Lai pieredzi iegūtu, PIEREDZI! :) Nekā emocionāla - tīra profesionalitāte.

Pieredze ir jāapgūst arī PAR NAUDU! Jo citādi darba devējs iedzīvojas uz jaunu un nepieredzējušu cilvēku rēķina. Kāpēc ES dienvidvalstīs cilvēki līdz pat 30-35 gadu vecumam knapi tiek iekšā darba tirgū? Tieši visādu prakšu un stāžēšanās dēļ. Neviens viņus neņem NORMĀLĀ darbā, jo viņi tak ir jauni, viņiem tak nav pieredzes. Tas, ka par šāda veida nodarbināšanas problēmām sāk runāt arī tāda gana elastīga nodarbinātības jomā valsts kā GB, nozīmē tikai vienu - problēma ir un tā ir jārisina. Ir jāmaina darba devēju viedoklis. Nevis paglāstīt darba devējus pa galvu un teikt, paldies, ka ļaujat stāžēties, bet gan jājautā - kāpēc kaut vai uz noteiktu laiku nenoslēdz darba līgumu ar šo cilvēku???
Vārdu sakot - kā jau iepriekš minēju - šis ir profesinālās dabas jautājums, ar ko ikdienā darbā gana daudz saskaros.

Nu pāg - pati zini, kuros gadījumos var slēgt darba līgumu uz noteiktu laiku.
Un kāda iedzīvošanās? A ja nu tas praktikants tikai visu sačakarē un darba devējs beibu beigās ir spiests vēl tērēt savus resursus (I mean citu darbinieku darbu, piemēram), lai to vērstu uz labu? Un tb ne jau tā sačakarē, ka tur kkādas materiālas dabas pretenzijas var celt..

Galu galā normāli uzņēmumi jau tieši tādā veidā arī piedāvā kaut kādas prakses vietas un tad, ja cilvēks izrādās gana labs, paši piedāvā viņam normālu darba vietu ar labu algu, utt.. A ja nav gana labs - nu katrā ziņā ieguvums tomēr ir abiem.

Es, piemēram, nekad nebūtu šajā darbā, kur esmu, ja nebūtu prakse tai uzņēmumā. Jo ņormāla konkursa gadījumā vnk nebūtu man nekādu cerību ar sākotnējo zināšu līmeni un pieredzes sfērā neesamību apsteigt nevienu, izņemot, ja es tiešām pati piesolītos bez maksas strādāt kādu laiciņu..

Izskatās, ka mēs runājam pilnīgi dažādās valodās - tu par dzīvi, es par darba tirgus nekropļošanu. :)
Visus Tavus argumentus zinu, tomēr tas nav pietiekams attaisnojums. Tieši tāpēc, ka darba devēji domā tieši tā, kā Tu saki, ir grūti iekļūt un ātri izkrist no darba tirgus. Kamēs beidzot nebūs izpratnes par to, ka nevar cerēt uz to, ka dabūsi gatavu produktu uzreiz, bet tajā kaut nedaudz ir jāiegulda, tikmēr būs NEETs - people "not in education, employment, or training".

nu bet nekas jau netiek kropļots - vienmēr visās valstīs būs cilvēki, kas gribēs strādāt par lielāku vai mazāku atalgojumu..
Nevajag VISU regulēt. Minimālā alga ir - pietiek. Vēl vajadzētu labāk pacelt to minimālo algu (vai drīzāk - neapliekamo minimumu). Skaidrs, ka bezdarba apstākļos darba devēji ir tie, kas var izvēlēties. Ne'būs bezdarbs, daudz mazāk būs to, kas piekritīs vnk praksēties..

Tad jau darba tirgu vairāk kropļo tas, ka maznodrošinātā statusu ir samērā viegli iegūt, attiecīgi lielai daļai (īpaši Rīgā) paveras iespējas izdzīvot tikai no kaut kādiem pabalstiem, plus dzīvokļa īres/komunālo apmaksāšanām, u.tml. Attiecīgi arvien vairāk cilvēku vispār nav ieinteresēti strādāt - it īpaši kamēr neredz praktiski nekādu atšķirību, ja viņam pēc komunālo, īres apmaksas paliek tieši tikpat, cik viņš saņem pabalstā, turklāt pabalsta gadījumā tā daļa īres/komunālie tāpat tiek kompensēti..
Un kamēr valsts iestādījumi runās pa rkaut kādu darba politiku, bet pašvaldības dāļās pabalstus tiem, kuriem slinkums strādāt, vienlaikus, tikmēr nebūs nekāda jēgas arī no darba politikas, pasākumiem, utt.

Pabalsti nekropļo darba tirgu :) Bet ietekmē gan - tas tiesa. Tas, ka sociāla palīdzība īsti ok nedarbojas - tas tā kā būtu skaidrs. Jo no turienes nāk tādas dieva zīmes, ka paliek vnk bail.. Ja daži no tiem maznodrošinātajiem būtu gudrāki, viņi mierīgi varētu iesūdzēt tās pašvaldības tiesā par.. piespiedu darbu.
Khe, un pēdējā teikumā Tu pasaki redzamo daļu :) Zinot to neredzamo daļu, man gribas pasmaidīt ;)) Bet nu ok... Svarīgākais ir tas, ka tiešām viena politika nedrīkst tikt veidota izolēti. Un to jau nu pēdējo 6-7 gadu laikā mēs esam ielāgojuši.. ;)