ak - pie manīem trim - zinu tās fāzes, kad vecākais jūtas nenovērtēts, jo ienāk brālis/māsa un visa uzmanība tam...
patiesībā - ja vien iesp[ējams, ir jārunā ar vecākiem... par to, ko jūt bērns ...
pieredze mana - tas bēbis paņem daudz laiku, kaut pats nemaz neapzinās un nesaprot, ka viņam daudz uzmanība veltīta - bet vecākais bērns to intepretē pa savam: redz mani neviens vairs nemīl, visa uzmanība tikai bebim utt.
dikti svarīgi paskaidrot to tam lielajam - to, ka bēbis prasa daudz apkopšanu, tapēc izskatās, ka visa uzmanība viņam - bet ka lielais bērns ir vismaz tikpat mīļš un svarīgs un nozīmīgs :) ir kaut kā jāatrod laiks, lai konkrētu laiku dienā pavadītu tikai ar viņu, lai viņš justos drošs, ka ir mīlēts, ka nekas nav mainījies
un otra lieta - ir jāieintegrē viņu jaunajā ikdienā - jāliek justies lielam un aizstāvim un svarīgam (nu tjip. aizsargāt mazo, mācīt mazo utt.)
un nebeidzami jāatkārto, ka lielais ir liels un svarīgs un mīļš un gudrāks par mazo utt...
/aij -es te gari sarakstīji, bet domu cerams saprati - man šī reiz bija sāpīga tēma - nu ir trīs izaudzināti: manuprāt visi dikten feini un saprotas savā starpā ļoti labi (un aizstāv viens otru līdz asinīm)/

Es zinu un saprotu. Vakar jau arī vairākas lietas mazajam stāstīju, lai viņš saprot, ka lietas notiek tā vai savādāk nevis tāpēc, ka vecāki nemīl, bet tāpēc, ka ir tas un tas. Saprotu, ka nav jau gluži man tas jādara, bet.. ja mazais pats ar mani par to sāk runāt, tad cenšos tā maigi un mīksti pastāstīt un izskaidrot, lai nepārkāptu robežas, kas ir tantei un brāļabērnam, lai vecāku autoritāti nesagrautu un lai mazajam kļūst skaidrāks viss.
Runāšanai tiešām ir liela nozīme! To nu es šobrīd tiešām redzu!

nu jā - taisni tā: runāšnās ļoti svarīga
un daudz uzmanības veltīšana - kaut iesaistot ikdienas darbiņos, lai liktu justies lielam un svarīgam :) (un piederīgam)