parādās jau 1839. gada kartē.
* kā zināms Ojārs Vācietis ir no Trapenes. viņš jaunībā uztaisījis manai radiniecei dvīņus un pametis negodā, visam pagastam par apsmieklu.

lilja_brik:
sieviešu lietas nebūs mans full time fokuss, bet wims hofs, ledus ūdens peldes, resistance / svaru treniņi sporta zālē un es pat teiktu skriešana personām ar menstruācijām ir piemēroti vienīgi folikulārajā fāzē. protams, arī pārējā laikā var gūt zināmu baudu un pat high no sevis mocīšanas un atvēršanās pāri savām robežām, ķermenim ieejot šoka stāvokļos vai pat disociējoties, if you're into it. kas ir veselīgums / who cares, Austrumeiropas sieviete

zeme:
Ar skaldītu pilnīg sausu alkšņa malku ir bīstami strādāt. Sajūta tāda kā visu laiku džimbim vai western gold visīša pudele smaržotu. Malka izcila, tik tā mana mugura sāp un sāp. Div dienas gultas režīms. Kad nav ko darīt, tad kautkādi virspusēji porņiki un alice in chains skan.

neraate:
vispirms briesmīgi nobijos, tad palika pretīgi, pēc tam - interesanti. noskaidroju, ka tas, kas brauca man blakus sabiedriskajā varēja būt govju dundurs jo tas Latvijā ir vislielākais, lai gan tas literatūrā ir līdz 3,5 cm, bet tas pasažieris bija vismaz 4 cm rumpītī!
varbūt jāmācās no meitiņas un jāsāk staipīt līdzi tukša sērkociņu kastīte :D

punkts:
Švarcam nav jāklausa.

neraate:
meža baloži arī aizlido? tēvs pie mājam redzēja baru ap 28, es tikko uz Rīgas un Kurzemes robežas 20 ir

inese_tk:
šovakar piedzīvoju vienu no krutākajām teātra pieredzēm. un tas nemaz nebija teātris. bet tā kaut kas pa vidu starp Hermaņa ziedu laiku izrādēm un Forced Entertainment.

nezinu, kā īsāk izstāstīt priekšvēsturi. pamēģināšu. pagājšgad Smiltenes pašvaldība (un īpaši E. R.) uzaicināja Initiumu taisīt kopienas teātra izrādi, kam vajadzēja būt gatavai uz šī gada pilsētas svētkiem (kas ir šonedēļ). sākām strādāt, pirmajam posmam bija kaut kāda maza naudiņa no reģionu konkursa. pašvaldība arī gribēja, lai sasaistām izrādi ar topošo viedrades kvartālu, kas ir izbijušās fabrikas "Abula" teritorija un ir visai degradēta. bijām ekskursijā, atradām bijušajā kantoru sadaļā plānotāju un paņēmām līdzi. tad bija cilvēku uzrunāšanas akcija pie centrālā Topiņa. satikām vienu bijušo Abula darbinieku, bet viņš iedeva mums Mudītes numuru. Mudīte izrādījās pilnīgs zelts, ļoti kolorīta 80+ kundze, fabrikā nostrādājusi 30 gadus. parādījām viņai plānotāju, viņā iedegās detektīva spīts un vadoties pēc ieraksta "Mudīte negrib būt priekšniece" kādā no lappusēm, viņa izskaitļoja, kam tas varētu būt bijis. tā satikām fabrikas priekšnieku Genādiju - arī ļoti kolorītu personu. izrāde gan nebija plānota tikai saistībā ar Abulu, bet viskautko smilteniešiem aktuālu, mēs bijām arī pie ugunsdzēsējiem un citur. bija domāts, ka būs staigājamā izrāde ar spotiem vairākās vietās pilsētā. režisore jau principā bija salikusi visu visu izrādes koncepciju. un tad pašvaldība mūs uzmeta. paziņoja, ka naudas nav un izrādes nebūs. sākumā vēl bija cerība, ka realizējam vienu no spotiem - tieši fabrikas teritorijā, nevis visu koncepciju, bet beigās pateica, ka arī tam naudas nav. nekam neesot. pat pašu pilsētas svētku nebūšot. mums bija ritīgi nelāga sajūta par tiem iesaistītajiem cilvēkiem, īpaši Mudīti. izdomājām, ka varētu uzorganizēt fabrikas darbinieku salidojumu. KC sākumā bija vēlīgs un teica, ka to varēšot mazliet atbalstīt. uzlikt telti fabrikas teritorijā, galdu, kaut kādus našķīšus. speciāli saskaņojām datumu, kad ir pieejama telts. Mudīte, ar vēl vienu sparīgu bijušo abulieti, apzināja vēl dzīvos bijušos darbiniekus. fabriku slēdza 1995. gadā, mans vecaispaps arī tur kādreiz strādāja. fabrikas slavenākais izstrādājums bija pedāļspainis, jeb padomju laikos katrā mājā esošā skārda misene, kas sastāv no divām daļām. iekšspaiņa un ārējās kastes ar vāku, ko varēja atvērt ar pedāli.

jo pasākums nāca tuvāk, jo KC vairāk kratījās no mums vaļā. telts pēkšņi vairs nebija pieejama, wc arī nē un fabrikas teritorijā vispār neko nevarot darīt, jo avārijas stāvoklī. neesošajos pilsētas svētkos savukārt uzstāsies Mielavs, Aija Andrejeva, Singapūras satīns un vēl citi izklaides industrijas pārstāvji, kuri noteikti nepiedalās svētkos brīvprātīgi un bezmaksas. beigu beigās pēc komunikācijas ar E.R. un KC visai augstos toņos + tā ka mūsu jaukās abula dāmas iesaistīja Velgu, kas ir vienu posteni augstāk nekā E.R. (un atšķirībā no E.R. un KC vadītājas ir vietējā) mēs tomēr dabūjām gan pašvaldības pārstāvi ar atslēgām, kas ielaiž cilvēkus drusku iemest aci fabrikas telpās. gan mazo zāli kultūras centrā - ar galdu un drusku našķīšiem un lielo kafijas termosu.

tad nu šodien tas notika. ieradās ~30 bijušie darbinieki. vecākajai dāmai bija 92 gadi. un tas bija nenormāli kruta. fabrikas daļā neiedziļināšos (tas arī bija forši), bet KC sadaļa tiešām bija amazing izrāde, ar Hermaņa labāko izrāžu cienīgām etīdēm. arī nosacītais sākums bija episks. kad visi bija sasēdušies ap galdu, Genādijs piecēlās kājās un sākot teikt ievadvārdus ar kaut kādu tizlu rokas kustību uzgāza sev tieši uz bikšu (gaišu) priekšas glāzi sarkanvīna. arī scenogrāfija bija izcila. tāds drusku Garās dzīves party edition. dažs bija paņēmis līdzi savas stikla glāzītes ar puķītem, dažs mājas mazsālītos gurķus plastmasas maisiņā, kāds kungs atnesa siļķes plakanajā plastmasas kārbā. un tad viņi vnk vairākas stundas viens pēc otra cēlās (un arī necēlās) kājās un stāstīja stāstus no fabrikas laikiem un smējās, smējās, smējās (un mēs smējāmies un man pašai jau sāka likties, ka es esmu tai fabrikā strādājusi) un kad viņi drusku pagura, tad Viktors Tilčiks (arī bijušais Abula darbinieks) nodziedāja kādu dziesmu pavadot sevi ar akusteni, kamēr pārējie laida pa riņķi melnbalto fotogrāfiju kaudzes ar ainām no darba izbraucieniem uz Ašhabadām, fabrikas dzīves, sporta pasākumiem, utt.
un, jā, tie bija veci cilvēki, bet tas ne vienu mirkli nebija kaut kā žēlīgi vai sentimentāli. viņi dzirkstīja un mirdzēja, bija šarmanti, asprātīgi un sirsnīgi un totāli trū. tas bija tiešām, tiešām neizstāstāmi amazing. un beigu beigās kopienas teātra izrāde tomēr bija spontāni radusies un es esmu ļoti pateicīga, ka man bija iespēja to piedzīvot.

p.s. man, protams, visā šajā sakarā ir arī pārdomas par darbu/darbavietu un kā šie koncepti ir mainījušies kopš padomju laikiem, bet tas tā. tas šobrīd neliekas svarīgi.