*

*) Mīlas Vasara bija jauka un mīlīga, kā jau allaž. patika siltā nakts, patika nepiedzerties, patika beidzot nomēģināt Andrīša brūvēto aliņu, patika krītošās zvaigznes un ļoti jēdzīga saruna ar cilvēku, kurš dzīvo Jēzū Kristū. patika, ka tēta Volvo pikaps piedāvā lielu, horizontālu platību gulēšanai, jo telšu celšanas un gulēšanas ārā man laikam jau līdz kaklam. patika aizmigt ar vienu aci pa bagažnieka stiklu, kā pa TV, vērojot pēdējās grupas uzstāšanos (ļoti jocīgs kaukas), kas dziedāja dziesmu par to, ka kantrī patiesā dzimtene ir Smiltene. patika arī piecelties 8os no rīta, aiziet pavisam vienai nopeldēties Gaujā un tad gulšņāt, lasot grāmatu par budismu un gaidīt, kad modīsies Kārlis;
*) Mīlas Vasarā nepatika tas, ka tie pārsimts cilvēki pamanījās sataisīt lielāku miskasti nekā 3000 Labas Dabas apmeklētāji. un šausmīgi nepatika apdzērušies latviešu bērni, kuri nepārtraukti lamājās un vispār izrunājās nenormāli prasti, trakāk vēl par pieaugušiem krievu urlām;
*) jā, bet laikam labāk par pašu festivālu man patika rīta eckursija uz Sietiņiezi. nebiju bijusi nekad. ļoti skaista un mierīga vieta. kaukādu enerģiju arī tur sajutu. izstaigājām iezi un pieņēmām ļoti jauku peldi burvīgā Gaujas līkumā, kur Gaujas siltie ūdeņi mijās ar tajā ietekošās upītes ledainajiem. beidzām līdz ar negaisu. negaiss bija arī virs Rīgas, pa gabalu redzējām kā spurainzobainas zibens saknes sazobē Kosmosu ar zemi;
*) un viss, man ballīšu un nakšņošanu ārpus mājas ir līdz ūkai gana. drausmīgi negribu redzēt savā tuvumā nevienu piedzērušos cilvēku. tagad es gribu pavisam mierīgi un rātni dzīvot mājās. gribu atjaunot bišķi parisušo saikni ar suni (suns vispār liekas krietni pieaugušāks un patstāvīgāks kļuvis), gribu atsākt kārtīgi iet darīt jōgu, gribu izdzīt Gruzijā uzēstos taukus no riepas un vēl visu ko tādu;
*) ir vēl viens liels, liels plāns, bet par to nākamnedēļ un/vai tad, kad tas jau būs patiešām noticis.

vakar eksperimentālā kārtā devāmies saulgriezēt Cērtenes pilskalnā*. kad bijām pārvarējuši pirmo īgnumu, par to, ka neesam gluži tik tīri un svaigi kā gribētos (sakarā ar iepriekšējā vakara koncēšanu Nabaklabī) un nobraukuši Smiltenē, par spīti rimti nerimstošajam lietum priecīgi gājām uz pilskalnu. sākumā visas zīmes rādījās labas - satikām ezīti un vairākas treknas vardes pa ceļam, pilskalns ar likās tāds mediatīvs, apcerīgs, sevī iegrimis, bet atvērts un draudzīgs. pļaviņu nesen kāds bija pametis, jo ugunskurā vēl mazliet kūpēja dūmi, kas atviegloja tā iekurināšanu. iekūrām un bridām pļavā puķot. tur uzvētīja jau pirmā skābuma sajūta - par to, ka tur auga diezgan dīvainas puķes, bet nebija ne vēsts no manām ierastajām un zināmajām (pīpenēm, vanagnadziņiem, lillā zvaniņiem, piemēram) un, ja netīšām gadījās izraut kādu puķi ar saknīti, likās, ka mežs nikni nopūšas, lai gan centos no sirds, lai tā nenotiktu. pēc tam vēl visai dzīvespriecīgi novijām sev vaiņagus, mēģinājām bišķi padziedāt (tas nevedās, jo es zinu tikai vienu jāņdziesmmeldiņu, kurš ir priecīgs un tādā pelēkā vakarā viņš galīgi nenāca no iekšām ārā) un pacept ugunī vienīgo līdzpaņemto proviantu - jāņusieru. bet līdz ar saules rietu viss kļuva arvien skābāks un skābāks. likās, ka mežs arvien drūmāk un noteiktāk veras ciet, noslēdzas sevī. un, kā jau tas vispārzināms, Jāņu naktī pēc Saules rieta gaiss čum un mudž no raganām, laumām, vilkatēm un citiem mošķiem un vienīgais, kas no šamiem sargā ir Jāņuguns - mūsu ugunskurs ap divpadsmitiem naktī nez kāpēc pārstāja gribēt degt, lai gan lietus bija pierimis un mēs no mājām bijām paķēruši līdzi mazliet sausas malkas. paši sākām justies arvien apātiskāki un trulāki, līdz saullēktu nesagaidījuši uzslējām telti, kurā, papardes ziedu neatraduši, momentāli atlūzām un, kura no rīta bija normāli pielijusi ar ūdeni.
brienot uz mājām mežmalā vēl uzdūrāmies zemē guļošam vecim, kurš bija normālā pālī un teica, ka slikti ar sirdi - viņam esot mākslīgā. izsaucām un gaidījām ātros un tie gan izrādījās visīstākie eņģeļi - nedusmojās ne uz piedzērušo veci, ne uz mums par samērā bezjēdzīgo izsaukumu (nebija tam tēvainim nekāda mākslīgā sirds), smaidīja kā saulītes, čubināja cietušo un mums pateica lielu paldies.

( miglainas bildes ar miljons lietuslāsēm uz objektīva )

ā un, ja arī varbūt izklausās diezgan drūmi, man neriebās un es nenožēloju šito braucienu. galu galā manliekas, ka mēs dabūjām tikai to, ko bijām pelnījuši un mežs vienkārši atspoguļoja mums mūs pašus tai brīdī. un tai slapjajā teltī guļot sapnī redzēju, ka pilskalna pļaviņa pilna ar zirgiem. tas noteikti uz labu. noteikti, noteikti.

___________________________
* Cērtenes pilskalns atrodas Cērtenes upītes krastā, mežā. Pilskalna augstums ir 25 m. Pilskalnu nocietinot, no trijām pusēm tam apkārt izrakts 12 m dziļš grāvis. To uzskata par vienu no varenākajām fortifikācijas būvēm Latvijas pilskalnos. viena no iespējamajām Beverīnas atrašanās vietām. visādi dziednieki un pesteļotāji uzskata, ka pilskalna enerģētiskais pauers ir bezmaz tāds pats kā Pokaiņos. par to es nevaru spriest, bet kaukas tur ir. dažreiz to var just absolūti nepārprotami, citreiz atkal mežs klusē kā ūdeni mutē ieņēmis. reizēm dod spēku, mieru un drošību, reizēm biedē un rada pilnīgu nevelkomētības sajūtu. es to parasti jūtu ar vēdera čakru/saules pinumu.

r) man nenormāli riebjas, ka mani izprovocē iesaistīties sacensībā un/vai kautkā pierādīšanā, jo man nenormāli riebjas ar kādu sacensties un kādam kautko pierādīt. visbiežāk tā ievilkšana notiek, pateicoties manai brīžam līdz slimīgumam saasinātajai taisnīguma (vārds 'godīgums' šai gadījumā būtu par skaļu) izjūtai (bet reizēm vnk Ego bļaustās), tā, ka es to sākumā nemaz nepamanu. attopos tik tad, kad jau ar pilniem apgriezieniem sacenšos un/vai kādam kauko pierādu. tad man kļūst ļoti skumji, es jūtos dusmīga, piečakarēta un sasmērējusies un sevī vīlusies. un liekas, lai uz kuru pusi grieztos un, lai ko neteiktu un nedarītu, viss tāpat jau ir neglābjami nepareizi un negodīgi;

s) nostījos tiko pa LTV1 raidījumu par to, ka Smiltene ir viskrutākā pilsēta visā universā. lielākā daļa raidījuma bija tiešraide, bet visviskrutākais no visa, ko tur rādīja likās 96 gadus vecs onkulis, kurš jau 80 gadus taisa mucas, dara to joprojām, pie tam eksportē tās uz Vāciju. izskatījās krietni veselīgāks un dzīvespriecīgāks nekā mans, mūždien pie TV dirnošais, tētiņš. un vispār man gribas uz Smilteni ļoti;

wow, mazie smiltenieši satrakojušies: http://www.myspace.com/smiltenealternative

aizvakar darbā ejot gar sargu, kurš skatās TV, ar acu un ausu kaktiņiem saodu kko pazīstamu - džīzaskraist, jā, jā, jā - Bordertaunas reklāma!
un mēs ar Kārli pirms kāda laika pavadījām neskaitāmas stundas neauglīgos pūliņos atrast šito seriāli torentos vai jūtjūbā vai jebkurcitur un tagad izrādās, ka viņu taisni rāda pa LTV7 katru darbdienu 16:00.
un tagad vēl viens džīzaskraist, jo pulkstens 16:00 visbiežāk ir tas laiks, kad esmu ceļā uz darbu vai darbā.
tā arī neesam vēl tikuši pie skatīšanās.

un, kas interesanti, šodien brausējot kas jauns klabī, izrādās, ka es neesmu vienīgais cilvēks, kam aizvakardiena bijusi atklāsmes diena Bordertaunas sakarībā. drošivien tai dienā seriāla egregors bi sakoncentrējies īpaši spēcīgs.


p.s. nezinu vai nu tā vajag stāstīt, bet bērnībā, Smiltenē, ar draudzeni bijām uztaisījušas katra sev zirgu no nūjas un ar lupatām piebāztas zeķes, sadalījušas teritorijas (Jāņkalns Kanāda, Lazdukalns ASV) un lomas (es, protams, biju Džeks Kredoks) un ta caurām dienām varējām jādelēt riņķī un uzmanīt vai perimetrā viss kārtībā.

1) aizpagājšsvētdien bijām Vislatvijas zirgu dienās un Ropažos - tur ir diezgan īpatnējas formas estrāde;
2) aizvakar pēc pāru jōgas aizbraucām uz zvērudārzu. man tagad ir skaidrs tas, ka turpmāk es zoo apmeklēšu tikai pelēkos darbdienu rītos. kā jau saulainā vasaras sestdienā tur bija nenormāli pilns ar cilvēkiem, ar uzsvaru uz slāvu tautību un lielu daļu zvēru prieka manī nosita bezspēcīgi nikna noskatīšanās, kā kārtējais tēvainis mudina savu sīci iedot ēzelim čipsīti, par spīti tam, ka visur ir salikti uzraksti Lūdzu nebarot un pie ieejas zoodārzā ir stends ar informāciju par dzīvniekiem, kas gājuši bojā no visādiem apmeklētāju dotiem sūdiem;
3) vakardien bija nenormālforša diena, kad ar mammu un dzīvesbiedru mazliet paceļojām pa Ziemeļlatviju - ( lauku estrādes, ieži un pilsdrupas )

š) nezinu kāpēc, bet šis augusts man liek justies jau kā septembrī. varbūt rudenīgi dzestro nakšu dēļ, varbūt tāpēc, ka vakar tika uzvārīts jau pirmais cūku pupu katls, vai arī tamdēļ, ka agri satumst un zvaigznes kļūst arvien spožākas. starp citu, tagad pamazām sākas perseīdu plūsma, kas apogeju sasniegs 12. augusta naktī. šitā meteorītu lietus vērošana man ir gandrīz obligāts ikvasaras pasākums (gandrīz tāpēc, ka neatceros, kā tur bi ar pagājšgadu)

t) neliels ieskats Duetas Kю koncertā mīlīgākajā vasaras festivālā. par spīti Olivera šaubām koncis nebija ne triumfs, ne izgāšanās, bet tāds pilnīgi parasts un patīkams. par pasākumfoto lielais paldies gg, gan jau pie viņa drīz varēs lasīt/skatīt arī plašāku apskatu. kas attiecas uz turpmākajiem grupas plāniem, tuvākajā laikā koncerti nav gaidāmi. centīsimies savākties regulāriem mēģiem, lai papildinātu repertuāru (viss, protams, ir septiņi, tāpēc vajag vēl kādas septiņas dziesmas, klāt septiņām jau esošajām) un jauna singla ierakstīšanai Nabā.

( Mīlas Vasara )

p.s. konspektīvs visa pasākuma video

augšbilde: 2008. gada 2. augusts, Smiltene, Radža, Kārlis
apakšbilde: 2009. gada 1. augusts, Smiltene, Radža, Kārlis

Salaspils drīz būs baznīcu un lielveikalu metropole.
viņi beidzot ir uzlikuši kupolu pusceltajai pareizticīgo baznīcai. tas kupols ārā, zemē nomētājās vairāk nekā gadu. savukārt rīt vērsies vaļā tas šausmīgi pretīgā paskata lielveikals Selver, kas piecelts tieši blakus katoļu baznīcai, kurai iepretim šobrīd būvē luterāņu baznīcu. abas mūžsenās Neldas gan kopš šodienas aizklapētas ciet, bet tur drīz būs vietā citi lielveikali.
ā un izrādās, ka Salaspils maizes ceptuve Roga-Agro cep kūku ar nosaukumu Smiltene.

*) 6dien noskatījos Hermaņa Zilākalna Martu. izrāde atstāja ļoti sirsnīgu un siltu iespaidu, tikai man to tāpat kā Vectēvu negribas saukt par izrādi. tas ir kaut kas cits. un, lai gan man ļoti patika, man tomēr liekas, ka tas furors, kas šobrīd ap viņu sacelts ir bišk par lielu un nepamatotu.
*) vēl es 6dien biju uz konci Studentu klubā un, lai gan mani tovakar vispār neinteresēja muzōns un vēl mazāk interesēja dzeršana, man bija lielisks garastāvoklis, tāpēc es gan paklausījos muzōnu, gan iedzēru un kopumā neapšaubāmi labi pavadīju laiku.
*) vakar un šodien bijām Smiltenē. bija ļoti, ļoti forši. lai gan tā tante, kas īrē un pieskata mūsu māju mani tomēr kaitina, jo uz visu skatās no negatīvās puses.
*) pēdējās dienās piepildītas ar siltu un klusi sanošu laimes sajūtu.

šovakar ejot uz vilcienu atcerējos, ka es bērnībā gribēju būt brāļi Ziemeļi. tāpēc, ka viņi ļoti smuki dziedāja šo dziesmu. gribēju tik ļoti, ka mamma man Smiltenes universālveikala bērnu nodaļā nopirka mazu ģitāriņu, kuru es ar prievītes palīdzību uzkāru kaklā un staigāju apkārt dzindzinādama. ģitāriņa bija gluži kā īsta - ar koka korpusu un pat skanēja. vienīgā problēma bija tā, ka visas stīgas bija vienāda biezuma, tātad skanēja pilnīgi vienādi.

lūk, digna radīja meistardarbu, kurā attēlots mana bērnības sapņa piepildījums



BET
patiesība ir tāda, ka atnākot mājās un pavaicājot par to visu mammai uzzināju, ka augstākminēto dziesmu izpilda brāļi Graši, kas nozīmē, ka ir notikusi briesmīga kļūda un es īstenībā gribēju būt viņi.

runājot par pirmo vērā ņemamo sniegu - pirms trim gadiem, t.i. 2005ajā, tas arī uzkrita 18. novembra rītā.
tikai todien es nebraucu uz Saldu ar kaarl.
todien es braucu uz Smilteni ar basta.

p.s. kkas kopš 5dienas pēcpusdienas lēnām, neatlaidīgi un kaitinoši samazina manas enerģijas rezerves. nu jau jūtos kā inerts gaļas maiss, bez kauliem un gribas un mani tas sāk uztraukt. slima neesmu, nē. nav arī noticis nekas slikts.

tiklīdz iebraucām pagalmā, es ņēmu suni un gājām svētceļojumā uz Cērtenes pilskalnu. tā ir viena no vismaģiskākajām vietām, kādas zinu un kādās esmu bijusi. tur vienmēr ir klusi, skaisti un smaržīgi. dažreiz tā spēcina, dažkārt ir sajūta, ka mežs ir noslēdzies sevī un nevelkomē ienācējus. jo tas ir vecs un vieds un pašpietiekams. tāpēc es parasti ejot tur iekšā domās uzrunāju mežu, pastāstu kāpēc esmu atnākusi, lūdzu atļauju ienākt. šoreiz tas vēlīgi smaidot pielēja mani pilnu ar mieru, spēku un pārliecību.
un es točna zinu, ka tur dzīvo rūķīši.
arī Smiltenes māja mani pozitīvi uzlādē. es varu vairākas stundas tur nosēdēt neko nedarot, tikai ieklausoties mājā un sildoties. ar mīlestību celta un ar mīlestību piedzīvota pilna. tikai vecāsmammas joprojām mazliet pietrūkst.
gulēju gan sūdīgi, jo aiz sienas visu laiku klepoja tā tante. man viņa liekas aizdomīga un tajā mājā absolūti neiederīga. bet es zinu, ka jāpriecājas, ka viņa tur īrē istabiņu un pieskata māju. ka māja ir izkurināta un nav vientuļa, pamesta un tukša.

( pilgrimādžs )

labrīt, mani sauc tāpat, kā vienmēr un es tagad braukšu uz dzimteni.

1) par ASMZ konci man nav vispār nekas ko sacīt, tas bija kosmoss kkāds. visvisvislabākais no visiem daudzajiem šogad apmeklētajiem končiem. ja nu vienīgi tas, ka gribējās apsēsties. nu tā lai neviens netraucē un neaiziek un nespraucas garām. lai var mierīgi iegrimt skaņās. un rīt dabūšu savu He Has Left Us Alone but Shafts of Light Sometimes Grace the Corner of Our Rooms... vinila formātā.
2) es atkal lasu daiļliteratūru. to nevar nelasīt, jo tā ir G.G.Markesa autobiogrāfija "Dzīvot, lai izstāstītu", kas ir kkas pilnīgi lielisks. un es nešaubos, ka pienāks diena, kad es sesto (vai varbūt jau septīto) reizi ķeršos pie "Simts vientulības gadu" pārlasīšanas.
3) vakar izcepu savu ābolu pīrāgu ar Smiltenes un Saldus āboliem. jācep biežāk, jo skils krities - mīkla mazliet par cietu sanāca. bet garšīgs tāpat.
4) nākamnedēļ laikam beigsies mani pēcaksidenta zobārsta apmeklējumi. kopā tas būs izmaksājis more than 500 Ls.

nu, jā, pirmdienas rītā, pēc brīvdienu sēņotāju pūļiem, nevar gaidīt daudz ko vairāk par viņu nogriezto sēņu kātiem, miljoniem mikroskopisku gailenīšu un arī daudz, dažādām, pārdabiski skaistām mušmirēm.
nu labi, īstenībā jau diezgan daudz visakā salasījām.
bet
tiem apRīgas pliki priežainajiem mežiem pēc maniem priekšstatiem pietrūkst mežīguma. visu laiku no manis neatstājās klusas ilgas pēc lepnajiem, skaistajiem, smaržīgajiem un maģijas pilnajiem Smiltenes mežiem.
un vēl
man ļoti patīk braukt ar mašīnu.
stūrēju pusceļu turp (bijām aizbraukuši līdz Mālpils ceļam) un visu ceļu atpakaļ.

sapnī paskatījos kalendārā un konstatēju, ka līdz maģistra darba nodošanas dedlainam palikušas divas nedēļas. sāku baigi entuziastiski rakstīt, bet atjēdzos, ka es taču nemaz šogad nestudēju un, ka man nekas nav jāraksta. tad nodomāju, ka ja jau tāda ērka rakstīt, tad varētu tomēr uzrakstīt un pēc tam kkur izmantot.
moš tas nozīmē, ka kko tomēr vajag iet vēl pamācīties, tikai nezinu ko. starp citu, šī rīta sapņi esot labvēlīgi un piepildoties.

( un Smiltenē gāja nēēēnormāli forši )

"vakar, šodien rīt, dzert man neapnīk"
vakar: Obstacles koncis bija ļoti enerģisks un dzīvespriecīgs.
šodien: es ceru, ka saņemšos un iztīrīšu istabu.
rīt: beidzot braukšu uz SMILTENI!!!

x) man patika nedēļu nebūt mājās. sunim arī patika, lai gan viņš bija nemājās mazāk nekā nedēļu. un Saldus ir tīri smuka pilsēta. tagad man vajag tikt uz ļoti smuko pilsētu Smilteni.

x) ja Zvērā tiek pavadīts harmoniski dzerot un drāžoties, tad prasās pēc daudzveidīgākas muzikālās programmas, nekā, ja Zvērā tiek aizvadīts dzerot un drāžoties pilnīgā vaildā. šogad bija pirmais variants un pārāk vienmuļš muzikālais piedāvājums. manliekas, ka man vislabāk patika grupas Sūdi uzstāšanās. Silards patika. vēl kkas arī patika.

x) festivāls bija ražīgs, jo tā noslēgumā sēžot uz pekeļu čupas tika radīta jauna dziesma Dueta Kю repertuāram. un mēs apsolām saņemties un beidzot savest to repertuāru lietojamā kārtībā. galu galā mums tagad ir pamata featurētājs.

x) suns ir paaudzies un sunim kopš 3dienas rīta stāv augšā abas ausis.

x) blablablabla..... (man diezko neko negribas rakstīt, man vispār viss ir labi. vēl man ir karsti, mazliet nāk miegs, bet laikam jāaiziet kkas apēst).

es jau pirms vairākām dienām ēdu jaunos kartupeļus no Smiltenes dārza, bet tagad es pirmoreiz šogad ēdu vienu no pasaulē garšīgākajiem ēdieniem - vārīti jaunie kartupeļi pasautēti cepeškrāsnī ar gailenēm, dillēm un saldo krējumu.