ak - pie manīem trim - zinu tās fāzes, kad vecākais jūtas nenovērtēts, jo ienāk brālis/māsa un visa uzmanība tam...
patiesībā - ja vien iesp[ējams, ir jārunā ar vecākiem... par to, ko jūt bērns ...
pieredze mana - tas bēbis paņem daudz laiku, kaut pats nemaz neapzinās un nesaprot, ka viņam daudz uzmanība veltīta - bet vecākais bērns to intepretē pa savam: redz mani neviens vairs nemīl, visa uzmanība tikai bebim utt.
dikti svarīgi paskaidrot to tam lielajam - to, ka bēbis prasa daudz apkopšanu, tapēc izskatās, ka visa uzmanība viņam - bet ka lielais bērns ir vismaz tikpat mīļš un svarīgs un nozīmīgs :) ir kaut kā jāatrod laiks, lai konkrētu laiku dienā pavadītu tikai ar viņu, lai viņš justos drošs, ka ir mīlēts, ka nekas nav mainījies
un otra lieta - ir jāieintegrē viņu jaunajā ikdienā - jāliek justies lielam un aizstāvim un svarīgam (nu tjip. aizsargāt mazo, mācīt mazo utt.)
un nebeidzami jāatkārto, ka lielais ir liels un svarīgs un mīļš un gudrāks par mazo utt...
/aij -es te gari sarakstīji, bet domu cerams saprati - man šī reiz bija sāpīga tēma - nu ir trīs izaudzināti: manuprāt visi dikten feini un saprotas savā starpā ļoti labi (un aizstāv viens otru līdz asinīm)/