Sardīnija, Sicīlija vai Krēta?

klikt un lasīt.

.

Vakardiena bija nedaudz nogurdinoša, jo ap 11 izgāju no viesnīcas, bet mājās biju īsi pirms pusnakts.
Jā, mājās ir labi.. Tomēr...Man gribas atgriezties Grieķijā. Tas rāmais laika ritējums, bez liekas steigas, bet pelēkajām, nogurušajām sejām.. Zinu, ka Atēnas tagad mani drīzāk interesē kā "pārsēšanās" punkts. To, ko gribēju redzēt, redzēju. Tagad gribu salas redzēt! :) Viens ceļojums ir beidzies, bet gribas jau plānot nākamo. :) Jā, ja viss labi, tad jūnijā būs Roma, un tad atkal varētu paķert kādas papildus dienas Itālijā, lai vairāk apskatītu valsti. Šķiet, ka mazo plāno Itālijai varētu uzmest, gadījumam, ja viss ir labi un tiešām braucu. No vienas puses izdomāt plānu būs nedaudz sarežgītāk, nekā Atēnām, jo pilnīgi skaidrs, ka Romā gribētu palikt tikai tik daudz, cik tas nepieciešams darba vajadzībām, bet visa IT ir gana liela, lai dienās 4-5 apskatītu visu, ko gribas. Vārdu sakot, jāpaplāno, lai saprastu, ko un kā. Jo ir viena lieta, kas tiešām pēc šī brauciena uz Atēnām man ir skaidra. Jāazīst, ka tas plāniņš, ko uzmetu priekš Atēnām, tiešām lieti noderēja! Tā nu būs vien jāpiesēž atkal pie izpētes darbiem attiecībā uz IT! :))
Turklāt vēl mums te ar brāli bija ideja par Austriju ar auto. Jāpārrunā ar viņu, vai tas paliek spēkā. Bet tur jau aptuveni pašiem bija skaidrs maršruts un dienu skaits. Tēta dzimšanas dienā satiksimies, un tad jau varēsim šo pārrunāt arī.
Khe...secinājums ir viens - ceļojumu nekad nav par daudz! :)Un tiklīdz viens beidzas, ir jāsāk domāt par citu!
Bet vispār.. drūmi tie laika apstākļi šeit. Lai arī vakar Atēnās bija tikai +9 un lija lietus, tomēr.. tomēr lapu esamība kokos nerada tik drūmu sajūtu, kāda ir šeit... Varbūt tiešām tas, ka nav sniega, padara vēl drūmāku to bildi aiz loga.. Nezinu. Bet nekas! Jau decembra pirmā dekāde ir pusē un drīz Ziemassvētki, un tad jau saule sāks atgriezties! :)

Kopš vakar vakara ir sajūta, ka acī ir kāds gruzis, kas grauž un grauž, un nekādi nespēju dabūt ārā. Cenšos aci nebakstīt un nedomāt par to, lai acs tomēr atpūšas no manas uzmanības.
Elpot šonakt arī nebija īsti ko, bet logu uz nakti atstāt negribēju vaļā, jo diezgan pavēss ir.
Vārdu sakot, šorīt esmu nedaudz kašķīga. ;>
Vienīgais labums - esmu piereģistrējusies uz reisiem, tagad tikai bagāžu nodot un... lidot! Sajūtas ir divējādas - no vienas puses gribas mājās, no otras.. nemaz negribas atgriezties. Šeit, esot prom, var nedomāt par daudzām lietām, kas Latvijā kļūst svarīgas un nozīmīgas.. Šeit atpūta prātam bija..un prieks acīm.

Nu, ko.. neskatoties uz laika apstākļiem aizbraucu uz Pireju (un man vienalga, kā ir pareizi, jo man tiešām patīk vārds "Pireja". Nezinu, kāpēc, bet man šķiet, ka ostas miestam ir jābūt ar nosaukumu sieviešu dzimtē. ;) ).
Metro diezgan ātri aizvizināja turp. Un, protams, arī šeit pierādījās, ka ne tikai dzelzceļu staciju rajons, bet arī ostas rajons padara mani nervozu. Pārāk daudz cilvēku, pārāk daudz mašīnu, nenormālā steiga un burzma. Un, atšķirībā no Atēnu centra, ielu nosaukumi nav tik labi redzami. Tomēr vairāk paļaujoties uz savām iekšējām sajūtām, devos virzienā, kurā domāju, ka ir iespēja tuvāk nokļūt jahtām un jūrai.



( Lasīt tālāk... )

Vairs nav nekādas nojēgas, kāda nedēļas diena ir šī. Zinu datumus, bet nespēju atcerēties nedēļas dienas.
Miegs šodien bija tāāāāds..Nu, bet, protams, ko gan citu var gaidīt, ja visa diena tāāāādās pastaigās pavadīta! :) Kājas šodien riktīgi sāp. Toties sapņi bija tāāādi! Likās, ka skatos krāsainu filmu. No rīta, kad pamodos, pie sevis vēl nosmēju, ka varbūt jāsāk rakstīt filmu scenārijus? :D Jo sapnis tiešām bija interesants, krāsains, spraigs. ;)
Šorīt pavēroju laika apstākļus aiz loga...Karogs Akropoles kalnā plīvo pamatīgi. Koki arī šupojas. Nu, jā šodiem mums te joprojām sola vēju ar ātrumu līdz 80 km/h. Bet, ja nelīst, tomēr laikam var aizbraukt līdz ostai un jūrai Pirejā. Vienu brīdi apsvēru domu vēl izbraukt ar hop-on/hop-off busu, bet.. labāk es pati savām kājām un ar metro. ;) Tā vismaz ieraugu kaut ko interesantu un varu pārvietoties sev vēlamajā ātrumā. Turklāt - vienas dienas metro biļete, ja nemaldos, maksā 4 euro, bet ho/ho buss, kurš kursē arī uz Pireju - 20. ;)
Vārdu sakot, dienas plāns ir atpūsties no skrējieniem pa muzejiem un lēnām sākt briest domai, ka beidzot jābrauc arī mājās.

Vakarnaktī mums te Zevs riktīgi paplosījās. Tā zibināja un bubināja! Pat no stirpāka grāviena pamodos. No rīta toties bija krietni dzestrāks gaiss. :)
Šodien nolēmu, ka būs muzeju dienu, neskatoties uz to, ka ir pirmdiena. Ir daži muzeji, kas strādā pirmdienās, bet tiem ir brīvdienas otrdienās.
Vispirms aizstaigāju līdz Kiklādu un Senās Grieķijas mākslas muzejam. Internetā biju lasījusi, ka abas ēkas nav savienotas savstarpēji, bet.. izrādās tās ir vecas ziņas. Abas muzeja ēkas tagad ir savienotas un var mierīgi izstaigāt visu ekspozīciju, neejot ārā.
Ja godīgi, šis muzejs man ļoti patika. Gan vizuāli smuki iekārtots, gan informācija tiek pasniegta ērtā un interesantā veidā - ir gan aktīvie ekrāni, kuros vari sēdēt un lasīt sevi interesējošo informāciju, ir video pastāsti, pie objektiem ir arī fotogrāfijas, ka kādus priekšmetus lietojuši.. Tiešām patika. Un laikam ne velti uz šo muzeju ved arī bērnus - vienu klasi satiku. ;) Bērniem arī šeit var būt interesanti. Attiecībā uz laika plānojumu - man sanāca teju 3 stundas pavadīt muzejā, bet, protams, var to arī ātrāk izskriet. Un vēl - pirmdienās muzejā ieeja ir uz pusi lētāk, nekā citās dienās, tas ir, 3,5o euro.
Nedaudz (hā-hā!) muzejā tapušo bilžu:


( Daudz bilžu skatīties šeit, un lasīt arī šeit. )

Šī diena mani piebeidza. Divi muzeji un lielais kalns. Kājas nogurušas. Pati nogurusi. Tikko tikai ievēlos viesnīcā.
Nē, nu gandarījuma sajūta ir!
Bet vispirms jāiedzer grieķu skābpiena dzira (pēc vakrdienas sāku atzīt tās par labu esam arī šeit! :) ), jāuzkož hurma un kāds no vietējiem saldumiem (bahlava laikam šobrīd man ir vis, vis, vis :)) ) , duša.. un tad varēs rakstīt garāku atskaiti.
Esmu dzīva, vesela, apmierināta, bet.. nogurusi.
Un sāk gribēties mājās.

Logs vaļā.. zibina, bubina..
Ik stundu baznīcas tornī zvana pareizo stundu skaitu, ik pusstundu - viens zvans.
Absolūti nereāla sajūta... Nav decembris.. Noteikti nav!
Un vispār..glāze viesnīcas uzsauktā sarkanvīna šobrīd ir tieši laikā! :)

Šodien kaut kā neparasti silti. Logs vaļā, bet vēsāks nekļūst. Šobrīd esot +17-+18..
Aiz loga sāka pakšķēt lietus. Un rītdien sola pērkona negaisu. Bet parīt..parīt vēju ar ātrumu līdz 80km/h.
Bija iezagusies doma rīt vai parīt aizšaut līdz tuvējām salām ar kuģi, bet sāku prātot, ka negribas ne lietus, ne spēcīga vēja laikā braukt jūrā iekšā. Būs vien jānodarbina sevi tepat uz sauszemes.
Bet vispār jancīgi, ka esmu ietrāpījusi tieši uz pirmo lietaino nedēļu Grieķijā. Saulainu laiku uz dažām dienām sola tikai tad, kad būšu jau aizbraukusi projām. ;>
Bet nu labi. Ko nu vaidēt! Vai tad pie mums ir kādreiz 1.decembrī +17? :D
Ja godīgi, tad šobrīd riktīgi atmiņās uzvēdī tieši šis pats laiks 2007.gadā Lisabonā. Tiesa, tur saulīte spīdēja un es iemanījos seju un rokas iesauļot tajās dažās dienās. ;) Bet vispār - joprojām spēju sajust Lisabonas smaržu un ataust visādas atmiņas. Bija jauki, tikai pietrūka laiks vairāk apskatīt pilsētu.

Vakar gulēt aizgāju ar šādu skatu:

( Daudz bilžu un teksta par šo dienu. )

Katru rītu sev apsolu, ka vakarā aiziešu agrāk gulēt. Bet..kā pienāk vakars, tā nekādi nespēju aiziet laicīgi gulēt. Un no rīta zvana modinātājs un liek celties un doties ielās.
Nu, ko...šīs dienas plāns. 11:00 sardzes maiņa, kas būšot greznāka nekā ikdienā un Akropole.
Bet vispār.. ir forši iesākt svētdienu ar dažādu baznīcu dažādiem zvaniem aiz loga un klusi dudinošu Latvijas Radio datorā. ;)

Agrs rīts:


Pavisam nedaudz to bilžu, jo visu dienu strādāju.
( klikt! )

Laikam jau stikla monstrs/cilvēks Hilton`a tuvumā:


( klikt! )

Nogurums ir liels, jo diena ir tik piesātināta bijusi.
No rīta pamodos sagurusi tomēr. Atkal bija par maz tomēr tā miega, bet neko. Piespiedu sevi piecelties un nolēmu, ka, ja spēšu savākties un pabrokastot, un izčekoties savlaicīgi no Hilton`a, tad došos ekskursijā, ja nē, tad nē. Neteikšu, ka ar lielu steigu posos, bet nevar arī teikt, ka vilku gumiju. Tomēr jāatzīst godīgi - brokastis sanāca tā diezgan ātri ēst. Vakar gan nesanāca izpētīt Hilton`a brokastu piedāvājumu pilnā apmērā, toties šodien kārtīgāk visu aplūkojo. Prieks bija par to, ka tiek piedāvātas tādas lietas, ko parasti klasiskajās viesnīcu brokastīs neredzēsi - daudz dažādas olīves, trīs veidu halvas (pagaršoju divas - ar šokolādes "ielaidumu" un ar riekstiem. Abas bija gardas, bet nežēlīgi saldas:))Parasti tomāti viesnīcās tiek vienkārši apcepināti, bet šeit - ar sieru - līdz ar to pilnīgi noteikti mans brokastu favorīts. Veselīgajā ēdienu stūrītī arī grieķu jogurti un... bezgala garšīgs rīsu pudiņš ar kanēli (vēl viens mans brokastu favorīts). Un patīk tas, ka salātlapas - ne tikai parastie maisījumi, bet arī spināti atsevišķi, salātu baldriņi atsevišķi un rukola vēl atsevišķi bija pieejama. Vēl noskatījos, ka arī arī japāņstila brokastīm atsevišķi lete pieejama, bet to izpētīt nedevos šodien. Vispār, brokastojot, pie sevis nodomāju, ka Hilton`ā varētu mierīgi kādu nedēļu nodzīvot un kombinēt dažādos veidos pieejamos ēdienus, un nebūtu garlaicīgi. :) Tā ka šoreiz varu teikt - Hilton`s atkal lika sev noticēt, jo pēc Briseles Hilton`a ticības šim tīklam vairs nebija.
Tā nu es ātri pabrokastoju un devos čekoties ārā no viesnīcas. Atstāju viesnīcas uzraudzībā koferi un devos pie kolēģiem uz busu pie Divani Caravel.
Pasākuma organizētāji nolēma mūs aizvest ekskursijā uz Akropoles muzeju (Muzeja mājas lapa). Tā kā bijām grupā, turklāt specifiskā grupā, varu tikai teikt to, kas ir mājas lapā rakstīts par ieejas biļetēm - 5 euro. Muzejs vizuāli ļoti moderns - daudz stikla, metāla un marmora. Ak, jā! Viena nianse gan jāņem vērā. Ja nāc ar mugursomu uz šo muzeju, tad muzeja darbinieki to lūgs atstāt garderobē. Un pirms ieejas muzejā visas somas tiek izlaistas caur rentgenu. Vēl viena nianse - šis ir viens no muzejiem, kad ļauj fotografēt tikai atsevišķās telpās. Tiesa, muzeja mājas lapā ir pieejamas jaukas fotogrāfijas, ko var izmanti.. Ja godīgi, man ir viena, kas dikti iepatikās. Vienkārši apbūra formas un krāsas salikums:


Vēl viena patīkama lieta, muzejā īpaši norādītās vietās stāv arheologi-muzeja darbinieki, kas var pastāstīt par redzamajiem priekšmetiem. Patiesībā šajā muzejā laikam tiešām ir labi, ja ir gids, vai kāds, kas pastāsta kaut ko, jo.. jo staigājot vienkārši un skatoties, vari nonākt tādā domu strupceļā: "Marmora gabals..vēl viens marmora gabals..un vēl viens marmora gabals.." Mēs ar lietuviešu kolēģi par šo tieši iesmējām, ka mums ļoti ir paveicies, ka gide tiešām ir tāda, kas ar sajūsmu un aizrautību spēj stāstīt visādas detaļas, nianses utt.
Kopumā man tiešām ir divējāda sajūta par šo muzeju - ļoti patika, jo bija stāstījums, bet saprotu, ka gadījumā, ja būtu vienkārši pati aizgājusi, tad.. visdrīzāk būtu vīlusies.
Pēc muzeja apmeklējuma mūs visus draudzīgi iekrāmēja busā un veda prom. Pirmā "porcija" izbira pie metro, jo lidmašīnas viņiem ir tūlīt uzreiz pēcpusdienā. Kā noprotu, lielākā daļa jau šodien devās mājās. Šķiet, ka tikai vēl viens kolēģis no citas valsts ir pagarinājis savu uzturēšanos Atēnās, jo atbraucis kopā ar sievu. Pārējos palicējus aizveda uz viesnīcu atpakaļ.
Tā nu es laimīgi savācu savas mantiņas un devos Hotel Plaka virzienā. Lai arī viegli smidzināja, negribējās doties iekš metro. Nolēmu, ka pastaiga pa pilsētu, lai arī ar koferi, tomēr nāks labumā, lai saprastu, ko vēl pa ceļam var apskatīt, kur aiziet utt. Līdz Sintagmas laukumam aizkļuvu gana veiksmīgi. Uzmetu aci policistu bariem, busiem ar režģiem uz logiem... Bet visādi citādi - viss mierīgi. Ļoti labi izdevās noorienēties un saprast, kura ir mana īstā iela. Tiesa, atzīšu, ka sākumā tā likās bezcerīgi gara un bažījos, ka paskriešu garām savai viesnīcai. Tomēr viss izdevās lieliski un viesnīca atradās! :) Jāatzīst, ka pēc Hilton`a šīs viesnīcas lobijs likās pārāk mazs un nekāds. Tomēr nomierinājos, jo galu galā līmeņi ta dažādi abām viesnīcām. Tā kā viesnīca nav liela un es ierados tomēr pirms 13:00, kad sākas check-in`s, nācās pagaidīt krietnu brīdi savu numuru. Bez manis vēl savus numurus gaidīja viens pāris no Kanzasas un otrs no Vankūveras. Jancīgi gan bija, kad recepcijā strādājošais kungs labākajos gados pārus uzrunāja uzvārdos, bet es.. es biju vienkārši Inetas kundze :D Mīlīgi tas bija! :)
Kad beidzot ieguvu savu elektronisko atslēgu devos uz numuru. Principā normāla izmēra numurs otrajā stāvā. Protams, Hilton`a milzenis bija uz pusi lielāks, bet tāpat ir ok! Bez balkona numurs, bet..ar skatu uz Akropoli. Tagad vakarā dikti smuks skats! :) Tējkannas, protams, numurā nav. Bet ir welcome vīna pudelīte. ;) Ir halāti un čības, kas iztrūka Hilton`a numurā. Pirmo reizi redzu tādu seifa slēdzenes risinājumu - jāievieto sava numura elektroniskā karte, lai slēgtu vaļā un ciet seifu. Vanna/tualete - netiek piedāvātas salvetes, bet gan jau iztikšu kaut kā bez tām. :) Bet tiešām kopumā ir ok. Ak, jā! Viena lieta gan ir jāņem vērā. Lifts ir. Bet viens. Un maziņš. Tā ka man ātrāk jebkurā gadījumā ir uzkāpt otrajā stāvā un nokāpt lejā, nekā stāvēt un gaidīt liftu.
Pēc īsās numura apskates un mazās pārkrāmēšanās, devos pilsētas tālākā izpētē. Uzreiz aizgāju līdz iepirkšanās ielai, kas iet paralēli blakus.Veikalu daudz, cilvēku daudz, muzikanti arī bija pietiekami. Izdevās ar vienu ausi paklausīties repu grieķu valodā. ;) A ko? Tīri mīlīgi. :)
Atkal nonācu Sintagmas laukumā, kur pamazām pulcējās pūlis. Ko viņi grib vai negrib, protams, nesaprotu. Bet.. tādas patriotiskas dziesmas gan skanēja. Vai arī ne patriotiskas, tomēr tādā uzmundrinošā ritmā gan! :)
Uzmetu aci parlamentam un nezināmā kareivja kapam. Protams, uzmanību pievērš sev nacionālās gvardes karavīri savos īpatnējos tērpos un koka tupelēs. Pāris bildes un devos uz nacionālajiem dārziem. Daudz un dažādi koki, krūmi, skulptūras arī pietiekami. Kādā parka stūrī atradu ar zvēriņu stūrīti, kurā bija zosis, pīles, pāvi, kazas un truši. Parks ir milzīgs un es izstaigāju tikai mazu daļu. Tiešām miera osta! Turklāt forši, ka akvedukta tuvumā ir uzstādīti arī soliņi un galdiņi. Vari piesēst, atpūsties un paklausīties ūdens burbuļošanā. No parka devos uz tuvumā esošo Olimpijas Zeva templi un Adriāna arku. Protams, noveicās ar to, ka 10 minūtes pirms manas atnākšanas ieeja tika slēgta, tāpēc nācās mieloties vien ar to, kas redzams aiz žoga stāvot. Bet arī ar to bija pietiekami.
No Zeva tempļa maza pastaiga pa pilsētu, lai nokļūtu līdz Kallimarmaro stadionam. Nodeva 3 euro apmērā, kopā ar biļeti iedod arī mazu bukletiņu, bet papildus var dabūt arī audiogidu. Stāsta, ka šis stadions atrodas tajā vietā, kurā atradās savulaiku Panatēnaju stadions. Pēc tam tas stadions tika lēnām nīcināts ārā, līdz to apņēmās atjaunot pirms pirmajām modernajām olimpiskajām spēlēm 1896.gadā. Milzīgs marmora stadions. Uzrāpos pašā augšā. Skats uz pilsētu un arī pašu stadionu - lielisks. Krietnu brīdi tur vienkārši sēdēju un skatījos, un baudīju mirkli.
Pēc mazas atpūtas atkal devos ielās. Gar prezidenta pili, kas agrāk bija karaļpils, pie tam, kā var noprast, gana glīta, atkal gar Benaki muzeju, Sintagmas laukumu, iepirkšanās ielu līdz kafejnīcu/restorānu galam.. Izpētīju, ka gan iepirkšanās ielas galā, gan arī manas viesnīcas ielai tālāk uz priekšu viena pēc otras ir kafejnīcas, restorāniņi, kur varēs iet paēst. Tā teikt maziņš izlūkgājiens arī sanāca pie reizes.
Atvilkos no pilsētas nogurusi. Tagad tikai atpūta prātā, lai rīt jau dotos uz krāšņo sardzes maiņu plkst.11:00 pie parlamenta, bet pēc tam laikam gan Akropole būs jāiekaro.

Kafija, duša… Un dušā man parasti labi domājās. Vispār vietās, kur ir ūdens un flīzes man ienāk labas domas prātā. Mazgājos un izdomāju vēl vannā pagulēt, lai iepriekšējās dienas nogurumu no ķermenīša, jo vakar vannai nebija spēks. Guļot vanna, palasīju bukletiņus par Atēnām un sapratu, ka aptuvenais plāns ir skaidrs, ko nākamajās dienās darīt. Un vēl sapratu, ka tāds ēšanas režīms, kā bija vakar un šodien, man pilnīgi noteikti neder – jūtos pārsātināta ar pārtiku. Sakrāmēju koferi rītdienai, lai rīt tikai saliktu tās mantas, kas no rīta būs vajadzīgas. Rītdienas plāns – brokastiņas, izčekošanās un mantu atstāšana līdz pusdienām. Pēc organizētās ekskursijas uz Akropoles muzeju atbraucu savākt mantas un dodos prom uz savu citu viesnīcu. Un tad došos izlūkgājienā pa Plakas rajonu.
Ja godīgi, tad šobrīd papētot karti un grāmatu, saprotu, ka neesmu nemaz pārliecināta par to, ka man pietiks laiks visu apskatīt, ko gribu. Protams, varētu kādu daļu muzeju izlaist un staigāt un baudīt pilsētu, bet.. šoreiz kaut kā šķiet, ka pareizi ir izstaigāt tos muzejus. Pēc vakardienas Benaki muzeja apmeklējuma daudz domāju par pamatskolas laiku un vidusskolas laiku. Bija mums pamatskolā vēstures skolotāja, tāda ļoti maza auguma blonda kundzīte gados. Atceros, ka reiz stundā, kad runājām par Seno Ēģipti, viņa stāstīja, ka bija aizbraukusi uz Ēģipti un redzējusi tur piramīdas un Sfinksu un visu pārējo.. Toreiz, 80to gadu beigās man – mazajam knariņam, tas likās kaut kas pilnīgi neiespējams. Neticēju, ka kādreiz savā dzīvē daudzas lietas, par kurām skolas mācību grāmatās rakstīts un stundās tiek stāstīts, būs iespēja redzēt. Tādas pašas domas bija, mācoties kultūras vēsturi vidusskolā. Nezinu, kāpēc tāda bezcerība par ārzemju braucieniem man bija.
Kad sāku strādāt tur, kur šobrīd strādāju, juristi vispār nekur nekad nebrauca. Bet sanāca tā, ka pārcēla mani uz to departamentu, kur šobrīd esmu un pēc gandrīz nostrādātā gada bija pirmais komandējums. Uz Īriju. Tagad atceros, cik ļoti biedēja šis brauciens. Vesela nedēļa prom no LV! Mierināja doma, ka braucu kopā ar vēl diviem kolēģiem no departamenta. Toreiz bija populāri mācību braucienu, kas ir tāds kā pieredzes pārņemšanas pasākums. Ko uzzināju toreiz, vairs neatceros. Toties atceros, ka katru dienu novēroju laikapstākļus. Ja no rīta lija, tad pēcpusdienā spīdēja saule, un otrādi. Nekad bez lietussarga nevarēja doties uz pilsētu. Un vēl, sēžot Dublinā, sanāksmēs, dikti gribējās, lai tomēr mūs aizved vēl ārpus pilsētas, aizved līdz jūrai. Izprasījām ar`! Bija kalni! Bija jūra! Tas tiešām tik spilgti atmiņā iespiedies, it kā būtu bijis kādu gadu atpakaļ, nevis vienpadsmit. Aitas pakalnos un pļavās, virši augstāk kalnos, vēji, kas kārtīgi izpurināja matus..Tiešām sajūsmināja!
Pēc tam, pēc pāris nedēļām sekoja cits komandējums – uz Hāgu. Te jau nācās samierināties ar to, ka esi trīs nedēļas prom. Toreiz telefoni ar starptautiskajiem pieslēgumiem reti kuram bija. Atceros, ka reizi nedēļa atvēlēju kādu naudiņu, lai no telefonautomāta piezvanītu vecākiem.. Ar tā brīža puisi sazinājāmies lielākoties ar e-pastu starpniecību. Emocionāli tas viss bija gana smagi, tomēr tas, ko redzi, ko piedzīvo, ir nenovērtējami.
Laikam jau tiešām tie pirmie garākie braucieni ielika labu pamatu, lai sāktu mierīgi uztvert svešas pilsētas. Parasti jau saku, ka man vajag vienu dienu nedaudz pastaigāt pašai, nevis citu vadītai, lai saprastu pilsētas „ģeometriju”. Kad to sajūtu, tad vieglāk pārvietoties. Vakardienas īsā pastaiga ļāva nojaust, ka ar Atēnām es varētu saprasties. Bet nu redzēs, kā būs šajās dienās.
Ja godīgi, tad šobrīd pilnībā esmu atmetusi domu par kādu salu īso braucienu. To atlieku uz citu reizi. Šoreiz gribas pamatīgi izmalt Atēnas, tā lai nākošreiz tiešām var iegriezties Atēnās tikai tik daudz, lai dotos prom uz salām. Un skaidrs, ka atgriezties šeit vajadzētu vai nu aprīļa beigās – maija sākumā, vai arī septembra otrajā pusē – oktobrī, kamēr ir silts. Nē, nu, protams, arī novembra beigas-decembra sākums ar +15 un saulīti ir pat ļoti labs laiks latvietim, kurš parasti šajā laikā jau redz sniegu. Tomēr gribas arī siltumiņu izbaudīt.
Un vēl..nezinu, kā sanāks, tomēr ceru, ka uz nākamo šo pasākumu, kas paredzēts 13.jūnijā Romā, arī izdosies aizbraukt. Un pēc tam arī varētu paņemt nedēļu atvaļinājuma, tā lai var vairāk apskatīt IT. Līdz šim ir sanācis 3 reizes tur būt: četru nakšu brauciens uz Romu, laikam trīs naktis Turīnā un tad īsa vienas dienas vizīte … Tā ka vēl ir kaudze ar pilsētām un objektiem, ko apskatīt. ;) Protams, nevaru būt droša, ka tas jūnija komandējums tiešām iekritīs, tomēr dikti gribētos. Jebkurā gadījumā laikam tiešām pēc atgriešanās nedaudz vairāk padomāšu par maršrutu un aptuveniem laikiem, lai gadījumā, ja viss izdodas, nav pēdējā brīdī viss jāķer un jāgrābj. Turklāt ir skaidrs, ka izkrīt tāds laikietilpīgs objekts kā Roma, jo diezin vai gribēsies vēlreiz iet pa tām pašām takām. Bet tad jau redzēs, kā būs. Nezīlēšu neko. Turklāt vvz, vai es vēl strādāšu tur, kur šobrīd esmu. Valdības maiņa daudz ko var ietekmēt.

Miegs bija par maz. No vienas puses, protams,tas, kas nav šīs stundas atšķirības ir labi, jo celies un ej gulēt kā parasti. No otras puses pietrūkst iespēja ilgāk pagulēt. Bet visu jau nevar gribēt.
Vakardienas pamatīgās vakariņas tomēr krietni samazināja vēlmi ēst brokastis. Kas man - brokastu cilvēkam, likās nepareizi. Vispār šis rīts likās nepareizs. Knapi piecēlos, jo miegs nāca. Brokastis nepareizajā veidā. ;) Un vēl tomēr nedaudz ir jāpakārtojas otram cilvēkam, kam ir atšķirīgs ritms. Bet tas nekas.
Visa diena sanāksmē. Man, kā jau parasti šajās sanāksmēs, bija interesanti, jo piešķiru tam visam lielu nozīmi. Kā bija bosam - nezinu, jo nejautāju.
Tā kā pasākums notika viesnīcā Divani Caravel, tad varu nelielu atskaitīti uzrakstīt par publiski pieejamām telpām. Laikam tas, kas ļoti krita acīs - marmora grīdas un lustras ar kristāliņiem. Nu, tā grezni un iespaidīgi, lai sajustos ne pārāk omulīgi. Esmu laikam tomēr vienkāršāku, modernāku interjeru piekritēja. Arī šajā viesnīcā, tāpat kā Hilton egles uzslietas un klusiņām spēlē visādi džingl-beli. Tiesa, mūsu viesnīcā tas skan krietni uzmācīgāk. Pozitīvais Divani Caravel - viesnīcas telpās ir izvietots arī bankomāts - nekur nav jāiet un jāmeklē. Attiecībā uz brokastu, pusdienu un vakariņu telpu pirmajā stāvā varu teikt, ka tā tāda diezgan omulīga ir, jo diezgan zemi griesti un dažās vietās ir arī galdiņi ar dīvāniņiem. Nezinu, kāda ir ikdienas ēdienkarte, bet mums pasākuma organizētāji bija pasūtījuši starterī tomātus ar mocarellu un rukolu, tālāk sekoja vistas fileja ar dārzeņiem un kartupeļu sacepumu un saldajā šokolādes krēms. Nekas tāds uh-un-ah, bet ēdams, ja vien mazāk otrajam ēdienam būtu sāls. :) Bet atgriežoties pie viesnīcas koplietošanas telpām, tas, kas nāk prātā, lai tās prezīci apzīmētu - plašas un gaišas. Un, protams, vislielākais pluss - internets par velti konferences pasākuma telpās.
Pēc sanāksmes gribēju aiziet uz muzeju, kas tepat netālu atrodas, bet..secināju, ka tas strādā līdz četriem, līdz ar to nācās vien doties savas viesnīcas virzienā, jo palēnām krēslo un laikam tomēr došos oficiālo vakariņu virzienā. Krietnu brīdi apsvēru domu, ko darīt ar oficiālajām vakariņā, jo man tādi pasākumi īsti nepatīk. No otras puses, ir kompānija Egles izskatā, varbūt arī boss pievienosies. No trešās puses rīt atkal agri jāceļas, jo ir ieplānota pasākumu organizētāju rīkotā ekskursija uz Akropoles muzeju. Bet tas savukārt nozīmē, ka no rīta jau jābūt visām mantām sakrāmētām un jāizčekojas no viesnīcas, lai var dienas otrajā pusē savākt koferi un doties uz pašas pasūtīto Plaka Hotel. Vārdu sakot - kaudze pārdomu par to, ko darīt vakarā vai nedarīt. Jāiedzer mierīgi kafija un tad jau izdomāšu. :)