Vakarnaktī mums te Zevs riktīgi paplosījās. Tā zibināja un bubināja! Pat no stirpāka grāviena pamodos. No rīta toties bija krietni dzestrāks gaiss. :)
Šodien nolēmu, ka būs muzeju dienu, neskatoties uz to, ka ir pirmdiena. Ir daži muzeji, kas strādā pirmdienās, bet tiem ir brīvdienas otrdienās.
Vispirms aizstaigāju līdz Kiklādu un Senās Grieķijas mākslas muzejam. Internetā biju lasījusi, ka abas ēkas nav savienotas savstarpēji, bet.. izrādās tās ir vecas ziņas. Abas muzeja ēkas tagad ir savienotas un var mierīgi izstaigāt visu ekspozīciju, neejot ārā.
Ja godīgi, šis muzejs man ļoti patika. Gan vizuāli smuki iekārtots, gan informācija tiek pasniegta ērtā un interesantā veidā - ir gan aktīvie ekrāni, kuros vari sēdēt un lasīt sevi interesējošo informāciju, ir video pastāsti, pie objektiem ir arī fotogrāfijas, ka kādus priekšmetus lietojuši.. Tiešām patika. Un laikam ne velti uz šo muzeju ved arī bērnus - vienu klasi satiku. ;) Bērniem arī šeit var būt interesanti. Attiecībā uz laika plānojumu - man sanāca teju 3 stundas pavadīt muzejā, bet, protams, var to arī ātrāk izskriet. Un vēl - pirmdienās muzejā ieeja ir uz pusi lētāk, nekā citās dienās, tas ir, 3,5o euro.
Nedaudz (hā-hā!) muzejā tapušo bilžu:
Šī senā marionete mani tiešām no sirds pārsteidza:
Kamēr biju muzejā, mazais lietus bija pagājis, atnesot krietnu devu dzestruma..Tomēr debesis strauji noskaidrojās un es devos Likavitos kalna virzienā. Pāris dienas no Hilton`a to biju vērojusi, beidzot gribējās arī iekarot. Kamēr kāpu, apsvēru domu, vai pašai augšai kāpt, vai braukt ar funikulieri. Tā kā laika apstākļi aizvien vairāk uzlabojās, nolēmu pati savām kājām tipināt augšā.
Pa ceļam atkal dažus kaķus satiku..
Un atkal sāku satikt grafiti... :) Nespēju atturēties, tos nenobildējot.. ;)
Tas sienas vietā.. Kā izrādās sukulenti noder diezgan labi sevis (tas ir, sava vārda) iemūžināšanas pasākumam:
Un tad..tad.. Tad skatam atklājās ne tikai Atēnas, bet arī jūra...
Aptuveni šāds skats bija no lidmašīnas, kad nedaudz pārņēma neomulīga sajūta:
Tā pilsēta izskatās nenormāli liela. Nē, nu noteikti jau arī ir liela, tomēr tie plakanie jumti un gaišās mājas kaut kā rada vēl lielāku apjomu, vai? :)
Kad beidzot uzrāpos augšā, tur priekšā visādu krellīšu un kareklīšu tirgotājs un..šī baznīciņa.
Ir arī teātris:
Nedaudz pagozējos augšā saulītē un devos atkal lejā no kalna. Tiesa, pa citu ceļu. Sanāca gandrīz kā dziesmā - apkārt kalnam ar līkumu, jo... jo nogriezos nevis pa kreisi, bet pa labi, līdz ar to sanāca lielāku loku izmest. Bet es nesūdzos - laiks jauks, daba smuka.. un cilvēku maz! :)
Un tad beidzot devos lejā pa ieliņām, lai noklūtu līdz Nacionālajam arheoloģijas muzejam, kas arī šodien strādā.
Tā nu klīdu, klīdu, kamēr nonācu pie muzeja.
Nopirku biļeti, ļavu to noskanēt pie zāles durvīm un..varēja sākt klīst pa muzeju. Ja godīgi, tad šis ir tāds vistipiskākais muzejs savā ārējā veidolā.
Un izrādās, ka šobrīd muzejā visnotaļ labi tiek iekļauti arī jauno mākslinieku (vai pareizak - mūsdienu mākslienieku objekti)...
Ja nu kas - tās četras ir "cepampannas" :)
Ja godīgi, šī muzeja apmeklējuma laikā tāāāāā noguru. Vienkārši pārkāpu noteikumi - katru dienu ne vairāk par vienu muzeju, un lūk arī rezultāts. Pieķēru pati sevi domājam par to, ka beigās jau vienkārši staigāju, lai viss būtu apskatīts un vairs nekāda prieka. Tāpēc ātri izskrēju beigas un devos viesnīcas virzienā. Tiesa, pa vidu nedaudz novirzījos no pareizā virziena - pārāk paļāvos uz iekšējo sajūtu. Nācās vien uz viena ielas stūra izvilkt karti, lai saprastu, cik tālu esmu jau tikusi. Visvairāk laikam mulsina tas, ka arī tad, kad jau ir krietna krēsla, tajās mazajās ieliņās nedeg gaisma. Mazie viekaliņi jau lielākā daļa bija ciet, līdz ar to tāda ne pārāk laba sajūta bija. Nu, nepatīk man pilsētās tumsa. Tomēr viss beidzās, kā jau parasti - labi. Atradu pazīstamās ielas un pēc ātra pirkuma pārtikas veikalā, devos atpūsties. Šobrīd vēl joprojām kājas krietni sāp no staigāšanas, tieši tāpēc arī negribas domāt par to, ko darīšu rīt. Pienāks rīts, tad izdomās!
Jebkurā gadījumā šīs dienas prieks ir saule un siltums, ko sanāca izbaudīt tur kalna galā. Ir laba sajūta. Un tas ir pats galvenais! Kārtējo reizi pārliecinos par to, ka novembrī kaut kur noteikti jābrauc prom no LV uz kādu brīdi, kur siltāks ir, lai neiedzīvotos tajā pamatīgajā rudens depresijā. Tā rudens sākumā Tu vienkārši esi pārāk pārņemts ar gatavošanos, tad aizbrauc, izpriecājies par siltumu un gaismu un..vari atgriezties mājās, kur jau strauji tuvojas Ziemassvētki. :)