Kurvjzieža kontemplācijas

Krāšņais Kurvjziedis

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Allaž gribas protestēt, kad buržuāzisko kodolģimenes modeli (vīrs, sieva un viņu nepilngadīgie bērni) grib pasludināt par briesmīgi tradicionālu un gandrīz arhaisku. Īstenībā tas ir diezgan jauns, urbāns un, pēc manām necilajām domām, ļoti nepilnīgs veidojums, kura mainīgie panākumi konkurencē ar citām ģimenes formām diez vai jelkad vainagosies ar uzvaru.

Īsti tradicionāla ģimene ir tāda, kurā dzīvo kopā vidēji četras paaudzes, katrā ziņā - ne mazāk par trim. Ja arī tās centrā ir laulāts pāris, tad līdzās viņu bērniem neiztrūkstoši ir arī viena no viņiem vecāki, varbūt pat vecvecāki, kādi neprecētie vai atraitņos palikušie brāļi, māsas, kādi apgādībā paņemti radu bērni, kāds brālēns, māsīca, tante vai onkulis, svainis vai krustbērns utt., utt.

Salīdzinot ar noslēgto kodolģimeni, normālā tradicionālā ģimenē cilvēki ir spiesti nemitīgi rēķināties ar citu paaudžu, vecuma grupu un dažādu dzimumu daudz pilnīgāku pārstāvniecību; ikviens kopš dzimšanas mācās veidot saites ar dažādu temperamentu un interešu cilvēkiem, dalīt teritoriju, separēties, integrēties, tolerēt un stāties koalīcijās.

Esmu par tradicionālām ģimenēm. Nekādi ne par kodolģimenēm.
  • Normāla pusaudža krīze, kurā daži iestieg uz visu mūžu. :)
    • nez, imo it's a tad more than that.

      nespēju iztēloties, kā cilvēks var kļūt par ko vairāk kā struktūras, konteksta produktu, ja nekad nepārstāj piedalīties tai kontekstā. un tiespi to imo nozīmē pieaugt.

      ja šo struktūru apdzīvo highly aware beings, tad sure, no probs, tak how often is that the case?

      odnako vien tālab, ka nedomāju, ka dzīvošana barā ir labākā opcija, nepieņem arī plz, ka neredzu kodolģimenes ierobežojumus.
      visielākais tās mīnuss imo kopā ar vispārējo individualizācijas tendenci pilsētvidē ir attiecību sairšana. un sure, ka forši, ka vecāki nepaliek vieni vecumā un tā. bet to var noorganizēt arī citādi, proti, kopjot un uzturot kvalitatīvas attiecības. kas tad arī ir tas kvests šai setingā - kvalitāte pār kvantitāti.
      • Manuprāt, "struktūra" ir tā, kura sekmē (vai - kodolģimenes gadījumā -mazāk sekmē) sociālā potenciāla attīstību un no tās izrietošo spēju iekļauties dažādās vidēs un scenārijos. Attiecīgi - pieaugšanas kritērijs, pēc manām domām ir ne tik daudz spēja separēties (to var gandrīz visi, izņemot klīniskus vai robežas gadījumus), cik - pietiekami tolerēt sevi un citus, lai pēc separācijas spētu akceptēt eventuālu (ne-nepieciešamu) atgriešanos un integrēties bez šausmām un sevis vai citu laušanas.
        • nu jā, tie ir basic vai ne tik basic social skills. tiem gan parasti pieteik ar pāris brāļiem/māsām, ar ko jāizmenedžē kāds kompromiss, vai, ja tādu nav, opciju izmenedžēt racionālus kompromisus ar vecākiem. jo nu,kodolā that's what it's about - spēju iziet uz kompromisu, spēju pieņemt otra pozu un vajadzības un tās respektēt.
          to imo drīzāk neiemācās ne cilvēku trūkuma, bet attiecību truluma dēļ. again - nedomāju, ka tikvien tālab, ka daudz ļaužu mājās, kāds kko no tā obligāti iemācītos. ne cieņu, ne empātiju, ne spēju piekāpties. tās visas ir apzinātas rīcības, ko nevar iemantot vnk esot exposed vairāk cilvēku ietekmei.
        • O, uz šito man ir viens piemērs - iepriekšējā dzīvokļa biedrene atgriezās atpakaļ uz savu valsti un ievācās atpakaļ pie vecākiem. Pēc laika apvaicājos, kā iet un viņa atbildēja, ka pēc tam, kad pagaršota brīvība, atgriešanās (pie vecākiem) ir trağiska. Pirms tam viņa gandrīz katru nedēļu brauca viņus apciemot, savukārt šeit, mūsmājās viņai bija miers - ko gribi, to dari, un, vislabākais, ko negribi, to nedari. Bet tur, tur ir vecāku māja, vecāku likumi.
Powered by Sviesta Ciba