| Negribu gari rakstīt, jo tas nav to vērts, bet: 1) puisietis rītdien tomēr nenāks. Atradis esot citu darbu. 2) manai darbiniecei pēdējā darba diena ir 6.jūlijs; 3) lielajai priekšniecībai viedoklis - ja nevarat visu pagūt, tad jūs vnk neprotat plānot darbus (cilvēku trūkums un darba apjoms netiek uzskatīts par pietiekamu iemeslu); 4) uz šo dienu man ir atvaļinājumu uzkrājums: 3 nedēļas + 6 darba dienas + 4 nedēļas + 6 darba dienas + jau vēl divas nedēļas esmu nopelnījusi šajā gadā strādajot (tas ir atvaļinājumi bez avansa, bet par šo gadu vēl 2 nedēļas varu avansā dabūt). Uzzinot šo, man rokas sāka trīcēt, jo biju aizmirsusi, ka man ir tik daudz uzkrājies tas atvaļinājums.. 5) direktoram nepatika, kad sāku runāt par to, ka es arī gribu atvaļinājumu. Piedraudēju ar darba inspekciju. 6) jūlija sākumā vēl viens komandējums laikam būs. |
Es jau, piem., uzskatu, ka vienojoties būtu jābūt iespējais mainīt visu kā gribas abām pusēm - tās takš galu galā līgumiskas attiecības, kur drīkst būt noteikti kādi pamatnoteikumi, bet nevis izdomāts kkāds sviests..
Citādi man tagad vasarā NEKAD vairāk par 2ned nespīd, jo līdz vasaras sākumam vismaz 2ned ir jāizņem :(