Kurvjzieža kontemplācijas

Krāšņais Kurvjziedis

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Allaž gribas protestēt, kad buržuāzisko kodolģimenes modeli (vīrs, sieva un viņu nepilngadīgie bērni) grib pasludināt par briesmīgi tradicionālu un gandrīz arhaisku. Īstenībā tas ir diezgan jauns, urbāns un, pēc manām necilajām domām, ļoti nepilnīgs veidojums, kura mainīgie panākumi konkurencē ar citām ģimenes formām diez vai jelkad vainagosies ar uzvaru.

Īsti tradicionāla ģimene ir tāda, kurā dzīvo kopā vidēji četras paaudzes, katrā ziņā - ne mazāk par trim. Ja arī tās centrā ir laulāts pāris, tad līdzās viņu bērniem neiztrūkstoši ir arī viena no viņiem vecāki, varbūt pat vecvecāki, kādi neprecētie vai atraitņos palikušie brāļi, māsas, kādi apgādībā paņemti radu bērni, kāds brālēns, māsīca, tante vai onkulis, svainis vai krustbērns utt., utt.

Salīdzinot ar noslēgto kodolģimeni, normālā tradicionālā ģimenē cilvēki ir spiesti nemitīgi rēķināties ar citu paaudžu, vecuma grupu un dažādu dzimumu daudz pilnīgāku pārstāvniecību; ikviens kopš dzimšanas mācās veidot saites ar dažādu temperamentu un interešu cilvēkiem, dalīt teritoriju, separēties, integrēties, tolerēt un stāties koalīcijās.

Esmu par tradicionālām ģimenēm. Nekādi ne par kodolģimenēm.
  • word! :)

    tiesa, tikpat, cik ko mācās, tikpat arī neko nemācās un vienīgais, ko iemācās, ir rigidas lomas un pakļauties dotām struktūrām. bieži arī - atkarībā no dzimuma - vai nu aiz sevis un citiem savākt vai arī gluži pretēji - nevākt ne aiz sevis, ne citiem.

    es galīgi neesmu par tradicionālo ģimeni.
    • Labāk jau īsa draudzība, nekā mūžīgie radu pūļi apkārt. Es labprāt redzu radus vienreiz gadā. Tuvākos. Tālākos labi, ja 10 gados reizi un man pietiek līdz nākamajai tikšanās reizei.
      • nu, es savus radus redzu ļoti labprāt, bet tālab jau mums nav kopā jādzīvo :)

        man te salīdzinoši daudz tradicionālās ģimenes produktu apkārt - tas, ko redzu uzreiz, ir tas, ka mamma nekad netiek no mātes lomas ārā, bet bērniem grūti no viņas atdalīties. too much mama for my taste.

        kodolģimene imo ir ļoti labs modelis. optimāli veicina visu iesaistīto attīstību, ja to izpilda ar zināmu devu apziņas skaidrības.
        • Cik ilgi tad mammai jābūt mammai? Mana meita zina, ka lai kur es būtu, viņa vienmēr varēs atrast patvērumu. Nav pat svarīgi satikties, bet zināt, ka ir patvērums un aizsardzība.
          • runa ir par robežām un to, ka ir dzīve ārpus bērniem.
            • Tieši nukleārā ģimene garantē īpaši dziļu iekrišanu tikai mātes lomā bērnu pirmajos dzīves gados (4? 6?), jo gluži vienkārši nav tās sadzīviskās nomaiņas un kaut kādas darbu dalīšanas. Ja visas lomas uzņemas divi pieaugušie, no kuriem viens vēl mēģina 40h nedēļā algotu darbu strādāt, tad otram nekas cits neatliek, kā izšķīrst.

              Vai veidot pseido saimi - kaimiņi, draudzenes, algotais darbaspēks. Tā vairs nav nukleārā ģimene.

              Saimē manevra iespēju ir daudzkārt vairāk.
    • Nez, nez. Gandrīz jebkuros apstākļos, protams, cilvēkam pastāv iespēja NEKO neiemācīties, bet lielā daudzu paaudžu saimē stimuli kaut ko iemācīties un saprast ir daudz spēcīgāki, un to ir daudz vairāk.
      • ppunkts tāds, neviens modelis pats par sevi negarantē nekādu zinākumu. vienalga, vai salaid baru kopā vai nodali grupās pa 3-5.
        • Kā arī kodolģimenē. Viens bērns ģēnijs, viens duraks. Un abi saņēmušu vienādu audzināšanu, vismaz vecākiem tā liekas. Vai, ņemsim piemēram abortus. Sieviete izdara abortu, jo neredz ceļu, lai bērniņu izaudzinātu, vai kropls bērniņš, vai tamlīdzīgi. Vēlāk laimīgi apprecas un piedzimst lieliski bērni. Un, ko mēs zinam, kā dzīve iegrozītos, ja viņa to nelaimīgo bērniņu nebūtu iztaisījusi cauri, varbūt pavisam savādāk.
Powered by Sviesta Ciba