ak šī tēma :(
vardarbība tjipa...

mēs uzaugām grāmatas lasot - par kariņiem, par indiāņiem - un spēlējām ij kariņus, ij indiāņus - veselīga bērnu fantāzija
Lego ir konstruktors (mums (man) ar tādi bija - skrūvējām, izdomājām ko, jaunu), kas attīsta bērna fantāziju :)
pats būsē, pats domā, pārbūvē un veido ko jaunu... tā primārā figūra ir tikai uz īsu brīdi, ko salikt - pēc tam jau sākas fantāzija, kas ir veselīga :)

manuprāt jābūt balansam - vecākiem ar bērniem arī galda spēles jāspēle, grāmtas jālasa, jābrauc uz "Bruņinieku svētkiem" (vai tml) utt.
Lielākoties mūīslaikos tā "neatbalsta visu agresīvo" ir tikai liekulība - lai pašiem nav īpaši jāiespringst :/

Iespējams, nezinu. Man kaut kā pašai pieņemamāk ir, kad zināmās devās tās visas lietas ir, bet pie reizes arī paskaidro, kas ir kas. Patiesībā vakar, kad braucām tos 60 km pie vecākiem/vecvecākiem ar to piecgadnieku, tad ļoti daudz viskautko izrunājām. Sapratu, ka viņš nesaprot vecākus - kāpēc vecākie kaut ko neļauj. Vecāki pasaka "nē", bet mazais ir izdomājis, ka vecāki viņu ja ne gluži ienīst, tad ir ļauni vai kaut kā tamlīdzīgi (neatceros precīzo frāzi). Turklāt vēl jau ir viena cita lieta - februāra sākumā ir gaidāma māsa, varbūt arī zināmu konkurenci mazais izjūt? Vārdu sakot mazais jūtās nedaudz nesaprasts. Vismaz man tā likās no tiem tekstiem, ko viņš runāja. Bet nu jā - bezbērnu tante ir tante, kas ir skatījusies visādas fantāziju filmas un multenes un var klausīties un runāt par lietām, kas bērnam interesē un patīk :> Un viņai ir gana daudz laiks tam visam, jo pašai jau arī tās lietas patīk un liekas interesantas.
Kā mīļotais smējās - man ir spilgti izteikti divas lomas dzīvē - bērns un vecāks, bet trešā - pieaugušais, man parādās visnotaļ reti :>

Tīra vecāku vaina- ta vietā lai teiktu Nē! vajag vienkārši novērst uzmanību uz citām(sev tīkamām) lietām - nopirkt Lego ugunsdzesēju mašīnu, vai helikopteri ;0

Tak iepriekš tika nopirkts lielais ugunsdzēsēju depo ar visām figūriņām. Tētis trīs dienas kopā lika.. Paspēlējās pāris dienas bērns viens pats un tad lēnā garā izjauca bērns. Un neliek kopā, jo par sarežģītu ir :D

Jāliek Tētis pie darba :)

- Привет, у меня жена на 18-й неделе.
- А моя - на 12-й. Ты кого больше хочешь: мальчика или девочку?
- Мальчика.
- А почему?
- Вертолёт хочу радиоуправляемый.

Tētis gaida jau ceturto! :D Tagad jau aktuālākas ir meiteņlietas :D

Bet, ja nopietni, tad tētis jau nosmēja vakar, sakot dēlēnam, ka jāsaka paldies, ka māsa ir nopirkusi dāvanu nevis brāļādēlam, bet gan brālim :D Viņiem parasti visas dāvanas vispirms ieiet caur tēta vai mammas rokām :D

ak - pie manīem trim - zinu tās fāzes, kad vecākais jūtas nenovērtēts, jo ienāk brālis/māsa un visa uzmanība tam...
patiesībā - ja vien iesp[ējams, ir jārunā ar vecākiem... par to, ko jūt bērns ...
pieredze mana - tas bēbis paņem daudz laiku, kaut pats nemaz neapzinās un nesaprot, ka viņam daudz uzmanība veltīta - bet vecākais bērns to intepretē pa savam: redz mani neviens vairs nemīl, visa uzmanība tikai bebim utt.
dikti svarīgi paskaidrot to tam lielajam - to, ka bēbis prasa daudz apkopšanu, tapēc izskatās, ka visa uzmanība viņam - bet ka lielais bērns ir vismaz tikpat mīļš un svarīgs un nozīmīgs :) ir kaut kā jāatrod laiks, lai konkrētu laiku dienā pavadītu tikai ar viņu, lai viņš justos drošs, ka ir mīlēts, ka nekas nav mainījies
un otra lieta - ir jāieintegrē viņu jaunajā ikdienā - jāliek justies lielam un aizstāvim un svarīgam (nu tjip. aizsargāt mazo, mācīt mazo utt.)
un nebeidzami jāatkārto, ka lielais ir liels un svarīgs un mīļš un gudrāks par mazo utt...
/aij -es te gari sarakstīji, bet domu cerams saprati - man šī reiz bija sāpīga tēma - nu ir trīs izaudzināti: manuprāt visi dikten feini un saprotas savā starpā ļoti labi (un aizstāv viens otru līdz asinīm)/

Es zinu un saprotu. Vakar jau arī vairākas lietas mazajam stāstīju, lai viņš saprot, ka lietas notiek tā vai savādāk nevis tāpēc, ka vecāki nemīl, bet tāpēc, ka ir tas un tas. Saprotu, ka nav jau gluži man tas jādara, bet.. ja mazais pats ar mani par to sāk runāt, tad cenšos tā maigi un mīksti pastāstīt un izskaidrot, lai nepārkāptu robežas, kas ir tantei un brāļabērnam, lai vecāku autoritāti nesagrautu un lai mazajam kļūst skaidrāks viss.
Runāšanai tiešām ir liela nozīme! To nu es šobrīd tiešām redzu!

nu jā - taisni tā: runāšnās ļoti svarīga
un daudz uzmanības veltīšana - kaut iesaistot ikdienas darbiņos, lai liktu justies lielam un svarīgam :) (un piederīgam)