Allaž gribas protestēt, kad buržuāzisko kodolģimenes modeli (vīrs, sieva un viņu nepilngadīgie bērni) grib pasludināt par briesmīgi tradicionālu un gandrīz arhaisku. Īstenībā tas ir diezgan jauns, urbāns un, pēc manām necilajām domām, ļoti nepilnīgs veidojums, kura mainīgie panākumi konkurencē ar citām ģimenes formām diez vai jelkad vainagosies ar uzvaru.
Īsti tradicionāla ģimene ir tāda, kurā dzīvo kopā vidēji četras paaudzes, katrā ziņā - ne mazāk par trim. Ja arī tās centrā ir laulāts pāris, tad līdzās viņu bērniem neiztrūkstoši ir arī viena no viņiem vecāki, varbūt pat vecvecāki, kādi neprecētie vai atraitņos palikušie brāļi, māsas, kādi apgādībā paņemti radu bērni, kāds brālēns, māsīca, tante vai onkulis, svainis vai krustbērns utt., utt.
Salīdzinot ar noslēgto kodolģimeni, normālā tradicionālā ģimenē cilvēki ir spiesti nemitīgi rēķināties ar citu paaudžu, vecuma grupu un dažādu dzimumu daudz pilnīgāku pārstāvniecību; ikviens kopš dzimšanas mācās veidot saites ar dažādu temperamentu un interešu cilvēkiem, dalīt teritoriju, separēties, integrēties, tolerēt un stāties koalīcijās.
Esmu par tradicionālām ģimenēm. Nekādi ne par kodolģimenēm.
Īsti tradicionāla ģimene ir tāda, kurā dzīvo kopā vidēji četras paaudzes, katrā ziņā - ne mazāk par trim. Ja arī tās centrā ir laulāts pāris, tad līdzās viņu bērniem neiztrūkstoši ir arī viena no viņiem vecāki, varbūt pat vecvecāki, kādi neprecētie vai atraitņos palikušie brāļi, māsas, kādi apgādībā paņemti radu bērni, kāds brālēns, māsīca, tante vai onkulis, svainis vai krustbērns utt., utt.
Salīdzinot ar noslēgto kodolģimeni, normālā tradicionālā ģimenē cilvēki ir spiesti nemitīgi rēķināties ar citu paaudžu, vecuma grupu un dažādu dzimumu daudz pilnīgāku pārstāvniecību; ikviens kopš dzimšanas mācās veidot saites ar dažādu temperamentu un interešu cilvēkiem, dalīt teritoriju, separēties, integrēties, tolerēt un stāties koalīcijās.
Esmu par tradicionālām ģimenēm. Nekādi ne par kodolģimenēm.
Starp citu, skatoties to veco seriālu, es tieši domāju, ka par spīti visām viņu dīvainībām un groteskai, tās ir vienas no sirsnīgākajām ģimenes attiecībam, kādas vispār jelkad tikušas attēlotas.
tiesa, tikpat, cik ko mācās, tikpat arī neko nemācās un vienīgais, ko iemācās, ir rigidas lomas un pakļauties dotām struktūrām. bieži arī - atkarībā no dzimuma - vai nu aiz sevis un citiem savākt vai arī gluži pretēji - nevākt ne aiz sevis, ne citiem.
es galīgi neesmu par tradicionālo ģimeni.
Ja grib un patīk tā dzīvot, tad lai dzīvo, bet lai nespiež to par mērauklu citiem.
Kā vēl vienu sarežģītību es te varētu iedomāties varas attiecības. Jo vairāk cilvēku, jo, manuprāt, lielāka vēlme organizēties hierarhijās. Pie kam, tur tās varas attiecības zināmā mērā varētu biežāk pastāvēt dabiskā kārtībā -- kam pieder zeme uz kuras mēs visi dzīvojam un tā tālāk.