>

Kādā decembra sākuma dienā viņš neizturēja un pasūtīja sev savas pirmās mīļotās meitenes repliku. Tieši tādu, kāda viņa bija deviņpadsmit gadu vecumā. Tajā laikā šis bizness bija kļuvis par ko vairāk, nekā tikai androīdu tirgošanu sirmgalvjiem. Šis produkts – pielāgojams androīds ar kāda konkrēta cilvēka izskatu 98% apmērā, bija kļuvis par ārstniecības līdzekli senioriem pret vientulību.

Ja viss sākās ar mehanizētiem suņiem un kaķiem, tad dažu gadu desmitu laikā cilvēki krita kārdinājumā izdzīvot viltus atmiņas vēlreiz.
Šāda androīda izgatavošanai vajadzēja oriģinālā cilvēka DNS, ierunātu balsi, rokrakstu un dažus citus parametrus, ko skolās reģistrēja uz priekšdienām valdības vajadzībām, ja nu kādai amatpersonai sagribētos repliku no kāda slavena skolēna.
Cilvēki simtu četrdesmit gadu vecumā, ja viņu radinieki, draugi, pirmā, otrā un trešā sieva – ja visi bija miruši pirms viņiem, ja viņi negribēja piepūlēties iepazīties ar kādu oriģinālo cilvēku, viņi pasūtīja repliku no cilvēka, kurā jau bija ieguldījuši gadu desmitiem ilgu laiku, sarunājoties un draudzējoties. Citiem vārdiem sakot – ieguldītais laiks atmaksājās tagad pat pēc oriģināla elpot pārstāšanas.
Repliku programmēšana pēc savāktā materiāla no oriģināla bija skrupulozs darbs, kas nekad nevarēja būt precīzs, jo replikai nebija intuīcijas, savu domu, savu jūtu un sniega sajūtas.

Tāpēc tika izveidota atsevišķa profesija, kura cilvēku apziņā bija gluži vai kā nekromanti – viņi, pētot aizgājušā oriģināla mantas, dienasgrāmatas, matus, asins paraugus, veica ļoti īpatnējus pierakstus, kas kalpoja par kodiem replikas izgatavošanai.
Pirmajās dekādēs pēc šīs tehnoloģijas palaišanas sabiedrībā bija lieli aizspriedumi, jo tika uzskatīts, ka to īpašnieki bija pārāk slinki, gļēvi, lai komunicētu ar oriģināliem. Taču, laikam ejot, ērtības repliku izmantošanā iesakņojās sabiedrības apziņā kā komforts, bez kura daudzi vairs negribēja dzīvot.
Sagaidīt paša elpas apstāšanos (jo vārds “nāve” sabiedrībā bija aizliegts ar likumu) bez sev mīļas replikas klātbūtnes nozīmētu, ka esi tik liels noziedznieks, ka valsts drošību sargājošās iestādes tev šādu pirms-izelpas vēlēšanos ir liegušas.

Repliku remontdarbnīcas bija katrā lielā pilsētā, taču savu lomu pildīja tikai ārkārtējos gadījumos.
Ja oriģinālam DNS bija ieraksts, ka pastāv iespēja, ka tas “sajuks prātā”, tad replikas neracionāla izturēšanās varēja tikt attaisnota ar šādiem oriģināla gēniem. Tāpēc daudziem repliku izgatavotājiem bija lielisks alibi replikas – brāķus nodēvēt par oriģinālu visļaunākā likteņa iemiesojumiem. Ja oriģināla DNS bija slimības marķieri latentā veidā, tad tie tur bija un vienmēr būs. Replika bez tiem būtu nekvalitatīva. Lūk, tāda ačgārna loģika.
Tomēr caurmērā replikas darbojās uz pielāgota mākslīgā intelekta bāzes, kurš bija ieprogrammēts atdarināt aizgājušā oriģināla manieres, jokus, žestus, dzīves ritmu un hobijus. Personība bija nokopēta maksimāli. Ja oriģināls dzīves laikā bija gribējis aizbraukt uz Havaju salām, bet nebija to paspējis, replika bija gatava ceļojumam un izrādīja neviltotu sajūsmu, plānojot braucienu. Tāpat ar hobijiem.

Replikas daudziem sirmgalvjiem ļoti patika, jo izstaroja dabisku pozitīvismu visās dzīves situācijās, ja vien oriģināls nebija totāls rūgumpods. Jo repliku blakus uzdevums bija noturēt sirmgalvī mundru garu, dzīvesprieku un interesi par katru nākamo dienu.
Valsts arhīvā bija dati par to, cik oriģinālu šobrīd ir valstī, cik tie ir veci, kāda ir to dzīves laikā pienestā vērtība sabiedrībai, kāds ir bijis to dzīvildzes efektivitātes koeficients. Citiem vārdiem, cik strādīgs cilvēks ir bijis, cik dienas savā mūžā noslimojis, cik stundas datubāzē reģistrētas dzīves laikā ar atzīmi “oriģināls atguva šajā laikā spēkus jaunu ideju ģenerēšanai”.

II

Viņš no repliku izgatavotāja dabūja savu pirmās sievas modeli un nopriecājās, ka oriģinālam nebūs viņu jākopj. Tajos laikos vecīšus kopa gandrīz tikai replikas, jo apkopt simtu trīsdesmit gadu vecu oriģinālu prasīja daudz laika.
Viņš vēl bija labā stāvoklī – varēja pietupties un palēkties. Varēja pats pagatavot savu mīļāko zupu, viņam nebija jāpārtiek no pārtikas kapsulām, ko pēc tam izšķīdināja verdošā ūdenī. Viņš savas dienas vadīja, lasot grāmatas un pastaigājoties gar jūru. Daudzus gadus pēc aiziešanas no aktīvā darba simt gadu vecumā, viņš turpināja konsultēt par to, kā vadīt augstāko izglītības iestādi. Taču ar laiku viņam apnika arī tas.
Tā nebija, ka viņš gribētu doties projām, nebūt nē, taču pārdomas par to, ko lai dara ar vēl atlikušo laiku savā dzīvē, kā to piepilda, viņam bija. Viņam pienācās valsts pensija par nostrādātajiem septiņdesmit gadiem, viņam bija vēl dzīvi daži draugi, kurus viņš satika pāris reižu gadā. Tomēr nav vērts runāt par otro, trešo vai ceturto jaunību viņa vecumā. Kalnos vairs nekāps, mucas nenesīs un zemessardzē nepiedalīsies.

Runā, ka cilvēki, tuvojoties simt gadu slieksnim, kādreiz daudz vairāk domāja par garīgumu. Taču tad notika paradigmas maiņa sabiedrībā, kuras rezultātā visa iedzīve tika robotizēta. Vienīgais, kas atšķīra oriģinālu no replikas, bija dažu oriģinālu nelokāma pārliecība, ka viņos ir radošums, iedvesma, savienojums ar kaut ko, kas ir ārpus viņu pašu smadzenēm. Šīs ilūzijas, naivā domāšana un romantisms dzejniekiem lika šķetināt realitātes audumu tādu vārdu pavedienos, kuros bija pateikts vairāk nekā intelekts spēj izlasīt. Labākie dzejnieki arī mūsdienās rakstīja divos un trijos slāņos, viņu dzeja aizpildīja lasītāju apziņas apcirkņos tādus kambarus, par kuriem tie paši nezināja, ka tie stāvējuši tukši.


Palikt jaunam. Aiziet esot garā jaunam. Tāds bija viņa mērķis, taču viņš savā dzīvē jau bija visu sasniedzis, ko vēlējās. Gan mīlestību, gan atzinību darbā, gan maz-maz-mazbērnus, no kuriem savā digitālajā spogulī saņēma regulārus sveicienus visos svētkos.

Jāceļ jauni mērķi! Jātop laimīgākam, piepildītākam. Katra diena jāuzlūko ar jaunu iedvesmu, kā esot ceļojumā. Tad vajadzēja iepazīties ar jauniem oriģināliem. Vārds “oriģināls” sabiedrības leksikā ienāca pamazām, aizstājot vārdu “cilvēks”. Oriģināls apzīmēja ko tādu, no kā pēc tam darināja klonus un replikas. Oriģināli bija uzskaitīti valsts datu bāzēs ar
kodiem, kas atbilda dzimšanas kodam kādreiz. Oriģināli bija tie, kuru darbību noteica saprāts, intuīcija, lēcienveidīgi, apzināti apziņas līmeņa kāpumi, jo oriģināli mācījās, izmantojot virsapziņu. Kamēr replikas tika papildinātas ar kodu.

Kopā ar jauniegūto repliku viņš spēlēja golfu, galda tenisu, pastaigājās gar jūru. Replika noderēja arī mājdzīvnieku barošanai. Ēst sev viņš gatavoja pats. Replikai viņš ierādīja vienu no mājas gala istabām, kur pa nakti uzlādēties.

III

Pārmaiņas sākās pēkšņi. Kādās brokastīs, kuras viņi pavadīja kopā no rītiem, kad jūra aiz loga liegi šņāca, viņa replika sāka runāt par to, ka viņas roka ir sintētiska, tajā ir “viedā sintētiskā matērija”, taču viņa roka ir daļēji vieda organiskā matērija. Viņa teica, ka viņam vajadzētu rīkoties, lai viņa roka kļūtu par pilnīgu viedo organiskās matērijas izpausmi. Viņam vajadzētu pārprogrammēt savu DNS, lai viņa izpausme kļūtu tikpat vieda kā viņas roka, kura spēja atjaunoties gandrīz momentā pēc kritiena vai nobrāzumiem.

Varētu domāt, ka tā bija viņas vēlme, domāšanas modelis, lai arī viņam būtu tikpat “laba” roka. Taču organiskās dabas dēļ tā nebija perfekta. Pagaidām. Arī šajā ērā oriģināli varēja saslimt ar vēzi, tikai to parasti konstatēja divu nedēļu laikā, un tad bija obligāti jāiet uz psihoterapiju un somaterapiju, lai izprastu, kāpēc, kādu iemeslu dēļ viņu ķermenis ir izvēlējies šādu reakciju uz vides kairinājumu.

Šai iekārtai, kurā viņš dzīvoja, bija daudzi plusi, un viens no tiem bija tāds, ka farmakoloģija visiem bija par brīvu. Vairs nebija korporāciju, kas pelnītu uz cilvēku slimībām. No otras puses, katru nedēļu visiem bija jātaisa asins un urīna analīzes, lai konstatētu pārmaiņas organismā. Daudziem kloniem bija valsts dots ķermenis, tie bija uzauguši bērnu namos. Šis ķermenis, kuros mita viņu apziņa, bija valsts īpašums. Tāpēc valsts rūpīgi pieprasīja, lai ķermenī mītošā apziņa uzturētu ķermeni tuvu ideālam lietošanas stāvoklim.

Oriģinālu ķermeņi bija viņu pašu īpašums, taču bezdarbs bija aizliegts ar likumu, bija jāstrādā no trīsdesmit līdz simts gadiem visiem. Sabiedrībā nebija ne invalīdu, ne mazturīgo, ne psihiski slimo, jo gēnu inženierijas pamata komplekts, ko valsts “uzspieda” visiem vecākiem noteica, ka nav atļauts laist pasaulē mazuļus ar pārāk lieliem defektiem.

Deviācija un defekts nebija sinonīmi, tāpēc bija atļauti mazuļi ar afantāziju, autismu, dažādām citām neirodiverģencēm, kurām vecāki bija piekrituši, jo jau pāris nedēļu jaunam auglim ārsti spēja noteikti procentuālās iespējas uz šādām īpatnībām.

Viņam šāds izteikums šķita ļoti atbilstošs robotu domāšanas veidam. Roka nav perfekta, taču tā ir mana roka, kalpojusi jau ļoti ilgu laiku, aizvien spēj noglāstīt mājdzīvnieku, sagriezt dārzeņus, rakstīt un zīmēt. Viņam pilnībā pietika ar to, ka iegriežot rokā ar papīru, tā sadzija dienas laikā, nevis sekundes laikā.
Dzīšanās pēc perfekcijas bija pagātnes produkts. Arī robotizācija un replikas nāca no laika, kad cilvēki centās atvieglot savu ikdienu no smagiem, fiziskiem darbiem kā darbs raktuvēs, celtniecībā vai mežniecībā. Lielākā daļa sabiedrības strādāja diplomātijā, kultūru apmaiņā ar citām planētām. Visa veida kultūra, māksla bija oriģinālu pamats, taču arī zinātnei bija liela loma, jo esošā tehnika bija jālabo un jāpilnveido. Līdz ar to darba pietika visiem, jo uzgleznot skaistāko gleznu pasaulē nav tas pats, kas noskriet simt metru distanci astoņās sekundēs.

Tāpēc viņš sākumā šo izteikumu ignorēja kā programmēšanas kļūdu. “Ko viņa man piekasās?” Mūsdienu medicīna, kurā valsts apmaksāja tādu cilmes šūnu potēšanu, lai oriģinālam ataugtu zobi vai mati, bija iespējama tāpēc, ka ķermeņi, kā iepriekš minēts, pilnībā nepiederēja nevienam – tie bija koplietojams instruments, kas visiem bija pieejams. Ja kādam atklāja lielas dotības odu sacerēšanā, ja viņam uz to bija liels talants, tad viss, cauri, līdz simt gadiem valsts tevi spiež drukāt odas visām draudzīgajām starpzvaigžņu civilizācijām.

Viņš turpināja ēst savas brokastis. Rokas kā darba instruments. Labā roka kļūst vēl labāka. Labā roka, kad ieskatās, sastāv no neskaitāma daudzuma šūnu, kas ir simbiozē. Sarkanie asinsķermenīši, vēnas, nervi, savienojums ar visām smadzenēm. Ar kuru vietu viņš vispār domā? Oriģināliem, lai tie atšķirtos no biorobotiem, kā sauca klonus, kas nebija spējīgi radīt neko jaunu, bija jābūt ar savienojumu, kurš nodrošināja iedvesmas klātbūtni.

Pēc pusdienām viņš savai replikai, pirmās sievas deviņpadsmit gadu vecumā izskatā, jautāja: “Ar ko man būtu jāsāk, lai uzlabotu savu roku?”
- Viņa atbildēja: “Sāc ar to, ka izlasi, kāds ir apgaismots, pilnībā brīvs cilvēks. Saproti, kas Tev trūkst līdz tādam?”

Šajā iekārtā vārdu “cilvēks” lietoja kā sinonīmu vecai, taču kvalitatīvai automašīnai. Kā tādam retro auto modelim, kurš ir pārāk skaists, lai to mestu ārā, tikai tāpēc, ka tas brauc ar maksimālo ātrumu sešdesmit kilometru stundā.

Viņš ķērās pie visu svēto rakstu lasīšanas. Tāpat nebija nekā cita, ko darīt. Jau pēdējos divdesmit gadus viņš pavadīja savā mājā pie jūras, domājot, ka drīz dosies prom. Taču viņa fiziskie rādītāji atbilda daudz jaunākam oriģinālam, viņš bija ļoti maz nolietojis savu ķermeni. Tas pilnīgi noteikti neuzskatīja par vajadzīgu tik drīz apstāties. Taču viņš un viņa apziņa gan nesaprata, ko no viņa vēl gaida. Valsts noteikti vairs neko negaidīja. Bērni un radi viņu lika mierā, viņš dzīvoja vienkārši.
Arī Vēdās un citos rakstos minētie dzīvoja vienkārši, taču ļoti priecīgi un patīkami. Viņi zināja, kurp dosies pēc aiziešanas. Viņi jutās vajadzīgi arī vēl šeit. Pie viņiem brauca ciemos. Pie viņa neviens neprasījās ciemos. Viņš dzīvoja pilnīgi viens pats ar savu suni, kaķi un repliku. Viņa zināšanas par to, ko viņš darīja savus septiņdesmit gadus darba gadus – mācīja citiem kaligrāfiju, arī reti kuram bija vajadzīgas.

Daudzi sirmgalvji dzīves nogalē grib justies vajadzīgi. Taču viņam bija diezgan labi ar sevi.
Viņam bija grāmatas un viņš, tāpat kā iepriekšējos piecdesmit gadus, katru dienu veltīja stundu glītrakstīšanai. Caur rokrakstu mēs iepazīstam sevi. Caur to, kā tas mainās. Par to ir vesela zinātne. Viņš neticēja rokas līniju lasīšanai, taču pārmaiņas savā rokrakstā gan liecināja par brīžiem, kad viņš ir juties ilgstoši iedvesmots, pacilāts. Kad garastāvoklis mēnešiem ilgi bijis depresīvs, bija grūti rokrakstu saukt par glītu, pat ja tehnika bija aizvien izcila. Vēl viņš nodarbojās ar ūdensrožu audzēšanu dīķī. Tās it kā auga pašas no sevis, taču tām vajadzēja atbilstošu ekosistēmu.
Kāpēc viņš vispār pasūtīja repliku? Jo vēlējās atcerēties, ko gribēja sasniegt, kad pats bija jauns un iepazinās ar pirmo sievu. Vēlējas saprast, vai jaunībā ir bijušas ieceres, ko viņš ir aizmirsis, sevi norakstījis kā pārāk netalantīgu. Viņam bija viens rūpals kā gleznotājam - sava darbnīca, kur viņš jauniešiem mācīja kaligrāfiju. Citi darbi, pienākumi, palika tā ēnā. Tagad bija laiks to celt ārā. Tagad bija ļoti daudz laika.

Jaunībā daudz ieceru, jūra līdz ceļiem. Gribas Nobela prēmiju, kuras matemātikas jomā nemaz nav. Gribas būt par Visuma grāmatvedi, kaut uz katras planētas savi kundziņi uzmetušies. Tik daudz glupību galvā. Kas no tā visa bija labs? Kurā brīdī vēlmes sāk saskanēt ar veselo saprātu, kurā brīdī viņam pašam parādījās pirmais mentors, kurš viņam pateica, uz ko viņam ir patiess talants?

Kurš vainīgs pie tā, ka daļai vīriešu, pēc tām oriģinālu, mentora nemaz nebija, paši kūlās kā prata? Viņam paveicās, ka kaligrāfija ir tehnisks darbs, līdzīgi kā ainavu gleznošana. Vai nu tev ir milzīgs talants, vai arī tev agri kāds pasaka, ka tu izšķied laiku.

Agrās jaunības laiks, pieci līdz trīsdesmit gadi, paredzēts, lai ļoti intensīvi mācītos. Ja Tu sāc rakt nepareizajā vietā, ar nepareizo lāpstu, tad, par laimi, viņa laikmetā kādam skolotājam bija pienākums to pateikt. Jo citādi valstij piederošais, vai vismaz apgādībā esošais, ķermenis tiktu izlietots neoptimāli.
Optimizācija nebija pašmērķis, taču tā bija rūpīgi veidota sistēma, lai katrs oriģināls un klons būtu sabiedrībā derīga vienība. Kopš notika brīva gaisa satiksme ar citiem zvaigznājiem, kopš profesiju reģistrā parādījās vairāki simti jaunu profesiju, izvēle kļuva daudz lielāka, taču arī iespēja kļūdīties palielinājās.

Kaligrāfija nav glītrakstīšana, jo svarīgs ir stils un nianses. Ir dažādas skolas un doktrīnas, tomēr ir vajadzīga individualitāte, kas piemīt tikai oriģināliem.
Varbūt tieši tāpēc viņam šķita bezjēdzīgs replikas komentārs par viņa roku. Viņš ar savu roku bija pelnījis sev iztiku visu mūžu. Viņa roka pauda viņa dvēseles pieredzi, viņa unikalitāti, taču vienlaikus stingru iekļaušanos tajā, kas bija kaligrāfijas kanons viņa laikmetā. Viņš bija labs ar to, ka bija oriģināls, kurš bija savu talantu izslīpējis līdz dimanta mirdzumam. Un tagad pēkšņi ar to ir par maz? Un to saka mākslīgais intelekts ar viņa pirmās sievas seju, ko viņš atveda mājās, lai sevi izklaidētu un remdētu alkas pēc nākamās dzīves, kur viņš atkal būs jauns un varošs? Tā vietā šis intelekts apgalvo, ka viņš nevar nomirt, jo nav sasniedzis pilnību, viņa roka nav atdzīvojusies, atplaukusi kā orhidejas zieds ziemā, tāpēc viņš var kā tādā Murkšķa dienā jau kuro desmitgadi iet gulēt un mosties pie jūras, kura nemainās, tikai kā Solaris filmā atspoguļo viņa zemapziņas slēptākos fantomus, lai tie traucētu viņam gulēt.

Viņš, godīgais pensionārs, sava aroda turpinātājs, apmācījis vairākus simtus mācekļu piecdesmit gadu laikā, nav gana labs? Tik tiešām “Deus ex” - “Dievs no mašīnas”, sengrieķu drāmas cienīgs pavērsiens viņa dzīvē.

Tomēr kas cits viņam atlika, kā turpināt meklēt. Varbūt viņa vēlmes simt trīsdesmit gadu vecumā ir tikpat glupas kā agrīnajā jaunībā? Vēlme ātrāk piedzimt vēlreiz, ātrāk atkal peldēt, mīlēties, skriet, kāpt kalnos, jāt ar zirgiem, izbaudīt vingra ķermeņa vilinājumu? Kādas tad ir alternatīvas?

Svētajos rakstos bija atbildes, ka pēc iziešanas no Samsāras rata oriģināli ir brīvi dzīvot svētlaimīgajās pasaulēs, kur nav fiziskas miesas, taču skolotāja statuss paliek, un var “no augšas” apmācīt visus, kas vēršas pie gaismas dievu aizgādnības. Vai tas nozīmēja būt par ēterisku statuju kādos daudzdimensionālos Elizejas laukos? Mūžīga attīstība, tikai bez vīna, bez debatēm par labo un slikto, jo sliktā vairs nav, mūžīgs evolūcijas ceļš, kas ved… Jā, patiesi, uz kurieni?
Jaunu Visumu radīšanu augstākā kvalitātē, kur Visaugstākais Kosmiskais Radītājs ir mācījies no savas pieredzes, un tiem, kas tur tālumā, dažādās galaktikās, cenšas sasildīties pie ugunskura, ir nodrošinājis labākas izredzes izdzīvot līdz nākamajam ciklam.

Tomēr Viņam nebija skaidra viņa loma tajā visā. Tāpat svētajos rakstos bija teikts, ka katrs var iet ceļu savā ātrumā un, pirms kļūt par jogu vai sasniegt apgaismību, visžēlīgais radītājs netiesās tos, kas vēl miljons reižu vēlēsies gan baudīt vīnu, gan jaunavas.
Galu galā visas pieredzes reiz apnīk, gribas jaunas. Taču viņam - ķermenis pie jūras paliek it kā jaunāks, nāve attālinās, un, tomēr, viņš katru dienu pieredz vienu un to pašu. Paisums, bēgums. Miers, brāzmas. Kuģi nāk un aiziet. Kaijas kliedz, tad klusē. Visu laiku viens un tas pats. Viņš sapņos redz tās pašas okera krāsas mājas, kurās pirms vairāk nekā simt gadiem uzauga pie tantes.

Viņa patvērums ir tantes ievārījuma spainis, kurā vienmēr varēja pašņakarēties. Vēlāk viņa patvērums bija darbnīca, kurā viņš rakstīja, kamēr nogura rokas. Tad viņš rakstīja ar kāju pirkstiem turot otu. Kad viņš jutās īpaši apmāts, viņš rakstīja, turot otu zobos.

It kā viņš būtu tintes trauks, pilns melna labuma, kuram jāspēj iznākt ārā tā, ka kādām acīm to ieraugot, jāapžilbst no grācijas, simetrijas un kursīva majestātiskuma.
Vispār jau dažos no tiem viltus svētajiem rakstiem bija teikts, ka cilvēks iestrēgst Samsāras ratā, jo domā, ka viņam ir jāatstrādā visa karma, visa pagātnes žults un piķis, lai kļūtu tīrs un varētu doties prom no šīs Zemes skolas. Taču tas ir tikai triks, lai cilvēkam liktu atgriezties uz Zemes vēl un vēl. Jo karmu daudz vieglāk ir sastrādāt jaunu, nekā veco atbrīvot. Tāpēc tā ir Sīzifa situācija. Pareizais domu gājiens ir piedot pašam sev par pagātnes grēkiem, pašam sev veikt grēku atlaišanu un dzīvot, cik vien saskaņā ar sirdsapziņu ir iespējams.

Tāpēc viņš beidza pārdzīvot par to, ka nevar nomirt. Cits jautājums, vai ar degsmi gaidīt nākamās dzīves jaunību ir tā vērts.

IV

Viņš ielika sociālajos tīklos aprakstu, ka ar viņu repliku notiek neparastas lietas. Tā viņu grib mudināt kļūt apgaismotam, lai viņa roka kļūtu “organiski ideāla”.
Viņam atbildēja kāda sieviete, simt desmit gadus jauna, ka arī viņas replika stāsta līdzīgas lietas. Viņējā runājot par “organiski ideālām kājām”, jo pati sieviete darba gados bija dejotāja.

Pēc tam arī vairāki citi sirmgalvji secināja, ka viņu replikas ir kāds ieprogrammējis tādā veidā, ka viņas, ja sirmgalvis izskatās nomākts, garlaikots un neiedvesmots, sāk runāt par svēto rakstu lasīšanas svarīgumu, lai attīstītu to ķermeņa vietu, ar ko cilvēks darba gados pelnījis iztiku. Viņi secināja, ka visas šīs replikas nāk no viena uzņēmuma, tāpēc šāda uzvedība droši vien ir viena programmētajā vai to grupas darba auglis.

Tomēr šī detektīva cienīgā izmeklēšana beidzās ar iebildumu, ka nevar uzņēmumu viennozīmīgi iesūdzēt tiesā par šādu rīcību, jo mērķis - atgriezt sirmgalvjos dzīvesprieku, ir nodefinēts kā bāzes programma. Tā sasniegšanai ir iespējami, atļauti, dažādi līdzekļi, pat ja materiālistiski noskaņotajiem oriģināliem runas par to, ka viņu galvas, rokas vai kājas ir nepilnīgas, šķita murgi. Sirmgalvji izveidoja darba grupu, kura izdomāja, ka problēma ir pašas replikas, kas uzbāžas ar garīgo attīstību.
Lai būtu jautrāk, sirmgalvji sabāza savu jaunības sievu/vīru replikas vienā divdesmit istabu villā un lika viņām pašām veidot romantiskas attiecības savā starpā, studēt visus svētos rakstus un daudz vingrot. Kas gan, atklāti sakot, bija absurda teātris, jo repliku ķermeņi bija no moderna metāla sakausējuma, tāpēc vingrošana neko nedeva, jo replikām nav muskuļu. Tāpat arī meditācija replikām neko nedeva, jo tām nav sirds. Tomēr visi sirmgalvji šo pašizveidoto realitātes šovu skatījās ar lielu aizrautību un smējās, kad kāda replika centās notēlot, cik nu tās galvā esošai mākslīgais intelekts ļāva, apgaismības un atklāsmes brīžus.

Ņemot vērā, cik ļoti sievietēm cilvēku sabiedrībā reiz patika lugas, teātris, ziepju operas, datorspēles, kurā tiek simulēta cilvēku ģimeņu dzīve, arī daudzi sieviešu dzimuma oriģināli vareni uzjautrinājās, vērojot šo absurdu. Vīriešu dzimuma oriģināli, savukārt, dabūja iepazīt, kā tas ir, kad sintezē visu svēto rakstu zināšanas un grib sasniegt kaut ko, kam liela daļa cilvēces pagātnē neticēja nemaz, un neticēja pat kategoriski, ar putām uz lūpām atbildot, ka Dieva nav, dvēseles nav, intuīcija ir miegā apstrādātās informācijas sekas, un vispār jēga ir tikai empīriskajai četru dimensiju - platums, garums, augstums un laiks - pieredzei.
Taču tad 22.gadsimtā fizika iepazinās ar neapgāžamiem pierādījumiem piecu, sešu un augstāku dimensiju esamībai, un visa konstrukcija par to, ka dzīve ir paradīze bagātajiem un katorga nabagajiem, sabruka.

Sekas šim eksperimentam galu galā bija tādas, kādas repliku programmētāji bija iecerējuši. Sirmgalvji skatījās šo šovu, iepazinās savā starpā, smējās, dzēra sulas un paši saposās, atdarinot replikas, kas arī uzkrāsoja sejas, atdarinot cilvēkus (šajā laikmetā makijāža tika uzskatīta par absurdu resursu tērēšanu).
Viņam, mūsu stāsta galvenajam varonim, kurš pirmais bija sociālajā tīklā ielicis informāciju, atradās favorīte, kurai viņš pats arī patika. Šie sirmgalvji, no kuriem daļa bija nīkuši savās privātmājās bez lielas socializācijas, tagad paši ballējās kā traki. Jo, ja viņu kopējā problēma bija tā, ka viņi bija pārāk jauni, lai mirtu, vienalga - simt desmit, simt trīsdemit vai simt četrdesmit gadu vecumā, viņi nolēma svinēt dzīvi. Viņiem bija pensija. Viņiem nebija jāstrādā. Viņu maz-maz-mazbērni bija izauguši. Viņu suņi un kaķi bija paēduši, un viņiem pat bija replikas, kas signalizēja, ja kaķim trauciņā vairāk par piecpadsmit minūtēm nav bijis ēdiena.
Tomēr ballītes simt trīsdesmit gadu vecumā atšķīrās no jaunības dzeršanas, dejošanas un vēlmes iepazīties ar visiem skaistajiem oriģināliem savā miestā. Šajos saviesīgajos vakaros bija daudz viedāks rāmuma un straujuma sajaukums, it kā viņi nesteigtos vairs nekur. It kā viņi nebaidītos, ka viņus pametīs, viņiem salauzīs sirdi, mašīnai pārplīsīs riepa tieši pirms meitene ar to aizvesta uz pludmali skatīties saulrietu.

Ja 21.gadsimtā vēl skolas ražoja paklausīgus vēlētājus, biroju darbiniekus, kuri paklausīgi dzēra zāles un paklausīgi nomira, nesasnieguši pensijas vecumu, lai neradītu sistēmai zaudējumus, tad šajā, 23.gadsimtā, oriģināli dzīvoja desmit, divdesmit un četrdesmit gadus pāri pensijas vecumam, zāles dzēra maz vai nedzēra nemaz, vecumdienas pavadīja valsts apmaksātās privātmājās pie jūras vai ezeriem un bija padomdevēju, konsultantu kārta jaunajai paaudzei.

V

Atgriezīsimies pie tā, kāpēc tas repliku šovs par teoloģiju bija tik smieklīgs.

Tajā izspēlēja cilvēces vēstures gaitu, kā ik pa dažiem gadsimtiem, vai gadu tūkstošiem, ieradās kāds “no augšas” un nolaida cilvēkiem zināšanas par to, kā jādzīvo. Mozus saņēma informāciju, tad Buda, tad Muhameds, tad Mormoņi, tad Bramini, tad vēl Konfūcijs, un tā bez gala. Visu laiku viens un tas pats - kāds citplanētietis nolaižas savos uguns ratos uz Zemes, pārvēršanas par degošu krūmu, garām iet Mozus, kurš nez kāpēc nav šizofrēniķis, un sāk sarunu ar krūmu, kurš viņam pastāsta lielo vēsti.
Šāds scenārijs atkārtojas ļoti regulāri, un cilvēki notic, ka lielā vēsts ir tā vērta, lai par to karotu, strīdētos, raudātu un lūgtos.
Cilvēki notic tam visam kādu krietnu laiku, kamēr paši sāk apzināties, ka atslēga vienmēr bijusi degungalā. Viņi tiek izmantoti, un tie, kas dod dažādu informāciju, ir tādi paši kā viņi, tikai tehnoloģiski attīstītāki. Tad cilvēki sāk meklēt patiesību ārpus tuvīno citplanētiešu samizdata par to, kā viņiem, pavisam citai divkājaino sugai, ir jādzīvo.

Viņi uziet kosmiskos likumus, kas ir bāzes programma visam Visumam, lai lielākie parazīti tajā galīgi nenoēstu aitas - lētticīgās civilizācijas, kas notic visam, ko no augšas kāds nolaiž.

Viņi atklāj, ka kāds ir sadrukājis šos kosmiskos likumus, kuri kādreiz nav bijuši vajadzīgi, jo Visaugstākajam Kosmiskajam Radītājam vēl nebija ienācis prātā ļaut eksistēt parazītiem. Tālāk viņi izlasa, ka viņi paši ir daļa no šī Radītāja, un viņiem ir brīva izvēle - būt parazītiem, būt oriģināliem, vai būt ārpus šī spēļu laukuma un piedalīties jaunu spēļu laukumu radīšanā kā inženieriem.

Par inženieri būt ir sarežģīti, tāpēc cilvēces vairākums nobalso par oriģinālu ideju. Tā mainījās cilvēces paradigma uz oriģinālu paradigmu. Tomēr palika atklāts jautājums, kā tieši no oriģināla kļūt par inženieri. Tā kā oriģinālu valdība saprata, ka labvēlīgi noskaņotie inženieri vienmēr ir palīdzējuši cilvēcei, tad sakari bija jāturpina uzturēt. Nebija riska, ka kāds, kurš izgājis ārpus spēles, paliktu nesasniedzams. Viņa idejas, dzīves gājums, domāšana, rīcība un apraksts par viņa vērtību sistēmu, palika valdības datu bāzēs, to varēja viegli iekopēt kādā replikā, un replicēt visus svētos pēc kārtas. Ja vien viņi izrādītos noderīgi un spētu savu svētumu ne tikai starot uz āru, bet arī iemācīt, kā līdz tam tikuši.

Kopumā cilvēku suga, cilvēks 2.0, ieguva, jo ideja, ka vienmēr cilvēces vēsturē līdz 21.gs beigām kāda viena daļa ir parazitējusi uz otras, jo citplanētiešu informācija bija par “Skaldi un valdi” un “zilās asinis valda pār pārējām”, kastu un kārtu sistēmu, bija saindējusi primitīvo sabiedrību, kurā nebija naudas, varas un vēlmes izdzīvot. Tas gan nebija droši, vai tāda sabiedrība reāli eksistējusi, kas bijusi dzīvnieku apziņas līmenī, jo pieņēmusi, ka daļa biedru vienkārši nomirst, tas ir dabīgs process, un nāve nav nekas īpašs. Pašrefleksijas maz. Kaut arī dzīvnieki sēro.

Pamata apziņas līmenis cilvēkam 2.0 bija tāds, ka bija jābūt oriģinālam, lai Tevi neapsaukātu par repliku, klonu vai biorobotu, pat ja digitālajā pasē bija teikts, ka esi dzimis kā oriģināls un abi tavi vecāki bijuši oriģināli. Tieši radošais process, radošā dzīve jaunajā paradigmā tika uzsvērta kā vissvarīgākā. Tāpēc oriģināli viens otram nodrošināja vislabākos apstākļus radīšanai.

Reliģija kā tāda izzuda un kļuva par absurdu, kas turējis cilvēku prātus cietumā daudzus gadu tūkstošus. Garīgums, savas dvēseles izcelsmes zināšana, sarunas transā ar labvēlīgajiem inženieriem, kalpoja kā aizstājējs, taču no katra oriģināla bija prasība, ka viņš sevi apzinās kā Dievu - esību, kas rada savu realitāti un ir atbildīga par visu tajā.

VI

Sirmgalvju kopiena, kas beigusi ballēties un noskatījusies repliku realitātes šovu par reliģijām, pārgrupējās un informēja valdību, ka vēlas, lai programmētājam vai to grupai, kura tik “viltīgi” replikās ielikusi ziņu par svēto rakstu lasīšanu, tiktu piešķirta publiska atzinība.

Tā kā viņi jau dzīvoja privātmājās pie jūras, tad viens otru atradušie vecīši un vecenītes atdeva savas replikas atpakaļ valdībai un iekārtojās uz jaunu dzīves posmu, kurā viņu mērķis vairs nebija mierīgi nomirt, lai strauji dzīvotu nākamajā dzīvē, bet gan izveidot jaunas ģimenes, kurās bērni dzimtu ideju pasaulē no tā saradītā, ko viņi - katrs pāris, kopā radīs savā kopdzīvē, kas tik tikko bija sākusies. Viņi atgriezās dzīvot šeit un tagad.

Aiz loga aizvien bija jūra. Tāpat bija paisums un bēgums, tāpat kaijas kliedza un klusēja. Taču viņu domas bija kur citur. Viņi vairs nejuta sevi kā vakuumā esošu putekli, kurš, lai arī dzīvē daudz paveicis, nevar sagaidīt putekļu sūcēja maigo pieskārienu. Viņi nu bija augi, kuri pumpurojas, zarojas, evolucionē, zied, mirdz, fotosintezē, plaukst, vīst, atkal zied, un tas viss notiek vienlaicīgi. Viņi tomēr bija kļuvuši ideāli organiski, kā viņu replikas to vēlējās.