Kurvjzieža kontemplācijas

Krāšņais Kurvjziedis

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Allaž gribas protestēt, kad buržuāzisko kodolģimenes modeli (vīrs, sieva un viņu nepilngadīgie bērni) grib pasludināt par briesmīgi tradicionālu un gandrīz arhaisku. Īstenībā tas ir diezgan jauns, urbāns un, pēc manām necilajām domām, ļoti nepilnīgs veidojums, kura mainīgie panākumi konkurencē ar citām ģimenes formām diez vai jelkad vainagosies ar uzvaru.

Īsti tradicionāla ģimene ir tāda, kurā dzīvo kopā vidēji četras paaudzes, katrā ziņā - ne mazāk par trim. Ja arī tās centrā ir laulāts pāris, tad līdzās viņu bērniem neiztrūkstoši ir arī viena no viņiem vecāki, varbūt pat vecvecāki, kādi neprecētie vai atraitņos palikušie brāļi, māsas, kādi apgādībā paņemti radu bērni, kāds brālēns, māsīca, tante vai onkulis, svainis vai krustbērns utt., utt.

Salīdzinot ar noslēgto kodolģimeni, normālā tradicionālā ģimenē cilvēki ir spiesti nemitīgi rēķināties ar citu paaudžu, vecuma grupu un dažādu dzimumu daudz pilnīgāku pārstāvniecību; ikviens kopš dzimšanas mācās veidot saites ar dažādu temperamentu un interešu cilvēkiem, dalīt teritoriju, separēties, integrēties, tolerēt un stāties koalīcijās.

Esmu par tradicionālām ģimenēm. Nekādi ne par kodolģimenēm.
  • Nu, ne gluži. Kodolģimene ir tipiski urbāns fenomens, industrializācijas blakusprodukts. Tā nostiprinājusies 19. gs. - 20.gs. pirmajā pusē. ASV kolonizācijai būtiskākais laiks tomēr manā ieskatā bija 18. gs.
    Savukārt, mobilitāte kā būtisks faktors darba tirgū ir tikai dažu pēdējo desmitgadu parādība.
    • Arī mazas dzīves platības uzspiež šo modeli. Parasti gan jau heteroseksuāla kodolģimene tiek pozicionēta kā tradicionāla salīdzinājumā ar homoseksuālu kodolģimeni vai viens-vecāks-audzina-bērnu situāciju, kas vienkārši ir pilnīgi cita saruna, citā kontekstā, ārpus tā es neesmu redzējis, ka kāds kodolģimeni lamātu kā tradicionālu.
Powered by Sviesta Ciba